Labdien, lasītāji!Viņdien gadījās noskatīties dokumentālu filmu, kuru Amerikā ir veidojusi žurnāliste un kino producente Aleksandra Pelosi par tā dēvētās evaņģēlisko kristiešu baznīcas mācītāju, kuram gadījās, ka paslīdēja kāja. Viņa vārds -- Teds Hagarts. A. Pelosi par viņu jau bija veidojusi vienu dokumentālu filmu, "Dieva draugi," un tajā viņš bija redzams savas dzīves briedumā. T. Hagarts vadīja vienu no tā sauktajām megabaznīcām, tai bija 14 tūkstoši draudzes locekļu. Bet tad tapa zināms, ka mācītājs ir pircis narkotikas.

Pēc tam — ka mācītājs narkotikas ir pircis no vīrieša, kurš nodarbojas ar homoseksuālu prostitūciju. Un vēl pēc tam — ka mācītājam ar minēto vīrieti ir bijušas arī seksuālas attiecības. Dažas dienas pēc tam, kad tas viss kļuva zināms, Teds Hagarts atkāpās no visiem amatiem baznīcā. Manis noskatītā filma, “Teda Hagarta tiesāšana,” ir par to, kas ir noticis laikā pēc tam.

Stāsts vispār skumjš. T. Hagarts ir dzimis optimists, filmas laikā viņš lielākoties plaši smaida. Bet nav par ko. Viņa baznīca ne vien viņu izmeta no baznīcas, tā viņu arī izmeta no mājas, kurā viņš dzīvoja ar sievu un bērniem un vispār izraidīja no Kolorado štata, kurā tas viss notika. Laikā kopš tam viņš bijis spiests mitināties pie ģimenes draugiem, viesnīcās, mazos īrētos dzīvoklīšos. Filmā redzams, kā pirmo reizi mūžā cilvēks dodas darba intervijā, viņš nervozē. Darbu viņš nedabū, cita starpā tāpēc, ka darba devējs viņu ir atpazinis un tik bēdīgu slavu pie sevis negrib redzēt. Ar laiku bijušais mācītājs cenšas pārdot apdrošināšanas polises, arī tas nav darbs, kas dodas no rokas.

Taču būtībā filma ir mazāk par šo vienu cilvēku un vairāk par kristietību vai “kristietību,” kuru viņš pārstāv. Tūlīt pēc skandāla izcelšanās, grupa mācītāju no T. Hagarta draudzes viņu izsauca uz pratināšanu, vairāku nedēļu garumā viņi sarunājās, un pēc tam viens no viņiem paziņoja, ka nu T. Hagarts esot “pilnīgi heteroseksuāls.” Filmā A. Pelosi jautā, kāpēc T. Hagarts tā ir teicis. Viņa atbilde: “Es tā neesmu teicis.” Laikā kopš tam viņš sevi ir aprakstījis ar vārdiem “heteroseksuāls cilvēks ar problēmām.” Savukārt viņa kādreizējā baznīca ir paziņojusi, ka tās durvis viņam joprojām ir slēgtas. Šogad T. Hagarts izveidoja jaunu draudzi. Viņš ir teicis, ka kārdinājums “brīnumainā kārtā” esot pazudis. Nu, ja tā, tad tā, bet kārdinājumi nemēdz tāpat vien pazust.

Piedevām, ja nu reiz viens Bībelē ir atrunāts pietiekami konkrēti, tad tas ir jautājums par piedošanu. Mateja evaņgēlijā Pēteris Jēzum jautā: “Mans kungs, cik reizes man jāpiedod brālim, kad viņš pret mani ir grēkojis? Vai septiņas reizes?” Un Jēzus atbild: “Nē. Nevis septiņas, bet gan septiņdesmit septiņas reizes.” Acīmredzot T. Hagarta baznīca uz to nebija spējīga pat vienu reizi. Tas sasaucas ar atsevišķiem notikumiem arī mūsu valstī un baznīcā. Arī Vanaga evaņģēliski luteriskā draudze, un ne tikai, jautājumos par cilvēka seksualitāti mēdz vienkārši aizcirst durvis, nevis domāt par piedošanu. Tas ir ironiski, jo turpat Mateja evaņģēlijā Jēzus arī ir teicis “Jo, ja tu piedosi tiem, kuri pret tevi ir grēkojuši, tad tavs Tēvs debesīs piedos arī tev. Bet, ja tu nepiedosi tiem, kuri pret tevi ir grēkojuši, tad tavs Tēvs nepiedos arī tavus grēkus.” Interesanti, kuru daļu no tā visa tie mūsu pasaules melnsvārči, kuri sevi uzskata par pēdējo arbitru jautājumā par grēku un piedošanu … nesaprot?

Jauku visiem dienu!