Rīga, 2005.gada 18.marts
Latvijas Republikas 8.Saeimas
Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijai
Atzinums par likumprojektu “Politisko partiju likums”
Biedrība “Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS” izskatīja projektu “Politisko partiju likums” (turpmāk likumprojekts) un vēlas sniegt savu atzinumu par likumprojektu.
1. Tā kā politiskās partijas ir viens no demokrātiskas politikas stūrakmeņiem, ir svarīgi nodrošināt, lai tās pašas arī iekšēji darbotos saskaņā ar demokrātijas principiem. Partiju iekšējās demokrātijas princips ir nostiprināts vairāku Eiropas valstu konstitūcijās un politisko partiju likumos. Piemēram, Vācijas Pamatlikumā ir noteikts, ka partiju iekšējai organizācijai ir jāsaskan ar demokrātijas principiem. Līdzīgas normas ir atrodamas Andoras, Grieķijas, Čehijas, Horvātijas un citu valstu politisko partiju regulējumos. Arī Latvijas jaunajā Politisko partiju likumā būtu iekļaujamas normas, vērstas uz partiju iekšējās demokrātijas spēcināšanu (skat., piemēram, priekšlikumus Nr.16,19,22) . Tādēļ ir nepieciešams jau 1.pantā uzsvērt, ka likuma mērķis ir ne tikai demokrātiskas un pilsoniskas sabiedrības stiprināšana vispār, bet arī konkrēti partiju iekšējās demokrātijas sekmēšana.
Priekšlikums -1. pantu izteikt šādā redakcijā:
“(1) Šā likuma mērķis ir nodrošināt politisko partiju un to apvienību (turpmāk – partija) darbību, kā arī sekmēt partiju iekšējo demokrātiju un vispārēju demokrātiskas un pilsoniskas sabiedrības nostiprināšanu, nosakot partijas darbības pamatprincipus, organizatorisko struktūru, likvidāciju un reorganizāciju.”
2. Likumprojekta pašreizējā politiskās partijas definīcija nosaka partiju darbību, kas ir vērsta „uz āru”, neko nepasakot par partijas iekšējās organizācijas veidošanu. Politisko partiju likumprojeka mērķis ir regulēt partiju organizatoriskās struktūras un darbības pamatnoteikumus, kurus partijas vēlāk patstāvīgi detalizē savos statūtos un citās iekšējās normās. Tāpēc ir svarīgi definēt tos principus, kas ir partijām saistoši, izstrādājot konkrētas kārtības un noteikumus, kā arī interpretējot šī likumprojekta noteikumus.
Priekšlikums – papildināt 2.pantu ar (2) daļu šādā redakcijā:
„(2) Partijas veic politiskās aktivitātes un veido savu iekšējo organizāciju saskaņā ar demokrātijas, atklātības, biedru vienlīdzības un decentralizācijas principiem.”
3. Ņemot vērā, ka faktiski partija ir viens no biedrošanas veidiem, ir svarīgi, lai partiju nosaukums un simbolika nesakristu ar biedrību nosaukumu.
Priekšlikums – izteikt likumprojekta 6.panta (1) daļas pirmo teikumu šādā redakcijā:
“Partijas nosaukums un simbolika, nedrīkst sakrist ar Biedrību un nodibinājuma reģistrā agrāk reģistrētas biedrības vai nodibinājuma nosaukumu”
4. Likumprojekta 7.panta (1) daļas pašreizējā redakcija nosaka, ka partijas ir tiesīgas veikt saimniecisko darbību, kurai nav peļņas gūšanas nolūks. Komerclikums un likums „Par pievienotās vērtības nodokli” sniedz saimnieciskās darbības definīciju: saimnieciskā darbība ir jebkura sistemātiska, patstāvīga darbība par atlīdzību. Ievērojot politisko partiju īpašo nozīmi parlamentārās demokrātijas sistēmā, ir nepieciešams, lai to finansiālā darbība būtu pēc iespējas atklāta un pārskatāma. Ar nosauktajām trim saimnieciskās darbības pazīmēm nepietiek, lai izvairītos, piemēram, no situācijas, kad partija veic savu saimniecisko darbību slepus, atklāti neparādoties attiecībā pret trešajām personām.
Priekšlikums: izteikt 7.panta (1) daļu šādā redakcijā:
„(1) Partijas ir tiesīgas savā vārdā veikt šāda veida atklātu saimniecisko darbību, kurai nav peļņas gūšanas nolūks:
1) iegūt kustamo un nekustamo īpašumu partijas darbības nodrošināšanai;
2) partijas īpašuma apsaimniekošana;
3) informācijas izplatīšana, poligrāfija, izdevniecība, kā arī suvenīru ar partijas simboliku izgatavošana un pārdošana, lai informētu sabiedrību par partijas darbības pamatnostādnēm.”
