Foto: A. Jansons

Šajās dienās ir sākusies oficiālā Saeimas pirmsvēlēšanu kampaņas sezona un viens no jautājumiem, kas ir saistīts ar šo procesu, ir par reklāmiskām attiecībām politikas jomā. Daudziem politika.lv lasītājiem galvenais kreņķis par politisko reklāmu noteikti ir saistīts ar pieaugošo reklāmas klipu parādīšanos televizora ekrānā, par to jau tagad cilvēki pauž nepatiku un sūdzības. Mazāk redzama, taču no demokrātijas viedokļa ļoti nopietna problēma saistās ar tām reklāmām, kuras ir mazāk pamanāmas – tā dēvētajām slēptajām reklāmām.

Pirmais, kas, manuprāt, par šo tēmu būtu sakāms, ir tas, ka “slēptā reklāma” ir neveiksmīgs jēdziens, jo nekā īpaši slēpta jau nav tajā apstāklī, ka, piemēram, Vilis Krištopans pirms 7.Saeimas vēlēšanām piedalījās LNT ziņu pārraidēs tik bieži, ka likās, ka viņš ir pārkvalificējies par diktoru. Nekas īpaši slepens nebija arī tajās dienās pirms pašvaldību vēlēšanām, kad izrādījās, ka strīpām vien Latvijas ceļa kandidātu ir lieliski kulināri ar plašām dotībām savu virumu demonstrēšanā. Taču jēdziens kā tāds, protams, mums visiem ir skaidrs. Laikā pirms vēlēšanām partijas izmanto visdažādākās metodes, lai rādītu sevi elektroniskajos (un arī drukātajos) masu medijos, tajā skaitā arī dažas ne sevišķi godīgas metodes.

Pāris lietas šajā kontekstā ir jāmonitorē rūpīgi, un labi, ka to darīs Sorosa fonda -Latvija un Delnas komisija, kuras loceklis esmu arī es. Pirmkārt, ir jāskatās, kādā kontekstā deputātu kandidāti parādās dažādos raidījumos. Latvijas Televīzija šogad ir pieņēmusi jaunus noteikumus, kuros ir skaidri pateikts – ja kandidāts, kurš ir, piemēram, komponists, tiek rādīts kādā raidījumā, tad ir jābūt skaidri noteiktam iemeslam, kāpēc tas tā ir. Raimonds Pauls, domājams, nepārtrauks savu mūziķa karjeru tikai tāpēc vien, ka patlaban ir priekšvēlēšanu laiks, bet jācer, ka kolēģi mūzikas redakcijās izmantos šo izdevību, lai stāstītu par citiem mūzikā un mākslā nodarbinātiem ļaudīm, un tādu noteikti netrūkst. Jāatzīmē arī, ka likumdošanā noteiktie aģitācijas ierobežojumi attiecas uz sabiedriskajām, bet ne privātajām raidorganizācijām, un privātās organizācijas tāpēc būs jāaplūko ar vēl nopietnāku pieeju. Es turpinu uzskatīt, ka visi ierobežojumi, kuri attiecas uz sabiedriskajām raidorganizācijām, būtu ar likumu attiecināmi arī uz privātajām, jo radio un televīzija tomēr nav pavisam privāts uzņēmums pilnā mērā – radio un televīzijas stacijas izmanto gaisa viļņus, kuri noteikti ir visas sabiedrības īpašums. Pie tam, juridiskais statuss nevienu uzņēmumu nevar atbrīvot no morāles un ētikas prasībām, un vīpsnāšana par domu, ka atklātība politisko procesu laikā ir izmisīgi nepieciešama jebkurā sabiedrībā, ir vienkārši nevietā.

Otrkārt, priekšvēlēšanu laiks prasīs lielu uzmanību no raidījumu veidotājiem visos žanros. Vēlēšanās startē vairāk par tūkstoti kandidātu, kuru starpā ir arī ne īpaši plaši pazīstami ļaudis. Tie raidījumi, kuri katru dienu vai katru nedēļu intervē dažādus cilvēkus, būs spiesti rūpīgi aplūkot Centrālās vēlēšanu komisijas mājas lapu, lai redzētu, vai potenciālais viesis nav gadījumā deputāta kandidāts. Šī ir lieta, kura vistiešākā ziņā attiecas uz manu raidījumu Latvijas Radio Vārds tiek dots jums. Savukārt televīzijas raidījumā Skats no malas esam uz laiku atvadījušies no Vladimira Čepurova, kurš ir kļuvis par kandidātu vienā no daudzajām partijām.

