Raksts

Par ļaunajiem un labajiem


Datums:
22. augusts, 2012


Autori

Ivars Ījabs


Foto: Dr.f6oom ஐ~

Katra godprātīga demokrāta uzdevums ir gānīt un diskreditēt eliti, uzņemoties tēvišķu gādību par labsirdīgo, bet naivo „sabiedrību”.

Pieliekot punktu vairākus gadus ilgušai rakstu sērijai un sakot paldies portāla līdzšinējai redakcijai par sadarbību, nebūtu pareizi pēdējās rindiņas veltīt tikai ikdienas politikai. Ikdienas problēmas nāk un iet, tomēr ir paliekošas vērtības. Teiksim, demokrātija. Ar to mums viss ir vairāk vai mazāk kārtībā, jo šīs vērtības sardzē mums stāv ietekmīgi spēki gan politikā, gan medijos. Tikko kā iznesuši uz saviem pleciem sīvo cīniņu ar oligarhiem, šie ļaudis beidzot ir ieguvuši pelnīto vietu Latvijas politikā un sabiedriskajā domā. Tomēr, vēlot mūsu galvenajiem demokrātiem visvisādas veiksmes, vienlaikus tomēr nākas sev pavaicāt: kā īsti viņi saprot demokrātiju?

Neraugoties uz visiem plusiem un sasniegumiem, šo izpratni tomēr vajā daži dīvaini pieņēmumi. Viens no tādiem ir elites apriorās vainas teorija. Īsos vārdos šī teorija teic, ka visas ziepes politikā ceļas no politiskajām amatpersonām. Jebkura norise vispirms ir jāvērtē, raugoties no šo amatpersonu ļauniem nodomiem; uz šiem ļaudīm vienmēr ir jāraugās ar aizdomām, kā arī vēlams izdarīt uz tiem nepārtrauktu spiedienu caur pie rokas esošajiem medijiem. Turpretī „sabiedrība” pati par sevi ir laba, godīga un demokrātiska. Tādēļ tā par katru cenu ir jāpieradina pie „līdzdalības” — arī tad, ja „sabiedrība” pati to nemaz nevēlas. Sabiedrība savā dziļākajā būtībā vienmēr ilgojas pēc Rietumu tipa demokrātijas un kapitālisma — arī tad, ja pati to nesaprot. Ja reizēm arī liekas, ka sabiedrība patiesībā ir rasistiska un ilgojas pēc autoritāra sociālisma, tad kas pie tā ir vainīgs? Pareizi, bērni, — tā ir ļaunā elite, kura citādi godīgajai „sabiedrībai” ir „izskalojusi smadzenes” un ved maldināšanā par pašas īstajiem mērķiem. Tādēļ katra godprātīga demokrāta uzdevums ir gānīt un diskreditēt eliti, uzņemoties tēvišķu gādību par labsirdīgo, bet naivo „sabiedrību”.

Tomēr jau Mefistofelis savulaik bija ievērojis, ka visa teorija ir pelēka. Tādēļ būtu vērts palūkoties, kā šāds domu gājiens strādā praksē. Par laimi, nesenā laika Latvijas politika mums piedāvāja veselus trīs lieliskus paraugus šādai pieejai ar visām izrietošajām konsekvencēm. Ievērosim — es šeit nevēlos moralizēt un kādu nosodīt. Augstākais, uz ko es varētu cerēt, ir — parādīt to, cik šāds domu gājiens patiesībā ir dīvains. Turklāt nemaz nenoliedzot iespēju, ka mans prātiņš vienkārši ir par švaku šās pieejas pareizuma izpratnei.