5. Likumprojekta 7.panta 2.daļa paredz, ka partija ienākumus drīkst izmantot statūtos noteiktā mērķa sasniegšanai. Likumprojekta 14.pants ļauj partijai statūtos noteikt vairākus mērķus, kuriem ir tikai viens ierobežojums – tie nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi, likumiem vai Latvijai saistošajiem starptautiskajiem līgumiem (projekta 20.panta 5.daļas 1.punkts). Līdzšinējā prakse rāda, ka partijas savos statūtos nosaka vispārīgus, programmātiskus mērķus – piemēram, nodrošināt valsts saimniecisko uzplaukumu, sabiedrības integrāciju, atbalstīt brīvo tirgu, utt. Tik plaši definējot pamatmērķus, partijas savus ienākumus varēs izmantot jebkuram nolūkam, arī tādam, kas nav tieši saistīts ar to politisko darbību, līdzdalību vēlēšanās. Tāpēc būtu nepieciešams partijas ienākumu izmantošanu sasaistīt nevis ar partiju pašu statūtos noteiktajiem mērķiem, bet gan ar visām partijām kopīgām aktivitātēm (tādām kā piedalīšanās vēlēšanu kampaņā, politiskās darbības veikšana u.c.), kas ir noteiktas likumprojekta 2.pantā.
Priekšlikums: izteikt 7.panta (2) daļas pirmo teikumu šādā redakcijā:
„(2) Partijas ienākumus drīkst izmantot politisko partiju darbības pamatmērķu sasniegšanai šā likuma 2.panta izpratnē, labdarbības mērķiem, kā arī sabiedrisko pasākumu organizēšanai.”
6. Pašreizējā likumprojekta 7.panta redakcija rada bīstamību, ka partija var apiet Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā noteiktos ziedojumu pieņemšanas ierobežojumus un/vai nonākt atkarībā no atsevišķiem komersantiem. Šāda situācija rastos, piemēram, ja potenciālais ziedotājs ziedošanas vietā nopirktu partijas saimnieciskās darbības rezultātā piedāvātu produktu (piemēram, partiju popularizējošus priekšmetus) par summu, kas pārsniedz vienam ziedotājam noteikto ziedojumu limitu vai arī iegādātos partijas saimnieciskās darbības rezultātā izgatavoto preci vai sniegto pakalpojumu par maksu, kas ir ievērojami augstāka par attiecīgās preces vai pakalpojuma tirgus vērtību. Tāpēc ir nepieciešams vienlaicīgi noteikt negodprātīgas saimnieciskās darbības aizliegumu, kā arī piesaistīt partijas saimnieciskās darbības produkta iegādāšanos par nesamērīgu cenu dāvinājuma (ziedojuma) definīcijai Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma izpratnē. Tādējādi tiks mazināts izdevīgums, ko partijas varētu gūt, fiziskajām vai juridiskajām personām izvēloties iegādāties saimnieciskās darbības produktu par nesamērīgi augstu cenu. Tas, vai partijas saimnieciskā darbība ir godprātīga un vai fiziska vai juridiska persona ir iegādājusies partijas produktu par atbilstošu maksu, ir apstākļu vērtējums. Tāpēc ir lietderīgi likuma tekstā sniegt nevis visu iespējamo partiju negodprātīgas rīcības veidu uzskaitījumu vai kvantitatīvi izteikt atšķirību starp fiziskas vai juridiskas personas veikto partijas produktu iegādi un dāvinājumu partijai, bet gan likumprojekta tekstā ielikt ģenerālklauzulas, kuru saturs ir atkarīgs no konkrētu apstākļu izvērtējuma.
Priekšlikums: papildināt 7.pantu ar (3) daļu šādā redakcijā:
”(3) Partijas saimniecisko darbību veic labā ticībā. Partiju saimnieciskā darbība nedrīkst būt vērsta uz to, lai izvairītos no Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma noteikumiem. Politiskās partijas saimnieciskās darbības rezultātā izgatavotās preces vai sniegtā pakalpojuma iegādāšanās par maksu, kas būtiski pārsniedz līdzīgu preču vai pakalpojumu tirgus vērtību, ir uzskatāma par dāvinājumu Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma izpratnē.”
7. Nav izprotama likumprojekta 8.panta (2) daļas nozīme, jo kā privāttiesību subjekts politiskā partija drīkst veikt jebkādu savu publisko darbību, kas atbilst normatīvo aktu prasībām (piem. izveidojot savus preses izdevumus) un ievērojot normatīvo aktu prasības (piem. organizējot mītiņus). Arī citu valstu politisko partiju likumos (izņemot Lietuvas un Krievijas regulējumu) netiek uzskaitītas konkrētas publiskas darbības darbības, ko ir tiesīgas veikt politiskās partijas. Papildus tam, pašreizējā normas redakcija ir maldinoša, jo liek noprast, ka politisko partiju publiskās darbības veidi ir noteikti izsmeļoši t.i. partijas nav tiesīgas veikt citu publisko darbību, kas nav minētas šajā pantā.
Priekšlikums – izslēgt 8.panta (2) daļu.
