Labrīt, lasītāji!Šodien Dienā ir garš stāsts par "izmeklēšanu," kādu par Valsts prezidenta Valda Zatlera un viņa kundzes savstarpējiem darījumiem laikā pirms vīrs kļuva par valsts augstāko amatpersonu veikusi Valsts darba inspekcija.

Reiz VDI inspektors konstatējis, ka Zatlera kundzes uzņēmuma juridiskā adrese patiesībā ir dzīvoklis, kurā viņu neielaida, viņš tālāk neesot zinājis “kā viņai piekļūt” — tā ziņo Gunta Sloga. Ņemot vērā to, ka pašreizējā Zatleru pāra dzīves vieta ir pat ļoti, ļoti labi zināma, tā nu reiz šķiet kā norakstīšanās. Taču uzmanību piesaista arī cits G. Slogas atzinums, proti — Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs aptaujāja kādreizējos V. Zatlera pacientus jautājumā par “aploksnītēm”. Un tikai divas no 377 iztaujātajām personām atzina, ka dota nauda. “Nevar zināt, vai pacienti pateica visu līdz galam, jo neviens nevēlas iegāzt dakteri, kas viņiem darījis labu” — tā KNAB secinājumus rezumējusi žurnāliste. Un te mēs nonākam pie iemesla, kāpēc arī pēc lielā skandāla, kāds Valsts prezidentu pavadīja viņa ievēlēšanas laikā, un arī pēc viņa visai skaļā solījuma, ka “aploksnīšu” lietai viņš tūlīt pat ķersies klāt ar mērķi, to iznīdēt, nekas nav mainījies. Padomiskā “blata” garā izaugusi sabiedrība gluži automātiski akceptē domu, ka par laba daktera pakalpojumiem jāmaksā papildus, turklāt slepeni. Un nav jau laikam vajadzīgs pat padomisks gars. Ja man tuvam cilvēkam būtu vajadzīga operācija, kura ir atkarīga no tā, vai dakterim tiek vai netiek samaksāta konkrēta summa zem galda (un nebūsim naīvi, šādas lietas tomēr Latvijā notiek joprojām), tad arī es to darītu. Ar smagām mielēm, bet tomēr. Tā ir tā pati sapuvusī “sistēma”, kura liek pietiekami daudziem citādi saprātīgiem ļaudīm mūsu valstī uzskatīt, ka neviens valsti nevar labāk glābt, kā Lembergs. Jo viņš, lūk, ielas salaboja, parkus iestādīja, pensionārus svētku reizēs aplaimoja, un tāpēc arī viņš ir “manējais.” Un tas nekas, ka cilvēkam inkriminēti visādi finanšu grēki, un ne vien Latvijā, bet arī ārvalstīs. “Manējais” ir manējais, un tāpēc neko sliktu par viņu domāt nevar. Tiesa, man varbūt tas liekas inčīgi — kā ilggadējais pašvaldības vadītājs ar savu pašvaldības vadītāja algu ir kļuvis tik pasakaini bagāts, un man drusku uzmetas tās pašas mieles, kad dzirdu stāstām, ka viņam vienkārši ir paveicies ar dikti labiem draugiem, kuri viņam visu laiku dāvā mājās un naudu un visu ko. Bet “manējais” un tāpēc būtu laižams pie valsts stūres. Skumji.

Šodien ir Pelnu trešdiena, kristiešiem tas ir rituāls, kurš sauc atmiņā Bībelē stāstīto par pelniem, kuru kaisīšana sev uz galvas apliecina nožēlu par grēkiem (no Ījaba grāmatas 42. nodaļā: “Tāpēc atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos”). Mūsdienās tāpat, kā ļoti daudz kas cits, 46 dienas garais gavēnis ir trivializēts, ļaudis nereti runā par to, no kā viņi tā laikā atteiksies — varbūt nepīpēs, varbūt šokolādi neēdīs. Tā ir tāda kā otra iespēja pēc Jaunā gada solījumiem, kuri februāra vidū varbūt jau ir mazliet pabālējuši. Bet kristietim gavēnis ir laiks, kad ieskatīties sevī un padomāt par to, kā viņš var dzīvot tuvāk savai ticībai. Mūsu politiskā “elite” Dievu piesauc visnotaļ bieži, dažādos svētkos baznīca no viņiem čum un mudž, un atsevišķi politikāņi pat piedalās trokšņainās “kristiešu” sektās, kuru galvenais mērķis ir no viņiem izsūkt naudu un piedevām vēl sludināt neiecietību. Pelnu trešdiena ir brīdis, kad arī politikāņi var ieskatīties sevī un varbūt padomāt par to, kas teikts šai dienai piemērotajā 51. psalmā: “Apžēlojies par mani, ak Dievs, savā žēlastībā, izdzēs manus pārkāpumus savā lielajā apžēlošanā. Mazgā mani pavisam tīru no manas noziedzības un šķīsti mani no maniem grēkiem. Tiešām, es atzīstu savus pārkāpumus, un mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā.” Un Latvijas politikas kontekstā nav arī tālu jāmeklē tie grēki, par kuriem politikāņiem derētu padomāt: Tev nebūs zagt. Tev nebūs nepatiesu liecību sniegt. Tev nebūs sveša mantu iekārot. U.tml.

Jauku visiem dienu.