Labrīt, lasītāji!Šorīt pāsteidza ziņa, ka mūžībā aizgājis leģendārais dziedātājs Maikls Džeksons. Viņam bija tikai 50 gadu, un vēl nesen par un ap viņu virmoja visāda informācija. Maikls šovasar 50 reizes sniegs koncertu Londonā. Varbūt tas ir tāpēc, ka Maiklam izmisīgi ir vajadzīga nauda. Maikls paredzējis savu daudzo, daudzo, daudzo mantu un mantiņu pārdošanu aukcionā, tajā skaitā arī leģendām apvīto balto cimdu, kuru viņš savulaik nēsāja uz skatuves. Varbūt arī tas ir tāpēc, ka Maiklam izmisīgi ir vajadzīga nauda. Tad Maikls pasaka, ka nē, viņš tomēr no šīm mantām šķirties nevēlas. Un nu viņa vairs nav.

Man vienmēr Maikls Džeksons likās pirmkārt kā nelaimīgs cilvēks. Neesmu nekad bijis īpašs viņa daiļrades fans, lai arī Thriller videoklips videoklipu latiņu pacēla pat ļoti augstu, un atsevišķas dziesmas, sevišķi Black and White, varu klausīties atkārtoti. Taču M. Džeksons bija hrestomātisks piemērs tam, kas var notikt, ka bērns tiek uzgrūsts uz skatuves, kad viņš vēl ir ļoti, ļoti maziņš, ja arī viņam jau tad ir milzīgs talants. Pieaugt sabiedrības redzes lokā nav viegli, it īpaši mūsdienās, kad ir izveidojusies tā līdz vēmienam pretīgā “paparazi” tenku kultūra, kuras dēļ daudzviet pasaulē gandrīz visām slavenībām ir jādzīvo aiz slēgtām durvīm un augstiem žogiem. Lieki teikt, ka M. Džeksons nekad nevarēja parādīties nekur bez simtiem un tūkstošiem fotozibšņu. Ne velti viņš saviem bērniem lika nēsāt plastmasas maskas. Es ļoti priecājos, ka Latvijā šī kretiniskā kultūra vēl nav īpaši attīstījusies, vienalga, ko par to apgalvo tās it kā pārstāvji dzeltenajā presē.

Taču skumjā stāstā ir arī pats Maikls. Laikam viņš vienmēr gribēja būt bērns. Viņam bija pašam sava prinča pils un lunaparks. Laikam viņš gribēja draudzēties ar citiem bērniem, nevis ar pieaugušiem cilvēkiem. Tas viņam maksāja pat ļoti, ļoti bargi tad, kad šī draudzēšanās pārkāpa likuma un, jā, arī morāles robežas. Un laikam — un tas nudien ir sirdi lauzošs elements — laikam viņš negribēja būt tumšādains. Plastiskās operācijas un ādas balināšana padarīja savu. Izskatīgs tumšādains jaunietis pārtapa par baltu un atbaidošu frīku. Citādi, diemžēl, šo cilvēciņu viņa dzīves pēdējos gados nosaukt nevar.

Vieglas smiltis Maiklam Džeksonam. Arī nebūdams viņa lielākais fans es zinu, ka daudz ietekmīgāku cilvēku mūsdienu mūzikas pasaulē nav bijis. Bet arī es ceru, ka viņa dzīve būs kā brīdinājums citiem. Pretīgie paparaci var darboties tāpēc, ka kāds ir gatavs maksāt par viņu pretīgo darbu. Bērni zvaigznes nav nekas neparasts arī mūsdienās. M. Džeksons nav vienīgais, kuram pēc spožas bērnības un jaunatnes neizdevās atrast sevi kā pieaugušu cilvēku. Tas nudien ir skumji.

Jauku visiem dienu!