8. Ievērojot to, ka politiskās partijas ir privāto tiesību juridiskās personas, pašreizējā likumprojekta 8.panta redakcija pieļauj iespēju, ka tām varētu tikt deleģētas izpildvaras administratīvās funkcijas. Šo iespēju nosaka Valsts pārvaldes iekārtas likuma 40. un 49.panti, kas ļauj deleģēt privāto tiesību juridiskajām personām pārvaldes uzdevumus (valsts pārvaldes funkcijas), ja tās šos uzdevumus savas pieredzes, reputācijas, resursu vai citā ziņā var veikt efektīvāk, nekā valsts pārvaldes iestādes. Šāda iespēja ir uzskatāma par demokrātiskā sabiedrībā nepieļaujamu, – ievērojot politisko partiju īpašo raksturu, kā arī to, ka to biedri nereti ieņem augstākos izpildvaras amatus, tad lai izvairītos no valsts un politisko partiju saplūšanas riska, kā arī no augstus amatus ieņemošu partijas biedru patvaļas, ir jānosaka, ka politiskās partijas nedrīkst tieši veikt valsts pārvaldes funkcijas. Politiskās partijas var īstenot publisko varu tikai netieši, t.i. ja, piemēram, to pārstāvji ir ievēlēti par attiecīgās nozares ministru. Jāatzīmē, ka princips, ka politiskās partijas ir šķirtas no valsts, ir noteikts, piemēram, Ungārijas un Horvātijas normatīvajos aktos.
Priekšlikums: Papildināt 8.pantu ar (4) daļu šādā redakcijā:
”(4) Aizliegts politiskajām partijām deleģēt valsts pārvaldes funkcijas.”
9. Ņemot vērā faktu, ka politiskās partijas mērķis ir politiskās varas iegūšana, būtu jāatļauj ikvienam piedalīties partijas augstākās lēmējinstitūcijas sēdēs un dzirdēt dažādos viedokļus. Ierobežojums, kas minēts piedāvātā likumprojekta 10.panta (2) daļā, faktiski jau nozīmē to, ka ikviens uzzinās par lemto politiskās partijas augstākā lēmējinstitūcijā, bet pastarpināti – caur masu medijiem.
Priekšlikums – izteikt 10.panta (2) daļas pirmo teikumu šādā redakcijā:
“(2) Ikvienam ir tiesības piedalīties partiju augstāko lēmējinstitūciju – kopsapulču, kongresu un konferenču sēdēs”
10. Nav izprotama 10.panta (1) daļas otrā teikuma, kas paredz, ka biedru tiesības un pienākumus nosaka partijas statūti, nozīme un vieta likumprojekta struktūrā. Analoģiska norma ir ielikta 14.panta (2) daļas 7.apakšpunktā, kā arī papildus biedru tiesības ir atsevišķi regulētas likumprojekta 29.pantā.
Priekšlikums – svītrot 10.panta 1.daļas 1.teikumu.
11. Lai veicinātu politiskās partijas sekmīgu darbību, tai skaitā iekšējās saimnieciskās un finansiālās darbības kontroles jomā, ir svarīgi noteikt, ka saimnieciskās un finansiālās darbības darbības revīzijas institūcijas locekļi nedrīkst būt vienlaicīgi partijas valdes locekļi.
Priekšlikums – izteikt likumprojekta 13.panta 1.daļu šādā redakcijā:
„(1) Lai dibinātu partiju, personām, kas apvienojas partijā, jāpieņem lēmums par partijas dibināšanu, jāapstiprina tās statūti un partijas programma, jāievēlē valde, kā arī saimnieciskās un finansiālās darbības revīzijas institūcija. Valdes loceklis nedrīkst būt vienlaicīgi saimnieciskās un finansiālās darbības revīzijas loceklis.”
12. Nav izprotama likumprojekta 13.panta (2) daļas 2) apakšpunkta un 14.panta (2) daļas 3) apakšpunkta nozīme. Prasība dibināšanas līgumā un statūtos norādīt darbības mērķi, uzdevumus un metodes ir pamatota attiecībā pret biedrībām un nodibinājumiem, taču ne pret politiskajām partijām. Politiskās partijas savus mērķus, uzdevumus un darbības metodes norāda politiskajās programmās. Arī līdzšinējā Latvijas politisko partiju prakse liecina, ka partijas kā mērķus un uzdevumus norāda programmatiskos mērķus un uzdevumus, bet kā darbības metodes – līdzdalību vēlēšanās, kandidātu izvirzīšanu, publiskās darbības veikšanu un citus šī likumprojekta 2.pantā norādītos politisko partiju darbības virzienus.
Priekšlikumi:
1) izslēgt likumprojekta 13.panta (2) daļas 2) apakšpunktu un 14.panta (2) daļas 3) apakšpunktu.
