Labdien, lasītāji!Šodien cita starpā ir pēdējā diena Eiropas Mobilitātes nedēļai, un Rīgas domes Satiksmes departaments tāpēc rīko akciju "Diena bez auto." Aiz loga nerādās, ka īpaši daudz ļaužu to zina vai ņem vērā, jo mašīnu uz ielas šķiet esam apmēram tikpat daudz, cik vienmēr. Taču jautājums ir pietiekami būtisks. Automobilis tomēr nav īpaši "zaļa" prece un, lai arī cik moderns nebūtu dzinējs, dabas resursus tas patērē pietiekami konkrēti. To zina jebkurš autovadītājs, kuram izmisumā nākas konstatēt, ka jau atkal bāka ir tukša un degvielas uzpildes stacijā nāksies atstāt krietnu žūksni naudiņas, lai varētu braukt tālāk. Ne jau velti patlaban pasaulē cilvēki meklē iespēju ražot automobiļus, kuru pamatā ir nevis naftas produkti, bet elektrība, taču arī elektrību bieži vien ražo ar naftas palīdzību.

Neviens jau nezina, cik daudz naftas zemes dzīlēs vairs ir palicis. Tehnoloģijas ļauj to atrast pat visneviesmīlīgākajās zemes vietās, bet tas ir ļoti dārgs prieks, un būtībā jau patlaban ir laiks, kad pasaulei šo resursu taupīt, ne tikai tāpēc, ka tas ir krietni liels piesārņojuma avots, bet arī tāpēc, ka kaut kad tas beigsies, un, ja tā nav problēma mums, tad tā varētu būt pietiekami liela problēma nākamajām paaudzēm. Jau tā cilvēce zemes lodi ir piesārņojusi līdz ārprāta līmenim, nav jau tas bez cilvēka līdzdalības, ka patlaban klimata apstākļi mainās pamatīgi un nebūt ne pozitīvā līmenī. Manā dzimtajā pilsētā Čikāgā šogad jau ir bijušas sešas vētras, kas gāzušas kokus un ļaudis atstājušas bez elektrības. Nav tā, ka tādas vētras būtu parādījušās gluži no zila gaisa, arī citreiz tādas pieredzētas, bet ne jau sešas gada astoņos mēnešos uzreiz, un vairumā gadījumā ne jau tik stipras, ka bez strāvas tiek atstāts miljons klientu, kā tas bija šī gada jūlijā. Arī pie mums te Latvijā laika apstākļi pēdējā laikā ik pa brīdim bijuši, teiksim, neordināri.

Risinājums te ir šķietami vienkāršs. Liec mašīnu garāžā, ej kājām, brauc ar sabiedrisko (arī tas ir piesārņojošs, bet “uz galviņu” ne tik, cik mašīna, kurā brauc tikai viens cilvēks), vai brauc ar velosipēdu. Šajā ziņā esmu pat ļoti “zaļš.” Man mašīnas nav vispār, un tur, kur man jātiek, es tieku uz divriteņa. Protams, tas nav īsti iespējams tad, kad Rīgā ir sniegs un ledus, bet tad eju kājām. Es vispār dzīvoju Rīgas centrā, man nebūtu īsti, kur mašīnu likt arī tad, ja man tāda būtu. Protams, saprotu, ka ne visi dzīvo Rīgas centrā. Man “Skatā no malas” ir kolēģe, kura saka, ka viņa jau labprāt uz darbu Rīgā brauktu ar riteni, bet viņa dzīvo Salaspilī, un 40 kilometri tomēr ir visnotaļ pamatīga distance. Taču pilsētas iedzīvotājiem derētu atcerēties eksperimentu, kādu pavasarī veica laikraksts Diena. No laikraksta mītnes Mūkusalas ielā ceļā uz, šķiet, Juglu devās trīs cilvēki — viens uz riteņa, viens mašīnā, trešais ar sabiedrisko transportu. Varat trīs reizes minēt, kurš no viņiem Juglā nonāca pirmais, bet pasteigšos minējumiem pa priekšu un teikšu, ka ātrākais bija riteņbraucējs, piedevām ar pamatīgu laika starpību starp brīdi, kad ieradās viņš, un brīdi, kad ieradās nākamais dalībnieks. Nudien Rīgā ar riteni braukt ļoti bieži ir ātrāk nekā ar spēkratiem. Piemēram, tā paša “Skata” gadījumā, ja uz Zaķu salas tilta ir avārija, tad tas ir vakars uz ezera, un mašīnas stāv garā rindā visas Lāčplēša ielas garumā, ja avārija ir virzienā no centa uz Pārdaugavu. Ritenis šādam “korķim” tiek garām pilnīgi bez jebkādām problēmām.

Divritenis ir demokrātisks transporta rīks, tam nav vajadzīga gara apmācība, tas neprasa degvielu un tāpēc ārpus paša riteņa cenas ir lēts aparāts. Protams, sava loma te ir arī pilsētas pašvaldībai. Varu uzteikt Rīgas domi par veloceliņiem, piemēram, tās pašas Juglas virzienā no centra, taču šādu celiņu varētu būt krietni vairāk, un pilsētai tomēr būtu jāmudina cilvēki izmantot tieši šo transporta paveidu, ne mazums tāpēc, ka braukt ar riteni arī ir veselīgi tiem, kuriem citādi diena paiet lielākoties sēdus. Rīga varētu padomāt arī par citu lietu, proti — teorētiski riteņbraucējiem uz ielas ir atvēlēts viens metrs braucamās daļas malā. Taču ir tādas ielas (tā pati Lāčplēša iela ir labs piemērs), kur šis ir tikai teorētisks jēdziens. Piedevām, esmu konstatējis ļoti dīvainu lietu sabiedriskā transporta pieturu vietās, proti — asfalts ir viļnveidīgs. Rodas iespaids, ka tas ir noklāts, bet autobusiem un trolejbusiem ļauts tam braukt cauri pirms tas ir kārtīgi nožuvis. Iekļūt tādā uz riteņa ir gatavais posts, un to varbūt varētu nolīdzināt.

Taču galvenais te ir un paliek vides aizsardzība. Pasaulē ir pārāk daudz automobiļu, un Eiropā, un ne tikai, ir pietiekami daudz pilsētu, kuras ir darījušas visu nepieciešamo, lai riteņbraucējiem dzīve būtu pēc iespējas ērtāka. Noteikti lasītāji tādās ir bijuši, nāk prātā, piemēram, Amsterdama un Kopenhāgena, nemaz nerunājot par lielām Āzijas pilsētām, kurās ļaudis brauc ar riteni vismaz daļēji tāpēc, ka nevar atļauties automobili. Protams, automobilis ir statusa simbols, tas tomēr ir pats pirmais, par ko pietiekami daudz cilvēku domā, kad ir iekrāta kaut kāda naudiņa, taču katrs nenopirktais vai garāžā atstātais automobilis tomēr palīdz videi atkopties. Par to būtu jādomā ne tikai “Dienā bez auto” vien.

Jauku visiem dienu!