Putins un viņa bekvokāls

Pirmais gadījums gan attiecas ne tik daudz uz Latviju pašu, cik uz citvalstu norišu atbalsīm Latvijā. Runa, protams, ir par Pussy Riot skandālu un ar to saistīto tiesas prāvu. Šeit nav vietas paša ekscesa iztirzājumam. Ir skaidrs, ka civilizētajā pasaulē par šādiem pārkāpumiem nedod tādus sodus, un tās Krievijas amatpersonas, kuras atļāva šim skandālam pieņemt šādus apjomus, acīmredzot ir vienkārši neglābjami stulbas. Šobrīd lietas sausais atlikums ir: trīs heroizētas jumpravas, kuras ar notikušo ir jau nodrošinājušas savu turpmāko dzīvi, un pamatīgi iedragāta Krievijas jau tā ne visai labā slava pasaulē. Un par to ir atbildīgi šās lietas politiskie koordinatori Kremlī, tiesās, un Krievijas Pareizticīgo baznīcā. Šķiet, Taleirānam pieder vārdi: “Tas bija ļaunāk, nekā nelietība. Tā bija kļūda.”

Turpretī Pussy Riot prāvas rezonanse Latvijā gan ļāva skatīties un priecāties. Tas, ka jebkurš, kurš vienalga kādā kontekstā nobļausies “Nost ar Putinu”, iegūs nedalītas mūsu auditorijas simpātijas, bija skaidrs jau iepriekš. Taču šis gadījums pilnā apjomā ļāva izpausties tieši elites apriorās vainas teorijai. Skandālu pie mums iztēloja un joprojām iztēlo kā konfliktu starp varu un sabiedrību — sak’, ļaunais despots izrīkojas ar nevainīgām meitenēm. Tomēr tas lielā mērā ir sociāls konflikts, kurā to, kas atbalsta bargu sodu Pussy Riot, ir krietni vairāk par tiem, kas vēlas viņu attaisnošanu. Jautājums, protams, ir par interneta un globālo mediju prezenci, kur viennozīmīgi dominē liberālais gals. Tomēr pēdējā dzirdētā sabiedriskās domas aptauja teic, ka spriedumu par taisnīgu atzīst 44% Krievijas iedzīvotāju, iepretim 17%, kuri to uzskata par pārmērīgu. Protams, šiem 44% noteikti Putins ir „izskalojis smadzenes”, turpretī 17% ir sirdsšķīsti liberāļi. Tas taču ir pašsaprotami: ja kādam nepatīk, ka bujanē viņa baznīcā, tad tur pie vainas noteikti ir NTV un Surkovs. Savukārt, ja kāds, gluži pretēji, domā, ka tāda rīcība ir atzīstama un pat veicināma, viņš noteikti ir brīvību mīlošs un ļoti racionāls demokrāts. Te nu ir elites apriorās vainas teorija visā tās krāšņumā un spēkā.

Krievijas cietumos sēž virkne ļaužu, kuri būtu daudz vairāk pelnījuši, lai par viņiem kāds iestātos. Toties šīs jaunkundzes kļūs par Krievijas galvenajām politieslodzītajām, lielā mērā trivializējot visu pasākumu.

Lai būtu skaidrība: man nav nekādu ilūziju par Putina režīmu, un tieši tādēļ šāda attieksme likās, kā minimums, dīvaina. Vispirms, Krievijas cietumos sēž virkne ļaužu, kuri būtu daudz vairāk pelnījuši, lai par viņiem kāds iestātos, — daudz nopietnāka režīma cietumos un uz daudz ilgākiem gadiem. Pie tiem kaut kā līdz šim nav manīti nedz Stings, nedz Pols Makartnijs — vienkārši šie ļaudis nav manīti balaklavās ārdoties svešās baznīcās. Turpretī tagad šīs jaunkundzes kļūs par Krievijas galvenajām politieslodzītajām, lielā mērā trivializējot visu pasākumu. Iestāties par krievu politieslodzītajiem turpmāk nozīmēs iestāties par tiesībām nodoties ekshibicionismam svešu baznīcu altāros.