2) precizēt likumprojekta tekstā atrodamās norādes uz partijas statūtos noteikto mērķi (piemēram, 7.pantā, 20.panta (5) daļas 1.apakšpunktā), veidojot norādes attiecīgi uz partiju programmātiskajiem mērķiem vai partijas darbības pamatmērķiem (virzieniem) šā likumprojekta 2.panta izpratnē.
13. Ievērojot politiskās partijas īpašo nozīmi demokrātiskā sabiedrībā, īpaši apstākli, ka politiskajās partijās uz kopīgu interešu, uzskatu un/vai mērķu pamata apvienojas biedri no visas valsts teritorijas, kā arī to, ka, partija, iegūstot pārstāvību Saeimā, pārstāv Latvijas tautu, visbeidzot – ka viens no partijas darbības virzieniem ir līdzdalība pašvaldību vēlēšanās, politiskajām partijām ir obligāti jāveido teritoriālās struktūrvienības. Pašreizējā likumprojekta 14.panta (2) daļas 8.apakšpunkta redakcija pieļauj iespēju partijām izvēlēties, vai to dibināšana ir lietderīga.
Priekšlikums – izteikt 14.panta (2) daļas 8.apakšpunktu šādā redakcijā:
”8) partijas teritoriālo struktūrvienību tiesības un pienākumus;”
14. Likumprojekta 14.panta (2) daļas 11.apakšpunkts ir pretrunā likumprojekta 13.panta 1.daļai un 37.pantam. Šie panti nosaka gan saimnieciskās un finansiālās darbības revīzijas institūcijas izveidošanu, gan zvērināta revidenta veikto partijas saimnieciskās darbības pārbaudi. Turpretim likumprojekta 11.panta (2) daļas 11.apakšpunktā ir paredzēts, ka statūtos norāda saimnieciskās un finansiālās darbības revīzijas institūcijas uzbūvi vai zvērināta revidenta iecelšanas kārtību.
Priekšlikums: izteikt 14.panta (2) daļas 11.apakšpunktu šādā redakcijā:
”11) saimnieciskās un finansiālās darbības revīzijas institūcijas uzbūvi, ievēlēšanas kārtību, kompetenci, lēmumu pieņemšanas kārtību un pilnvaru termiņus, kā arī zvērināta revidenta iecelšanas kārtību un pilnvaru termiņu”
15. Nolūkā stiprināt partijas iekšējo demokrātiju, būtu lietderīgi papildināt statūtos obligāti norādāmās ziņas.
Priekšlikums: 14.panta (2) daļu papildināt ar jauniem apakšpunktiem (14.-16.) šādā redakcijā:
”14) biedriem piemērojamos disciplinārsodus, to piemērošanas nosacījumus, kā arī partijas amatpersonas vai institūcijas, kas ir tiesīgas uzlikt discpilinārsodus;
15) kārtību, kādā biedri var iesniegt priekšlikums partijas darbības uzlabošanai;
16) kārtību, kā tiek izvirzīti deputātu kandidāti Saeimas, pašvaldību domju (padomju), Eiropas Parlamenta vēlēšanām.”
16. Ņemot vērā plašu partijas biedru tiesību nozīmi partijas iekšējās demokrātijas stiprināšanai, nav pietiekamas likumprojekta 29.pantā noteiktās partijas biedru tiesības. Lai gan panta 1.daļas 5.apakšpunkts paredz, ka statūtos var tikt noteiktas citas biedru tiesības, tomēr ir svarīgi normatīvā līmenī noteikt tās biedru tiesības, kas nav atkarīgas no partijas statūtiem. Ir lietderīgi paplašināt 29.pantā noteikto biedru tiesību standartu ar šādām tiesībām: vēlēt un tikt ievēlētiem visās partijas institūcijās (ne tikai valdē, kā ir noteikts šobrīd), izvirzīt kandidātus partiju institūciju un amatpersonu vēlēšanām, pieprasīt un saņemt informāciju par partijas darbību (pašreizējā panta redakcija liek noprast, ka partijas biedram ir tiesības tikai tikt informētam, bet ne pašam aktīvi pieprasīt informāciju), apstrīdēt partijas pieņemtos lēmumus arī tiesā, brīvi izteikt savu viedokli un saņemt atbildi pēc būtības, piedalīties kandidātu izvirzīšanā vēlēšanu sarakstiem, kā arī citu partijai īpaši nozīmīgu jautājumu izlemšanā.
Priekšlikums – izteikt 29.pantu šādā redakcijā:
”29.pants. Partijas biedra tiesības.
(1) Partijas biedriem ir šādas tiesības:
1) vēlēt un tikt ievēlētiem partijas institūcijās un amatos, kā arī izvirzīt kandidātus partijas institūciju un amatpersonu vēlēšanām;
2) pieprasīt un saņemt informāciju par partijas darbību;
3) izstāties no partijas;
4) apstrīdēt partijas pieņemtos lēmumus, tai skaitā vērsties tiesā ar pieteikumu par partijas institūciju lēmumiem, ja šāds lēmums vai tā pieņemšanas procedūra ir pretrunā ar likumiem vai statūtiem;
5) brīvi izteikt savu viedokli par jebkuru izskatāmo jautājumu, izvirzīt priekšlikumus, piedalīties to apspriešanā un saņemt atbildi pēc būtības;
6) tikt iesaistītam partijas kandidātu izvirzīšanā pašvaldību, Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanām;
7) citas normatīvajos aktos un partijas statūtos noteiktās tiesības.
