Labrīt, lasītāji!Par "Jauno vilni" katru gadu tiek rakstīts daudz. Šogad man nebija īpašu plānu to apcerēt, taču ziņa, ka festivāla dēļ divas lidmašīnas bija spiestas nosēsties nevis Rīgas, bet gan attiecīgi Tallinas un Viļņas lidostā, tomēr vienaldzīgus mūs nevar atstāt. Jo te mazāk ir runa par augstprātīgajiem kaimiņvalsts ļaudīm, kuri katru vasaru ierodas Latvijā, lai uztaisītu vienu pavisam krievisku šovu, kā par šķietami elpu aizraujošu nekompetenci Latvijas pārvaldē.
Pieļausim, ka JV organizētāji jau laikus informēja attiecīgās instances, ka festivāla laikā paredzēti lidmašīnu paraugdemonstrējumi un balonu palaišana gaisā. Vispār ziņots, ka attiecīgās instances par to visu teica ladna (“lūdzu” festivāla organizētājiem droši vien ir pārāk sarežģīts svešvārds). Tādā gadījumā, kā tas var būt, ka lidmašīnas pilots par paraugdemonstrējumiem un baloniem uzzināja tikai tajā brīdī, kad jau tuvojās Rīgas lidostai?!! Šķiet, te jau sāk veidoties sava veida “sistēma” — pirms pāris nedēļām rakstīju par iekāpšanu airBaltic lidmašīnā, lai konstatētu, ka man paredzētajā vietā kāds jau sēž. Tā kaut ko es nudien visā savā garajā mūžā redzēju pirmo reizi — ka pēc idejas datorizēta sistēma uz vienu un to pašu sēdvietu izspļauj divas iekāpšanas kartes. Šajā gadījumā ir tieši tāds pats jautājums — kurš cilvēks kuram cilvēkam nepateica to, kas tomēr bija obligāti paziņojams? Proti — ka debesīs virs Latvijas kādu brīdi būs paraugdemonstrējumi un baloni? Tajās lidmašīnās, kuras bija spiestas nosēsties citur, bija 243 pasažieri. Tajā skaitā tādi, kas priecājās par atgriešanos mājās, bet ej tu nost … nē, vismaz kāds brīdis ar visu rokas bagāžu ir jāpavada svešā lidostā.
Solīta dienesta izmeklēšana. Te nedrīkst būt ķeksītis. Aviodrošība tomēr nav kaut kas tāds, kam pieiet vieglprātīgi.
Piedevām arī “JV” organizētāji nav gluži bez vainas, tiesa, citā nozīmē. Acīmredzot viņi nav pamanījuši, ka jau visnotaļ sen vides aktīvisti pasaulē aicina izbeigt masveida balonu palaišanu gaisā, jo smuki jau izskatās, kā simtiem baloni ceļas debesīs, taču fakts ir tāds, ka agrāk vai vēlāk baloni atkal nolaidīsies. Un saplīsīs. Un nonāks dažādu dzīvnieku māgā. Un šiem dzīvniekiem radīs lielas sāpes, nepatikšanas un nāvi. Arī tad, ja noplakušo balonu neviens dzīvnieks neapēd, tas vienalga kļūst par piesārņojumu. Paldies, “JV.” Paldies arī telekompānijai, kura to pārraida, par kārtējo valsts valodas likuma kliedzošu pārkāpumu. Saprotu, ka festivāla apmeklētāji Jūrmalā atstāj lielu piķi. Alla Borisovna un viņas paijpuisītis par savu “prezidenta svītu” vien maksā milzīgu naudu. Bet tomēr.
Ja reiz pateikts tas, tad arī gribu pateikt, ka man ļoti patika, kā Aiša dziedāja dziesmu “Me and Bobby McGee.” Man vispār patīk, kā Aiša dzied, un “Me and Bobby McGee” ir viena no manām mīļākajām dziesmām. Interesanti, ka visur tā tika pieteikta kā Dženisas Džoplinas dziesma, un Aiša būtībā viens pret vienu izpildīja Dž. Džoplinas 1970. gadā (tikai dažas dienas pirms dīvas nāves) ierakstīto versiju. Patiesībā dziesma pieder Krisa Kristofersona spalvai, un oriģinālversijā “Bobby” bija meitene, par kuru dziedāja Rodžers Millers, kā arī pats K. Kristofersons. Tas tā — zināšanai.
Un pēdīgi — viedi, pat ļoti, ļoti viedi vārdi šodien Dienas Biznesā lasāmi no kādreizējās Statoil vadītājas Latvijā Baibas Rubesas. Piemēram: “Man ir milzīgs kauns par to, kas ir noticis Latvijā, ir nesapratne par to, ka joprojām, lasot ziņas un skatoties TV raidījumus, ir vērojama tēlošana, ka viss vēl ir normāli, ka ar valsts pārvaldes procesiem viss vēl ir kārtībā un kaut kā jau izķepurosimies.” Un “Par to, ka Latvijā būs ‘ziepes’, tika runāts jau gadiem ilgi gan no Ārvalstu investoru padomes, gan vairākām citām pusēm.” Un “Manuprāt, te nav runa par to, ka mēs būtu muļķi — drīzāk mēs esam bijuši apzināti akli, kurli vai mēmi.” Šodienas Dienas Biznesā — iesaku.
Jauku visiem dienu!