Raksts

Par mammām un par pēdējo dzīves stundu


Datums:
04. septembris, 2010


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Nākamajā nedēļā ar savu klātbūtni Latvijā mūs pagodinās Vācijas kanclere Angela Merkele. Laikrakstā Diena šodien ir reklāma, kurā pastāstīts, par ko avīze mūs informēs nākamajā nedēļā, un tur ir teikts, ka šurp braukšot "Vācijas mamma."

Šis apraksts manu uzmanību piesaistīja tāpēc, ka pirms pāris nedēļām lasīju interviju ar kādreizējo Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, kurā viņa jēdzienu “nācijas mamma” izmantoja arī attiecībā uz sevi. Intervijā viņa būtībā pateica, ka astoņi gadi mammas statusā pietiek, nu viņas “bērniem” (Latvijas vēlētājiem) pašiem jātiek galā. Kas attiecas uz Vācijas galveno personu, iespējams, ka kāds viņā arī vēlas saskatīt māti. Laikā pirms 2009. gada vēlēšanām viens britu žurnālists rakstīja, ka finanšu krīzes laikā “rodas iespaids, ka Angela Merkele ir nācijas māte grūtajos laikos,” savukārt pēc vēlēšanām kāds cits britu žurnālists no jauna ievēlētajai kanclerei ieteica pārtapt no “nācijas mammas par dzelzs lēdiju.”

Interesanti man tas ir tāpēc, ka neatceros kādreiz dzirdējis, ka kāds vīriešu kārtas politiķis sevi būtu aprakstījis ar jēdzienu “nācijas papus.” Iespējams, vistuvāk tam pirms nu jau visnotaļ daudziem gadiem nokļuva Andris Šķēle, kurš televīzijas uzrunā tēvišķi pamācīja proletariāta darba ļaudis, ka ir jāiztīra zobi un jāizgludina bikses (toreiz, tāpat kā vēlāk, A. Šķēlem acīmredzot neienāca prātā tas, ka reizēm ekonomikā un politikā ir arī personas, kurām ir nepieciešams izgludināt nevis bikses, bet brunčus; kādreiz viņš teica, ka ministru kārtā viņš vēloties redzēt tikai tādas personas, kuras var uzrādīt “sievas fotogrāfiju”, un patlaban šķiet, ka savā domāšanā par sabiedrības dažādību viņš atkal ir sācis regresēt, par ko ir žēl, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš šķietami to dara politiskās konjunktūras un ne pārliecības dēļ, un tas jau ir pavisam nožēlojami, lai neteiktu vairāk). Taču Angelas Merkeles (un, ja kas, arī VVF) gadījumā šķiet vai nu, ka sieviete ir centusies uzņemties pārāk lielu godu, vai arī, ka citi vēlas viņas statusu devalvēt. “Māte” tomēr ir ģimenisks jēdziens, savukārt “kanclere,” “prezidente,” “premjerministre” — vairs ne tik ļoti. Un lai nu kā, bet Valdī Zatlerā un Valdī Dombrovskī es papus tēlu nesaskatu nepavisam.

***

Vēl katru sestdienu vienā no mūsu valsts laikrakstiem publicēta informācija no Rīgas pilsētas dzimtsarakstu nodaļas par iepriekšējā nedēļā reģistrētajiem mirušajiem cilvēkiem valsts galvaspilsētā. Šonedēļ tajā uzmanību piesaistīja divas lietas. Pirmkārt, 25. augustā ir mirusi dāma vārdā Anna, dzimtsarakstu nodaļa vēstī, ka viņa ir dzimusi 1901. gada 10. martā un tātad miršanas brīdī bija 109 gadus veca. Protams, neko nezinu par kundzes dzīvi, bet gribas teikt – malace! Kas tik viss dzīvē nav redzēts! Piedevām kundze nodzīvoja pietiekami ilgi, lai būtu pasaules ilgdzīvotāju ne gluži pirmajā desmitniekā, bet ne īpaši tālu no tā (garākais dokumentāli apstiprinātais mūžs mūslaiku vēsturē ir 122 gadi un 164 dienas, to nodzīvoja francūziete Žanna Kalmenta, kura dzima 1875., bet nomira — 1997. gadā).

Savukārt domīgu padarīja, lūk, šāds ieraksts: “Nezināms vīrietis (17.08.2010), 25.” Divdesmit piecu gadu vecumā (vai patiesībā jebkurā vecumā) nomirt apstākļos, kad neviens nezina, kas tu tāds esi, morgā tu nonāc pavisam anonīms — nu, vai tas nav skumji? Jāpieļauj, ka “nezināmo vīrieti” bērnībā kāds aprūpēja (lai gan, protams, mūsu valstī ar buldozera nemitīgi bazūnētajām “normālajām ģimenēm” var gadīties visādi), viņam taču būs bijuši radi un draugi un paziņas. Un še tev — “nezināms vīrietis, 25 g.v.” Skumji.

Vieglas smiltis Annai un “nezināmajam vīrietim.” Visiem pārējiem — jauku dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!