(2) Partijas biedriem, neatkarīgi no tā, vai šie biedri ir dibinājuši attiecīgo partiju vai kļuvuši par biedriem pēc tās dibināšanas, ir vienādas arī tādā gadījumā, ja viņiem ir noteikts atšķirīgs biedra naudas vai iestāšanās naudas apmērs.
(3) Partijas statūtos vai citās iekšējās normās var paredzēt kārtību, kā partijas biedri tiek iesaistīti partijai īpaši nozīmīgu jautājumu apspriešanā un izlemšanā, īpaši attiecībā uz lēmumiem par partijas iesaistīšanos valdības koalīcijā un uz partijas kandidātu izvirzīšanu augstākajiem valsts amatiem.”
17. Ņemot vērā jau izveidojošos praksi, kad likumos ir skaidri nodalīta augstākā lēmējvara no izpildvaras, ir jāizsaka likumprojekta 32.panta (1) daļa šādā redakcijā:
“(1) Partijas pārvades institūcijas ir biedru sapulce (kopsapulce, kongress vai konference) un izpildinstitūcija(valde).”
18. Ievērojot to, ka likumprojekta pašreizējā redakcijā no partijas pārvaldes institūcijām tiek atsevišķi regulētas tikai biedru sapulce un valde, būtu lietderīgi 32.pantā noteikt minimālos demokrātiskas lēmumu pieņemšanas principus, kas attiektos uz visām partijas pārvaldes institūcijām.
Priekšlikums – papildināt 32.pantu ar jaunām daļām (3.-5.) šādā redakcijā:
”(3) Partijas pārvaldes institūcija ir lemttiesīga, ja tajā piedalās vairāk nekā puse no partijas biedriem vai attiecīgās institūcijas locekļiem un ja statūtos nav noteikts lielāks kvorums;
(4) Partijas pārvaldes institūcijas pieņem lēmumus, ja klātesošo vairākums balsojis par to pieņemšanu un ja likumā vai statūtos nav noteikts lielāks balsu vairākums;
(5) Partijas pārvaldes intitūcijas (izņemot biedru sapulci) ievēl aizklātā balsojumā.”
19. Ievērojot partijas iekšējās demokrātijas, atklātības un biedru vienlīdzības principu nozīmi, ir svarīgi, lai partijas biedri biedru sapulcē piedalītos tieši un personiski. Likumprojekta 33.panta (2) daļas pašreizējā redakcija paredz, ka statūtos var noteikt ierobežojumus visiem partijas biedriem piedalīties biedru sapulce. Lai gan šis ierobežojums ir pamatots attiecībā uz lielajām politiskajām partijām, tomēr vienlaicīgi būtu jānosaka demokrātiskas procedūras attiecībā uz to, kā šajā gadījumā tiek deleģēti partijas biedru pārstāvji.
Priekšlikums– izteikt 33.panta (2) daļu šādā redakcijā:
”(2) Visiem partijas biedriem ir tiesības piedalīties biedru sapulcē. Ja partijas biedru skaits pārsniedz 1000 cilvēkus, partijas sapulcē var piedalīties partijas struktūrvienību deleģētie pārstāvji, partijas pārvaldes institūciju locekļi, pašvaldību, Saeimas un Eiropas Parlamenta deputāti un citas statūtos noteiktās personas. Biedru sapulces sasaukšanas, lēmumu pieņemšanas un pārstāvniecības kārtību nosaka partijas statūtos.”
20. Likumprojekta 33.panta (3) daļa paredz, ka jautājumos, kas saistīti ar partijas biedru sapulces kompetenci, sasaukšanu, norisi, lēmumu pieņemšanu, lēmumu atzīšanu par neesošiem, piemēro Biedrību un nodibinājumu likumu. Lai izvairītos no potenciālām pretrunām starp Politisko partiju likumu un Biedrību un nodibinājumu likumu, likumprojektā būtu jāatrunā, ka Biedrību un nodibinājumu likuma normas ir piemērojamas tikai tad, ja Politisko partiju likumā konkrētajam jautājumam jau nav sava regulējuma. Papildus tam, ievērojot politisko partiju un biedrību darbības specifiku (piemēram, biedrībās nav politiskās programmas, politiskajās partijās īpaši nozīmīgs ir partijas vadītāja izvirzīšanas un apstiprināšanas jautājums), biedrību biedru sapulces kompetences regulējumu nekādā gadījumā nedrīkst automātiski attiecināt uz politiskajām partijām.
