Raksts

Par latviešu valodas kvalitāti vietā un nevietā


Datums:
16. janvāris, 2009


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Šorīt ļoti erudītajā izdevumā Kultūras Diena ir izcili interesanta intervija ar kādu britu tautības lingvistu par valodu un tās lietošanu. Cita starpā speciālists piedāvājis šādu atzinumu: "Latviešu jaunietim, ejot uz darba interviju, ir jāzina, kad lietot 'ka' vai 'kad', bet, sarunājoties ar draugiem krodziņā, tam nav nozīmes."

Hm. Šī tēze lika padomāt, jo man kaut kā liekas, ja jaunietis krodziņā “ka” vietā saka “kad,” tad ir maz ticams, ka viņš intervijas laikā, katru reizi, kad ir vajadzīgs vārdiņš ka un nevis kad, nepiepauzēs ar domu, ka tagad gan nu nevajadzētu. Vēl jo vairāk, ja ņem vērā, ka kadošana ir sērga, kura piemit ļoti daudziem ļaudīm, kuriem darba intervija vairs nav aktuāla lieta, tajā skaitā ievērojamam skaitam mūsu tautas pārstāvju un uzņēmējdarbības zvaigžņu. Taču kaut kā tomēr nemierīgu dara doma, ka āpus “oficiālās” vides mēs visi varam runāt, kā vien pagadās. Atzīstos, manā valodā ir gan OK, gan davai, gan nu vot, gan arī četru burtu vārdiņš vai nu angļu, vai krievu valodā, kuru izmantot tad, kad ar āmuru trāpīts par īkšķi, jo latviešu valodā, piedodiet, tādā situācijā adekvāta vārda vienkārši nav, un viss. Zinu, ka šos vārdus televīzijā lietot nu gan nevajadzētu, lai gan vismaz OK tur pasprūk ne vien man, bet arī citiem. Taču vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka, domājot par latviešu valodu tās pareizajā variantā, OK, davai un “ka” vietā “kad” ir vienkārši nepareizi, un visiem latviešiem, kuri nav Ausma Cimdiņa (jo viņai latviešu valoda ir vienkārši nevainojama), pie tā ir jāpiestrādā.

Speciālists no Lielbritānijas atzīmē, ka dzīvē ir dažādi valodas “reģistri” — viena līmeņa valodu mēs lietojam sarunā ar bērnu, citu — ar pieaugušo, citu — ar Romas pāvestu, citu — zinātniskā konferencē, citu — “čatojot” internetā u.tml. Katrā ziņā tas, kas mūsdienās darās Draugos, Skaipā un tamlīdzīgā vidē, ir visnotaļ attālu no akadēmiski perfektas latviešu valodas. Te jāatgriežas pie minētā jaunieša krodziņā. Ja viņam ir pietiekami labi attīstīts valodas reģistrs, lai darba intervijas laikā pareizi izvēlētos starp “ka” un “kad”, tad diez vai tas pazudīs krogā, ja nu cilvēks nebūs pilnīgā pālī (ai, vēl viens neendzelīnisks vārds). Toties cilvēks, kura lingvistiskā pasaule ir veidojusies tandēmā mamma-pamatskola-draugi-internets-internets-internets-internets varbūt nemaz nezina par pareizās valodas “reģistru.” Katrā gadījumā zinu, ka kolēģi gan universitātē, gan arī masu informācijas līdzekļos sūdzas par visnotaļ katastrofālu runātprasmes un rakstītprasmes samazināšanos mūsdienu jaunatnē. Es gan nebūšu tas, kurš to visu labos. Tie bloga lasītāji, kuri man ir vislielākie “draugi,” mēdz pieminēt ne tikai to, ka esmu pederasts, amerikānis ar amerikāņa domāšanu, sorosietis, kosmpolīts u.tml., bet arī to, ka manos rakstos mēdz būt vairāk kļūdu, nekā pareizi uzrakstītu jēdzienu. Tiesa, šie nav ļaudis, kuriem domāšana mēdz aizstiepties pietiekoši tālu, lai norādītu kādu no daudzajām kļūdām, jo arī man gribas mācīties ko jaunu, bet tā nu lielākoties būs šo censoņu problēma.

Katrā gadījumā, ļoti iesaku iegādāties Kultūras Dienu un izlasīt interviju ar D. Glinnu. Turklāt, ja ir nopirkta Kultūras Diena, tas būs tandēmā ar Dienu, kurā, savukārt, ir tikpat ļoti interesanta intervija ar Starptautiskā valūtas fonda pārstāvi Latvijā. Tajā skaitā sevišķi uzjautrinoši ir lasīt to, ko viņs saka, atbildot uz kolēģa Paula Raudsepa jautājumu par sadarbības kvalitāti ar mūsu “nasing spešal” finanšu ministru.

Jo finanšu ministrs, lūk, ir piemērs par cilvēku, kuram valodas reģistrs acīmredzot nebūt nav nozīmīgs, vismaz angļu valodā nē. Taču mūsu valstī ir arī ļaudis, kuriem neatkarīgi no valodas reģistra kvalitātes nevajadzētu runāt vispār. Piemēram, mūsu tīniskais iekšlietu ministrs, kurš, jautāts, kur viņš ir bijis Vecrīgas grautiņu laikā, ir atcirtis, ka tā nav žurnālistes darīšana, kur viņs atrodas “no darba brīvajā laikā.” Vēl pirms tam ministrs, kurš tomēr ir vistiešākā veidā atbildīgs par to, ka otrdien ļaudis visnotaļ netraucēti varēja demolēt mašīnas, lauzt logus un izlaupīt šņabja veikalu, atļāvās pastāstīt, kam tas vispār būtu bijis jānovērš. Artim Pabrikam, lūk, esot melna josta karatē, un viņš esot bijis gļēvs, jo tā vietā, lai risinātu jautājumu par nemieriem, viņš ir uzstājies televīzijā! Lūk, ko domā Latvijas Republikas iekšlietu ministrs: Ar grautiņa novēršanu ir jānodarbojas tām civilpersonām, kurām ir panākumi karatē. Viens piemērs par cilvēku, kuram neatkarīgi no valodas reģistra būtu vienkārši jāaizpogā lūpa.

Vēl viens piemērs. Viena no pašām “gudrākajām” no Saeimas 100 “gudrajām” galvām, piensaimnieks Dzintars Jaundžeikars, ir izkalkulējis, kas bija vainīgs pie tā, ka otrdien Vecrīgā izcēlās grautiņš. Masu informācijas līdzekļi ir vainīgi, jo tie tikai raksta par sliktām lietām. Lūk, vēl viens cilvēks, kuram valodas reģistrs nav svarīgs, jo valodas idejiskais saturs jau pats par sevi ir pietiekami … nu, teiksim neadekvāts. Un ne pirmo reizi.

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!