Raksts

Par labāku pasauli


Datums:
06. decembris, 2012


Foto: samsam_fin

Ir tikai pareizi un normāli, ka daudzi sociālie jautājumi tiek risināti ar privāto iniciatīvu palīdzību - tajās jomās, kurās valsts nevar vai negrib palīdzēt. Sociālās uzņēmējdarbības pieredze.

Sociālās uzņēmējdarbības projekta-zīmola “HOPP” aizsākumi meklējami 2010. gada nogalē, kad pieteicāmies projektu konkursam “Brigāde”. Tad vēl nenojautām, ka idejas aizmetņi par īpaši pielāgotiem trīsriteņiem, ērmriteņu kustības paspārnē, izvērtīsies par dzīves pārliecību.

Ideja par pielāgotiem trīsriteņiem radās kopā ar otru līdzautoru Edgaru Spridzānu. Viņš jau vairākus gadus aktīvi darbojās ar ērmriteņiem, bija viens no šīs kustības dibinātājiem Latvijā. Vienā brīdī pie viņa sāka vērsties cilvēki ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem, kuri lūdza izgatavot īpaši viņiem pielāgotus braucamos. Tā šķita brīnišķīga ideja, jo nekā līdzīga Latvijā uz to brīdi nebija! Runājot ar cilvēkiem, mēs sapratām, ka tā ir ārkārtīgi vajadzīga lieta – vairāk izprotot šo cilvēku vajadzības un pretnostatot tās viņu iespējām, arī radās HOPP.

Tas, ka šobrīd sevi varam dēvēt par sociālo uzņēmumu, ir likumsakarība, bet tas nebija uzstādīts kā mērķis jau no paša sākuma. Toreiz bija vēlēšanās palīdzēt kaut vai tikai dažiem cilvēkiem, vairāk to izprotot kā labdarības akciju. Mūsu ideju, entuziasmu pamanīja un novērtēja gan projektu konkursā “Brigāde”, gan Sociālās uzņēmējdarbības forumā. Tieši tur, pateicoties saņemtajiem ekspertu padomiem un paklausoties Eiropas pieredzi, sapratām, ka ir jāskatās plašākā mērogā, jādomā par to, kā mūsu trīsriteņus padarīt pieejamus ne tikai dažiem cilvēkiem, bet gan pilnīgi visiem, kam tas būtu nepieciešams.

Toreiz bija vēlēšanās palīdzēt kaut vai tikai dažiem cilvēkiem, vairāk to izprotot kā labdarības akciju.

Foto: Didzis Grodzs

Šo divu gadu laikā ir nācies daudz domāt par to, kas vispār ir sociālā uzņēmējdarbība? Kurā brīdī var uzskatīt, ka tas, ko tu dari ir sociālā uzņēmējdarbība? Latvijā šobrīd nav nekāda tiesiskā regulējuma šajā jomā. Vienīgās vadlīnijas – citu valstu pieredze. No vienas puses, tā ir liela privilēģija, veidot izpratni par jaunu jomu no pašiem pamatiem. Tā ir iespēja radīt ideālo modeli. No otras puses – tas ir arī ļoti grūts uzdevums, jo pieejamā informācija par citu valstu pieredzi apvienojumā ar Latvijas aktuālo situāciju ir tik plaša, ka ir svarīgi nepazaudēties un izsijāt to, kas vislabāk der tieši mūsu situācijai.

Tā ir liela privilēģija, veidot izpratni par jaunu jomu no pašiem pamatiem.

Tas, ka šādu trīsriteņu ražošana ir sociāls uzņēmums, nosaka nevis produkta specifika, bet gan Latvijas situācija. Attīstītajās valstīs, kur pastāv plašs valsts atbalsts tehniskajiem palīglīdzekļiem, rehabilitācijas aprīkojums, ir vesela industrija, kas darbojas uz komerciāliem pamatiem.

Šobrīd vissāpīgākais ir tas, ka apzināmies, cik svarīgi šie trīsriteņi ir mūsu mērķauditorijai – cilvēkiem ar invaliditāti. Tieši viņi ir viena no sociāli visneaizsargātākajām grupām, ar vienu no viszemākajām maksātspējām. Lai arī mūsu produkcijas cena ir pat vairākas reizes zemāka nekā līdzīgiem produktiem Eiropā, tā joprojām ir pārāk augsta daudzām ģimenēm, kurās aug bērni ar kustību traucējumiem, vai cilvēkiem gados. Esam izvēlējušies neiziet uz kompromisiem attiecībā uz kvalitāti, un meklējam citas iespējas, kā palīdzēt trīsriteņiem nonākt pie saviem īpašniekiem.

Mums ir izveidojusies ļoti laba sadarbība ar vairākām nevalstiskajām organizācijām, ir iestrādes sadarbībai ar Rīgas Domi. Savukārt šā gada pavasarī izveidojās brīnišķīga sadarbība ar vairākiem privātiem uzņēmumiem, kas atbalstīja trīsriteņu izgatavošanu un nodošanu tām ģimenēm, kurās aug bērni ar kustību traucējumiem. Nelielos ienākumus, kurus gūstam, novirzām esošo produktu uzlabošanai un jaunu izstrādāšanai, nevis izmaksājam īpašniekiem. Mēs paši nodarbojamies ar to, ka meklējam sadarbības partnerus, atbalstītājus un sponsorus, kas palīdzētu mūsu trīsriteņus izgatavot tiem, kas nevar atļauties tos iegādāties. Mūsu pielāgotais trīsritenis cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir ne tikai līdzeklis fiziskām aktivitātēm – tā ir iespēja iziet no mājas un veikt lielākus attālumus, pašiem tikt kaut vai līdz veikalam, ārstam vai kultūras pasākumiem.