Priekšlikums: izteikt 33.panta (3) daļu šādā redakcijā:
”Jautājumos, kas saistīti ar partijas biedru sapulces sasaukšanu, norisi, lēmumu pieņemšanu, lēmumu atzīšanu par neesošiem un kam nav sava regulējuma Politisko partiju likumā, piemēro Biedrību un nodibinājumu likumu.”
21. Attiecīgi 33.pants ir jāpapildina ar jaunām daļām attiecībā uz partijas biedru sapulces kompetenci.
Priekšlikums: papildināt 33.pantu ar (4) un (5) daļām šādā redakcijā:
”(4) Tikai biedru sapulces kompetencē ietilpst:
1) grozījumu izdarīšana statūtos un programmā;
2) Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanu programmas apstiprināšana;
3) valdes, partijas vadītāja un citu pārvaldes institūciju un amatpersonu ievēlēšana un atsaukšana;
4) lēmumu pieņemšana par partijas darbības izbeigšanu, turpināšanu vai reorganizāciju;
5) biedru naudas apmēra noteikšana un grozīšana;
6) citu partijas pārvaldes institūciju pārskatu par partijas darbību izskatīšana, apspriešana un apstiprināšana;
7) citi jautājumi, kas saskaņā ar likumu vai statūtiem ir biedru sapulces kompetencē.
(5) Biedru sapulcei ir tiesības pieņemt arī tādus lēmumus, kas ietilpst valdes kompetencē, ja statūtos nav noteikts citādi.”
22. Lai stiprinātu partiju iekšējo demokrātiju, ir nepieciešams grozīt 34.panta (2) daļu, nosakot, ka valdes priekšēdētājs un valdes locekļi tiek ievēlēti aizklātās vēlēšanās, kā arī izslēgt pašreizējā redakcijā noteikto iespēju statūtos paredzēt, ka šīs partijas amatpersonas tiek noteiktas savādāk (nevis biedru sapulces balsojumā). Papildus tam būtu samazināms likumprojektā noteiktais ievēlēšanas laiks no pieciem uz diviem gadiem, atbilstoši Latvijas lielāko politisko partiju pašreizējai praksei.
Priekšlikums: izteikt 34.panta (2) daļu šādā redakcijā:
”(2) valdes locekļu skaitu un darbības termiņu nosaka statūtos. Biedru sapulce aizklātās vēlēšanās ievēlē valdes priekšsēdētāju un valdes locekļus. Valdes priekšsēdētāju un valdes locekļus ievēlē uz laiku, ne ilgāku par diviem gadiem.”
23. Saskaņā ar partijas darbības un iekšējās organizācijas atklātības principu politisko partiju likumprojekta 34.pantā būtu jānosaka, ka arī valdes sēdes ir atklātas. Šo principu var nepiemērot tikai ar motivētu valdes lēmumu.
Priekšlikums: papildināt 34.pantu ar (5)daļu šādā redakcijā:
”(5) Ikviens partijas biedrs ir tiesīgs piedalīties partijas valdes sēdēs, ja valde nav pieņemusi lēmumu par aizklātu sēdi. Lēmumam par aizklātas sēdes noturēšanu ir jābūt motivētam.”
24. Ievērojot politiskās partijas īpašo nozīmi demokrātiskā sabiedrībā (skat. arī šī atzinuma 13.punktu), likumprojekta 36.pantā paredzētais partijas struktūrvienību regulējums ir atzīstams par absolūti nepietiekamu. Partijas biedriem ir jābūt nodrošinātai iespējai līdzdarboties politiskās partijas darbībā netālu no savas dzīvesvietas. Tāpēc politiskajai partijai pilnvērtīgai savu biedru pārstāvībai, līdzdalībai vietējā un valsts līmeņa vēlēšanās ir obligāti jāveido teritoriālās struktūrvienības. Pašreizējā likumprojekta 36.panta (1) daļas redakcija pieļauj iespēju partijām izvēlēties, vai to dibināšana ir lietderīga. Teritoriālajām struktūrvienībām saskaņā ar decentralizācijas principu ir jāparedz pietiekama patstāvība un iespējas sniegt būtisku ieguldījumu partijas iekšējā politiskajā diskusijā un politisko viedokļu veidošanā (šis princips ir paredzēts, piemēram, Vācijas Politisko partiju likumā). Lai palielinātu partijas biedru iesaistīšanos partijas teritoriālo struktūrvienību darbā, daudzās Eiropas valstīs tieši partijas teritoriālās struktūrvienības ir tās, kas izvirza kandidātus vietējām un parlamenta vēlēšanām.
Priekšlikums: izteikt 36.pantu šādā redakcijā:
”(1) Partijai ir patstāvīgas teritoriālās struktūrvienības. Partijas teritoriālās struktūrvienības nav juridiskās personas. Partijas statūtos nosaka partijas teritoriālo struktūrvienību tiesības un pienākumus.