Slēptā reklāma, protams, nav aktuāls jautājums Latvijā vien, un tās izskaušana ir ļoti nopietna problēma, ja runa ir par ziņu raidījumiem, uz kuriem likumu ierobežojumi neattiecas. Loģiski, ka tādi ļaudis kā premjerministrs, ārlietu ministrs vai prezidents arī priekšvēlēšanu laikā turpina darīt savu darbu, un masu informācijas līdzekļi to atspoguļo tāpat, kā vienmēr. Taču politiķi jau nav dumji. Kad toreizējais ASV viceprezidents Bušs kandidēja prezidenta vēlēšanās 1988.gadā, viņš pēkšņi atklāja, ka Amerikā ir ne viens vien uzņēmums, kurš ražo ASV karogus, un nākamajās nedēļās Bušs sāka apmeklēt šos uzņēmumus, vienu pēc otra. Kas gan var likt kandidātam izskatīties labāk, kā fons, kurā ir milzīgi liels karogs? Arī Latvijā ir jāskatās, vai nākamajos mēnešos valsts amatpersonas nesāks darīt tādas lietas, kuru galvenais mērķis ir piesaistīt mediju, un it īpaši televīzijas kameru uzmanību pēc iespējas pozitīvākā gaismā. Jācer uz kolēģu profesionalitāti, atsijājot graudus no pelavām.

Tomēr pāris vārdus gribu bilst arī par drukātajiem medijiem, un, galvenokārt, par reģionālajiem, kuri nepiesaista tikpat daudz uzmanības kā centrālie mediji. Zinu, ka vietām ārpus Rīgas (bet varbūt arī Rīgā) vēl arvien pastāv tāds jēdziens kā “pirktā intervija”. Paldies Dievam, ir pagājis tas laiks, kad avīžu redaktori varēja lielīties, ka viņi, lūk, ir iekasējuši vairāk naudas no slepeni apmaksātām intervijām, nekā citas avīzes. Te tomēr ir runa par ārkārtīgi neētisku procesu, kurš pelna vislielāko nosodījumu jebkurā laikā, bet it īpaši priekšvēlēšanu laikā.

Tāpat es ar lielu interesi nākamajos pāris mēnešos skatīšos, kā rīkosies tā sauktās Ventspils avīzes (un ceru, ka neesmu vienīgais cilvēks Latvijā, kuram liekas interesanti tas, ka Konkurences padome, kura tik cītīgi darbojas, piemēram, telekomunikāciju jomā, nav, cik var spriest, izrādījusi nekādu interesi par to, ka trīs no četrām galvenajām latviešu valodā iznākošajām dienas avīzēm Rīgā pieder vienam un tam pašam uzņēmumam). Man principā nav nekā pret Ventspils avīzēm, bet būs saistoši redzēt, kas nākamajos divos mēnešos notiks šo laikrakstu komentāru lappusēs. Ja, piemēram, laikrakstā parādīsies komentārs, kurā tiks sīki analizēta avīzei netīkamo partiju deputātu kandidātu pieredze ar ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, kā tas bija pirms pēdējām pašvaldību vēlēšanām, tad būs jāredz, vai ar tādu pašu pieeju laikraksts aplūkos arī sev tīkamāku partiju deputātu kandidātu pieredzi. Jācer, ka jā.

Galu galā, te ir runa par žurnālistu ētiku, un arī par izdevēju un mediju īpašnieku ētiku, tie ir jautājumi, par kuriem nedaudz citā kontekstā šajā interneta portālā nesen rakstīja kolēģis Ingus Bērziņš. Kamēr šajā jomā nepastāvēs godaprāts, mēs būsim spiesti medijos skatīties visvisādus brīnumus. Aicinu visus politika.lv lasītājus rūpīgi pārbaudīt šo situāciju un kārt pie lielā zvana jebkuru gadījumu, kad tiek pārkāpti ētikas un morāles noteikumi.