Raugoties no politikas teorijas skatu punkta, visu šo ekscesu būtu iespējams aplūkot divos aspektos — kā pilsoniskās nepakļaušanās akciju vai kā protestu pret pārmērīgu un politizētu sodīšanu. Ja tā būtu pilsoniskās nepakļaušanās akcija pret Putina režīmu, tad jaunkundzēm, kuras ar pilnu apziņu pārkāpj likumu, tagad ar paceltu galvu vajadzētu iet cietumā, iepriekš skaļi apelējot pie vairākuma taisnīguma izjūtas. Taču, tā kā jaunkundzes vainu neatzīst un vēlas panākt attaisnojošu spriedumu, acīmredzot tā nav pilsoniskās nepakļaušanās akcija, bet gan kaut kas cits. Un tas cits varētu būt protests pret pārmērīgi bargu un politizētu tiesas prāvu, kas tāda tiešām arī bija. Taču šis scenārijs nebūt neparedz meiteņu nevainīgumu, bet gan to, ka viņas principiāli būtu sodāmas. Viņas būtu sodāmas kā minimums administratīvi, bet ne ar diviem gadiem reālas brīvības atņemšanas, un vēlams tiesas spriedumā tomēr nepiesaukt mūsu ēras 7. gadsimta baznīcas dokumentus kā mūsdienu Krievijas tiesību avotu. Daudz maz konstruktīvās balsis tieši šādi arī uzlūko situāciju, bet ne jau mūsu demokrāti. Tie ļoti savdabīgā veidā mēģina padarīt nepārprotamu huligānismu par kādu morāli slavējamu rīcību. Tiek teikts, ka jaunkundzes ne tikai nav izdarījušas neko sliktu, bet ir izdarījušas pat labu darbu un Krievijas varai viņas vajadzētu nevis sodīt, bet uz ceļiem lūgt piedošanu. Ar to nu sākas īsta šizofrēnija. Nemaz nerunāsim par to, kāda tad galu galā ir tā mūsu izpratne par tiesisku valsti, kuru mēs paši tā cenšamies Krievijai iemācīt. Ne mazāk interesants šķiet pieņēmums, ka gadījumos, kad kādam/kādai ļoti nepatīk politiskā vara, viņam/viņai iestājas cilvēktiesības ārdīties svētvietās. Tas šķiet, kā minimums, dīvaini. Protams, ja vien mūs nevada pārliecība, ka viss, kas kaut kā kaitē Putinam — ieskaitot plūdus Kubaņā un globālo sasilšanu — automātiski nāk par labu brīvībai pasaulē.

Vox diaboli

Otrs lielisks piemērs elites apriorās vainas teorijai ir saistīts ar pašlaik drusku pieklusušo jautājumu par referendumiem, precīzāk, par pilsoņu iniciatīvas tiesībām un ar to saistīto obligāto tautas nobalsošanu. Šeit, pretēji pēdējā pusgadsimta diskusijām politikas zinātnē, tiek bez jebkādām aizturēm akceptēta ideja, ka demokrātijas spožā nākotne ir meklējama tieši tautas nobalsošanās. Savukārt katrs, kurš mēģina šo teju vai reliģisko pārliecību apšaubīt, automātiski kļūst par autoritārisma aizstāvi un ir izmetams vēstures mēslainē.

Šeit nu no jauna lieliski izpaužas elites apriorās vainas teorija. Vispirms, lielais vairums mūsu demokrātu saprot referendumus vispirms kā instrumentu elites darba torpedēšanai. Īsteni progresīvos likumprojektus, ja tādi sabiedrībā parādās, var iniciēt tikai tauta, turklāt tikai tiešās likumdošanas ceļā un nevis ejot pie Saeimas deputātiem vai Valsts prezidenta, kuri pēc definīcijas nav tik progresīvi kā tauta. Tādēļ vajadzētu maksimāli vienkāršot referendumu iniciēšanas tiesības, un, jo vairāk būs referendumu, jo labāk. Tas komplektā ar jauniegūtajām Saeimas atlaišanas tiesībām ļaus turēt to maitu deputātu īsā pavadā un ik dienas pakļaut to sabiedriskās domas tirānijai, nevis ļaut tam rīkoties kā tautas pilnvarniekam, kurš spēj pieņemt arī nepopulārus lēmumus sabiedrības ilgtermiņa interesēs. Dziļākajā būtībā tas, kas tiek aizstāvēts, ir tas pats imperatīvais mandāts, par kuru savulaik tā jūsmoja Markss, Ļeņins un citi parlamentārās demokrātijas nīdēji.