(2) Partijas teritoriālā struktūra ir pietiekami sazarota, lai partijas biedriem būtu iespēja piedalīties partijas politisko viedokļu veidošanā netālu no savas dzīvesvietas. Partija ir tiesīga iesniegt savu kandidātu sarakstu Saeimas vēlēšanām tikai tajā Saeimas vēlēšanu apgabalā, kur ir vismaz viena tās teritoriālā struktūrvienība.
(3) Katrs partijas biedrs darbojas kādā no partijas teritoriālajām struktūrvienībām.
(4) Partijas teritoriālās struktūrvienības apstiprina vēlēšanu programmu attiecīgās pašvaldības vēlēšanām;
(5) Attiecībā uz partijas struktūrvienību biedru sapulci un valdi piemēro šā likuma noteikumus, kuri regulē partijas biedru sapulci un valdi.”
25. Likumprojekta 37.panta redakcija šobrīd ir pretrunā ar Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma 11.pantu. Partijas finansēšanas likums nosaka, ka katras partijas finansiālo un saimniecisko darbību revidē neatkarīga auditorfirma, kamēr saskaņā ar Politisko partiju likumprojekta 37.pantu šādu pārbaudi veic zvērināts revidents.
Likumprojektā būtu jānosaka ierobežojumi personām, kas var kā zvērināti revidenti sniegt atzinumus par attiecīgās partijas finansiālo un saimniecisko darbību.
Priekšlikums – papildināt likumprojekta 37.pantu ar (2) daļu šādā redakcijā:
”(2) Par zvērinātu revidentu nevar iecelt partijas biedru vai darbinieku. Aizliegts iecelt arī personu, kas bijis partijas biedrs vai darbinieks ne mazāk kā trīs gadus pirms iecelšanas.”
26. Ņemot vērā partijas izveides mērķi, būtu jāpapildina partijas darbības izbeigšanās pamati, nosakot, ka partija izbeidzas, ja tā kopš savas dibināšanas nav iesniegusi kandidātu sarakstus pēc kārtas divās Saeimas vēlēšanās un divās pašvaldību vēlēšanās. Līdzīga norma ir atrodama Somijas un Ungārijas partiju likumos, proti, ja partija nav piedalījusies divās pēctecīgās parlamenta vēlēšanās, tā tiek svītrota no partiju reģistra, taču var turpinār savu darbību kā biedrība. Vācijā politiskā partija zaudē savu statusu, ja tā sešu gadu laikā nav piedalījusies federālās vai pabalstu vēlēšanās.
Politiskās partijas izbeigšanās lēmumu šādā gadījumā būtu pienākums pieņemt partijas valdei.
Priekšlikumi:
1) papildināt 41.pantu ar jaunu apakšpunktu:
“7) ja partija ne atsevišķi, ne partiju apvienībā kopš savas dibināšanas nav iesniegusi kandidātu sarakstus pēc kārtas divās Saeimas vēlēšanās un divās pašvaldību vēlēšanās.”
2)papildināt 44.pantu ar (2) daļu šādā redakcijā:
”(2) Lēmumu par darbības izbeigšanu pieņem partijas valde arī tad, ja partija ne atsevišķi, ne partiju apvienībā kopš savas dibināšanas nav iesniegusi kandidātu sarakstus pēc kārtas divās Saeimas vēlēšanās un divās pašvaldību vēlēšanās.”
27. Nebūtu ieteicams atstāt likumprojekta 48.panta (3) daļas noteikumus, jo politiskai partijai mainot savu juridisko formu uz biedrību un saglabājot veco nosaukumu, tiks maldinātas trešās personas.
Priekšlikums – izteikt 48.panta (3) daļu šādā redakcijā:
“(3) Pārveidojot partiju par biedrību, nav atļauts saglabāt attiecīgās partijas nosaukumu, nosaukuma saīsinājumu un simboliku.”
28. Ņemot vērā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja lomu un uzdevumus, būtu jānosaka tā pienākums (nevis tiesības) vērsties tiesā ar lūgumu uzlikt reģistrācijas aizliegumu reorganizācijas ceļā izveidotai partijai vai biedrībai, ja tās pārkāpušas normatīvo aktu prasības. Tāpat skaidri jānosaka partijas pienākums izpildīt pilnībā brīdinājumā noteiktās darbības.
Priekšlikumi:
1) izteikt 49.panta (2) daļu šādā redakcijā:
“Ja 30 dienu laikā pēc brīdinājuma izteikšanas partija nav izpildījusi Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma prasības un vēlas reģistrēt reorganizācijas ceļā izveidoto partiju vai biedrību, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam ir pienākums vērsties tiesā ar lūgumu uzlikt reģistrācijas aizliegumu reorganizācijas ceļā izveidotajai partijai vai biedrībai.”
2) atbilstoši precizēt Politisko partiju likuma spēkā stāšanās kārtības likumprojekta 29.pantu, to izsakot šādā redakcijā:
”Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs vēršas tiesā ar lūgumu, lai politiskajai organizācijai (partijai) vai to apvienībai nosaka pārreģistrācijas aizliegumu, ja pēc brīdinājuma saņemšanas politiskā organizācija(partija) vai to apvienība turpina nepildīt Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā noteiktās prasības.”