Tā ir iespēja iziet no mājas un veikt lielākus attālumus, pašiem tikt kaut vai līdz veikalam, ārstam vai kultūras pasākumiem.

Ir tikai pareizi un normāli, ka daudzi sociālie jautājumi tiek risināti ar privāto iniciatīvu palīdzību – tajās jomās, kurās valsts nevar vai negrib palīdzēt. Tieši šeit sociālie uzņēmumi ir tie, kas ar saviem risinājumiem var aizpildīt tukšumu. Patiesībā sociālie jautājumi ir traktējami daudz plašāk par tādām ierasti minētajām problēmām kā, piemēram, nodarbinātība. Vides jautājumi, zaļie risinājumi, socializēšanās iespējas, cilvēku pašapziņas celšana un piederības sajūtas radīšana sociāli neaizsargātajām sabiedrības grupām, kvalitatīva brīvā laika pavadīšana bērniem un jauniešiem, degradēto apkaimju vides uzlabošana – tās un vēl daudzas citas ir jomas, kurās radošā un netradicionālā veidā var sabiedrību kopumā padarīt daudz veselīgāku plašākā šī vārda nozīmē.

Esam saskārušies arī ar neizpratni, ja savu sociālo projektu nosaucam par uzņēmējdarbību. Tomēr ir jāsaprot, ka tieši uzņēmējdarbības elements ir tas, kas var nodrošināt šādu iniciatīvu ilgtspēju un pašpietiekamību. Kas sociālo uzņēmējdarbību atšķir no parastas uzņēmējdarbības? Peļņas sadales aspekts. Sociālo projektu gadījumā tā nonāk atpakaļ uzņēmumā un tiek izmantota mērķa īstenošanai, nevis īpašnieku peļņas gūšanai.

Sociālo projektu gadījumā peļņa nonāk atpakaļ uzņēmumā.

Mēs kā sociālie uzņēmēji saskaramies ar tām pašām problēmām, kā citi mazie uzņēmumi vai, piemēram, radošās nozares – proporcionāli smagā nodokļu nasta un finansējuma ierobežotā pieejamība – tas viss bremzē galvenās misijas īstenošanu un ikdienā. Tie liek vairāk cīnīties par izdzīvošanu, nevis augstāku mērķu sasniegšanu.

Sociālās uzņēmējdarbības definēšana ļaus ne tikai labāk saprast šādu uzņēmumu lomu un mērķus, bet arī dos iespēju attīstīties daudz jaunām iniciatīvām. Iespējams, tās jau šajā jomā darbojas, bet vēl neapjauš, ka ir sociālie uzņēmēji. Varbūt sociālās uzņēmējdarbības definīcija iedvesmos tos, kas par to ir aizdomājušies, bet nav saskatījuši veidus vai iespējas, kā to izdarīt. Es ļoti ceru, ka plānotais tiesiskais ietvars sociālajai uzņēmējdarbībai ne tikai dos iespēju nošķirt sociālos uzņēmumus no ikviena cita uzņēmuma vai nevalstiskās organizācijas, bet arī sniegs jaunas iespējas un atbalsta instrumentus un radīs lielāku izpratni sabiedrībā.

Statusa – sociālās uzņēmējdarbības veicējs – iegūšana HOPP nav pašmērķis. Neatkarīgi no tā, kā mūs sauks, mēs turpināsim darīt to, ko darām. Tomēr šis statuss varētu būt labs instruments, ar kura palīdzību ļaut arī citiem izvēlēties produktus vai pakalpojumus ar lielāku sociālo atbildību. Statuss varētu sniegt priekšrocības valsts vai pašvaldību iepirkumos.

Vēlētos uzsvērt, ka ir liela atšķirība starp labdarību, sociālo uzņēmējdarbību un sociāli atbildīgiem uzņēmumiem. Katram no tiem ir atšķirīgi mērķi un attiecīgi veidi, kā tos sasniegt. Katram no tiem ir sava loma ekonomikas kontekstā, kas šobrīd cilvēku apziņā ir visnotaļ izplūdusi. Līdz ar to mēs bieži saskaramies ar izbrīnītu attieksmi, ja skaidrojam, ka nedarbojamies kā labdarības iestāde.

Lai arī viss notiek pamazām, man ir liels prieks, ka ar to, ko protam un spējam izdarīt, varam dot savu ieguldījumu izmaiņām plašākā mērogā, un mainīt sabiedrības attieksmi jautājumos, kas mums pašiem šķiet būtiski. Jauki apzināties, ka Latvijā un pasaulē ir tik daudz cilvēku, kuri klusi un bez pompozitātes dara brīnišķīgas lietas tikai tāpēc, ka grib padarīt šo pasauli labāku.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!