Vēl mirklis, un Latviju beidzot varēs pilnībā pārvaldīt ar sabiedriskās domas aptauju palīdzību. Un tad mūs beidzot sagaidīs referendumi par pilsonības nulles variantu, par izstāšanos no elitiskās Eiropas Savienības, un par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu.

Turpretī labsirdīgā, bet lētticīgā sabiedrība līdz ar to iegūst atribūtus, par kuriem iepriekš pati nemaz nenojauta — tā ir pilsoniska un atbildīga, turklāt daudz godīgāka par eliti. To vajag pie nepieciešamības uzmudināt uz „līdzdalību” referendumu formātā. Šajā brīdī tiešās demokrātijas entuziastiem, gluži kā Orfejam izkāpjot no pazemes, galvenais ir neraudzīties atpakaļ. Citādi var, nedod Dievs, ieraudzīt, kā šīs cildenās normas ir izmantotas iepriekš. To lielākoties ir darījušas sīkas, jau iepriekš politiskajai elitei piederošas grupas demagoģiskas pašreklāmas nolūkos. Pēdējie divi gadījumi, proti, pensiju referendums un referendums par otro valsts valodu lai ir tam mūžīgs piemineklis. Nu ko — uz priekšu, tēvu zemes dēli! Vēl mirklis, un Latviju beidzot varēs pilnībā pārvaldīt ar sabiedriskās domas aptauju palīdzību. Un tad mūs beidzot sagaidīs referendumi par pilsonības nulles variantu, par izstāšanos no riebīgās, elitiskās Eiropas Savienības, un par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu Pārdaugavā, un citām konstruktīvām idejām. Tauta jau vienmēr zinās labāk, kā šajos jautājumos pareizi jārīkojas.

Liberusofobi

Ne es pirmais, ne pēdējais, kurš kopš pavasara ir novērojis zināmas politiskās atmosfēras izmaiņas mūsu valstī. Tam iemesli nav tālu jāmeklē. Februārī notika divu valodu referendums, kurš parādīja Latvijas pilsoņu ceturtdaļas attieksmi pret valsts pamatvērtībām. Savukārt martā prezidenta amatā atgriezās Krievijas Federācijas faktiskais līderis, kurš nekavējās nodemonstrēt savu ierasto „stingro līniju” pret Rietumiem. Tas Latvijas sabiedriskajā domā radīja izteiktu apdraudējuma sajūtu, kura joprojām ir noteicoša. Apliecinājumi tam nav tālu jāmeklē. Pirms kādiem gadiem bija ierasts tricināt gaisu ar runām par Latviju kā „tiltu”, kas savienošot Rietumus ar Austrumiem un tā tālāk. Šodien politiķi turpretī ir pasākuši runāt „aplenktā cietokšņa” kategorijās, kura pašaizsardzībai ir vēlami arī dažādi ārkārtas paņēmieni. Tā ir tāda savdabīga Latvijas politikas „izraelizācija”, turklāt ar to jau sen vairs nenodarbojas tradicionālie drošības tēmas lielmeistari. Gluži pretēji, ārējus draudus kā galveno iekšpolitisko argumentu ir sākuši izmantot arī ļaudis, kuri pirms gadiem pieciem vēl kaut ko kusli čāpstināja par „liberālismu”, „multikulturālismu” un „atvērto sabiedrību”. Nu ko — laiki mainās, un šī „izraelizācija” acīmredzot ir pie mums ienākusi uz palikšanu. Pie tā atliek tikai pierast: izraidīšanas, kratīšanas pie dažādiem „žurnālistiem” un aicinājumi kaut ko „aizklapēt” acīmredzot kļūs par mūsu ikdienu. Brāļi igauņi, starp citu, te mums ir jau krietni priekšā.