29. Ne Saeimas un citu vēlēšanu likumos, nedz arī šajā likumprojektā ir noteikta kārtība, kā partija nonāk pie lēmuma, kuri tās biedri tiks izvirzīti un apstiprināti dalībai visu līmeņu vēlēšanās. Latvijas politisko partiju praksē visbiežāk šos lēmumus pieņem partijas izpildinstitūcija – valde. Tikai dažās partijās partiju struktūrvienībām ir tiesības ieteikt kandidātus, bet arī tad galvenokārt gala vārds pieder valdei. Šāda prakse ir krasi atšķirīga no citu vairākumu citu Eiropas valstu pieejas. 2001.gadā veiktajā pētījumā par vēlēšanu kandidātu izvēli Rietumeiropas politiskajās partijās atklājās, ka gandrīz pusē no visiem gadījumiem kandidātus gan izvēlēties, gan apstiprināt bija ļauts partijas territoriālajām struktūrvienībām. Apmēram trešdaļā gadījumu partiju kandidātus izvirzīja teritoriālās struktūrvienības, bet apstiprināja partijas pārvaldes institūcijas. Tikai 4% gadījumu procesu pilnībā kontrolēja centrālās partijas pārvaldes institūcijas[1].
Piemēram, Norvēģijā, Dānijā valsts līmeņa partijas pārvaldes institūcijas nevar uzlikt veto tiem kandidātiem, kas tiek noteikti apgabalu līmenī.
Ievērojot to, ka Latvijai nav spēcīgu partiju teritoriālo struktūrvienību tradīciju, tad „tīrā” veidā Skandināvijas valstu pieredzi pārņemt būtu pārāk liels risks. Taču ir grūti apstrīdēt to, ka Latvijā būtu nepieciešams spēcināt partiju teritoriālās struktūrvienības, kas ļautu partijām kļūt iekšēji demokrātiskām, veicinātu politiskās diskusijas un līdz ar to mazinātu sabiedrības neuzticēšanos politiskajām partijām. Viens no efektīvākajiem līdzekļiem šī mērķa sasniegšanai ir deleģēt kandidātu izvēli Saeimas vēlēšanām partiju teritoriālajām struktūrvienībām, pagaidām vēl paredzot sarakstu koriģēšanas iespējas no partijas centrālo pārvaldes institūciju puses. Tādas kandidātu izvirzīšanas kārtības mērķis un jēga atbilst arī principam, ka Saeimas vēlēšanas noris piecos vēlēšanu apgabalos, kas līdz šim bija lielā mērā bezjēdzīgs.
Priekšlikums – papildināt likumprojektu ar VII nodaļu šādā redakcijā:
”VII nodaļa. Partijas kandidātu izvirzīšana dalībai Saeimas, pašvaldību domju(padomju), Eiropas Parlamenta vēlēšanām.
51.pants. Partijas kandidātu izvirzīšana Saeimas vēlēšanām
(1) Partijas teritoriālās struktūrvienības, kas atrodas vienā Saeimas vēlēšanu apgabalā, savā kopsapulcē izvirza deputātu kandidātus iekļaušanai attiecīgā Saeimas vēlēšanu apgabala partijas kandidātu sarakstā;
(2) Saeimas deputātu kandidātu izvirzīšanā tiek ievērotas demokrātiskas procedūras, iesaistot kandidātu izvēlē partijas biedrus, kuri ir deklarējuši dzīvesvietu attiecīgajā Saeimas vēlēšanu apgabalā;
(3) Biedru sapulcei pēc savas iniciatīvas vai partijas valdes ieteikuma ir tiesības ar motivētu lēmumu izslēgt ne vairāk kā vienu trešo daļu no Saeimas vēlēšanu apgabala teritoriālo struktūrvienību kopsapulcē izvirzītajiem kandidātiem un sarakstu papildināt ar citiem kandidātiem.
(4) Citus deputātu kandidātu izvirzīšanas noteikumus Saeimas vēlēšanām nosaka partijas statūtos.
52.pants. Partijas kandidātu izvirzīšana pašvaldību domju (padomju) vēlēšanām
Kandidātus pašvaldību vēlēšanām izvirza un apstiprina partijas attiecīgās teritoriālās struktūrvienības biedru sapulce. Partijas statūtos nosaka deputātu kandidātu izvirzīšanas kārtību un nosacījumus.
53.pants. Partijas kandidātu izvirzīšana Eiropas Parlamenta vēlēšanām
Deputātu kandidātus Eiropas Parlamenta vēlēšanām aizklātā balsojumā izvirza un apstiprina biedru sapulce. Partijas statūtos nosaka deputātu kandidātu izvirzīšanas kārtību un nosacījumus.”
______________________________
[1] Bille L. Democratizing a democratic procedure: myth or reality? Candidate Selection in Western European Parties, 1960–1990. Party Politics, VOL 7. No.3 pp. 363–380