Manā rīcībā nav datu, kuri ļautu nošķirt graudus no pelavām — cik daudz no tā visa patiešām ir reāli draudi valsts drošībai, un cik daudz — vienkārši politiski pointi nolūkā izpelnīties nācijas glābēja slavu. Abi elementi noteikti ir klātesoši, un ne mēs pirmie, ne pēdējie, kuriem nacionālās drošības tēma ir primāra. Taču, atgriežoties pie elites permanentās vainas, ir vērts palūkoties, kā šī drošības tēma tiek aktualizēta un kāds tai ir iespaids uz sabiedrības integrāciju. Par šās integrācijas līdzšinējiem sasniegumiem nekādām ilūzijām būt nevajadzētu. Daļa Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju dzīvo Krievijas informācijas telpā, cieš no impēriskām halucinācijām un labprāt uzklausa revanšistisku demagoģiju par „aparteīdiem” un „geto”. No otras puses, latviskā elite nekad ar šo auditoriju nav nopietni runājusi, lielākoties ir vienkārši baidījusies no tās, un tādēļ daudz labprātāk ir padiskutējusi ar saviem tautas brāļiem par „piekto kolonnu”.

Dariet visu, lai kādu apvainotu, taču esiet ļoti izbrīnīts, kad šis otrs beidzot patiešām apvainojas.

Šodienas situācijā, kad drošības apsvērumi atkal izvirzās politikas priekšplānā, teorētiski būtu nepieciešams politiski mobilizēt visu sabiedrību, nošķirot rūpes par valsts drošību no prastas rusofobijas. Un uz to, lūk, mūsu demokrāti acīmredzot nav spējīgi. Viņus vajā pārliecība, ka tauta, vai vismaz tās latviskā daļa, protams, ir liberāli un demokrātiski domājoša. Tādēļ tā pati sapratīs, ka politiķiem jau patiesībā nav nekas pret krieviem — viņiem vienkārši rūp valsts drošība. Galu galā, ļaunums taču ceļas no elitēm, ne jau no vienkāršā, ļoti demokrātiskā un tolerantā pilsoņa. Tomēr no malas reizēm nez kādēļ izskatās, ka tauta arvien vairāk tiek mobilizēta uz latentas rusofobijas pamata. Sak’, mums jau nav nekas pret krieviem. Mēs tikai neieredzam Krieviju, Latvijas krievu presi, krievu popsu un „Jauno Vilni”, 9. maiju, Ušakovu, pareizticīgo Ziemsvētkus, Pēteri Pirmo un Barklaju de Tolli, bet pret krieviem gan mums nav pilnīgi, pilnīgi nekā. Klaivam Stelpam Luisam „Skrūvjšņores vēstulēs” viens no velna dotajiem padomiem bija: dariet visu, lai kādu apvainotu, taču esiet ļoti izbrīnīts, kad šis otrs beidzot patiešām apvainojas. Savukārt katram krievam, kurš varbūt nav gluži gatavs uzreiz fanot par visām šīs „inteliģentās rusofobijas” izpausmēm, taču ir Kremļa „izskalotas smadzenes” — kā gan lai būtu citādi? Kad es lamāju Ušakovu, es patiesībā nelamāju krievu Ušakovu, ar kuru savu „izskaloto smadzeņu” dēļ identificējas milzums Latvijas krievu, bet gan impēristu un slikto Rīgas saimnieku Ušakovu. Kad es gānos par 9. maiju, es negānos par krievu tradīciju, bet gan patiesībā sēroju par saviem izvestajiem radiniekiem padomju okupācijas laikā. Tauta jau to noteikti sapratīs un pratīs atšķirt, tādēļ gānīsimies vien droši tālāk. Un tad varēsim atkal droši brīnīties, kādēļ Latvijai lojālu krievu skaits nez kādēļ nepieaug.

Viss minētais nebūt nav tikai „latvisko” politiķu un mediju darba izpausmes. Gluži pretēji, tam stingru pamatu ielika Lindermans un jau minētais Ušakovs ar savu februāra avantūru. Turklāt teorētiski ir iedomājami gadījumi, kad valsts drošības vārdā ir pieļaujami izmantot arī savu pilsoņu neķītrākās dziņas. Vai šis tiešām ir šāds gadījums, nezinu. Tomēr cilvēkiem, kuri par spīti visiem vēstures vējiem tomēr vēlas sev paturēt demokrāta nosaukumu, savās rūpēs par valsts drošību vajadzētu distancēties no prastas rusofobijas — pat tad, ja tas politiski nav visai ienesīgi. Dixi.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!