Raksts

Par Krimināprocesu, tiesnešiem un stulbiem cilvēkiem — pārdomas pirmdienā


Datums:
06. aprīlis, 2009


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Ziņots, ka varas gaiteņos patlaban klīst policijas paģērēta doma, par kuru ir vērts padomāt ļoti rūpīgi, un ne tikai pozitīvā kontekstā vien. Proti, valdība devusi zaļo gaismu Kriminālprocesa likuma grozīšanai, lai policijai turpmāk ļautu pieprasīt datus par mobilo telefonu lietotājiem bez tiesneša sankcijas. Raidījums "Nekā personīga" ziņo, ka Drošības policija ir šo grozījumu autore, taču, kā jau tas mūsu valstī ir raksturīgi tad, kad priekšlikums ir diskutabls, minētās instances amatpersonas it kā sākušas gaiņāties -- mēs jau ne, mums reti ir problēma ar tiesneša sankcijas iegūšanu, te droši vien vairāk runa ir par Kriminālpoliciju.

Un tieši tur, lūk, ir vieta, kur piepauzēt. Tiesneša sankcijas iegūšana, lai kāds varētu iegūt ziņas par kāda cita dzīvi mobilajā pasaulē, ir būtisks starpsolis starp vēlmi un izpildījumu. Jo vismaz pēc idejas tiesnesis ir pilnībā neitrāla persona, kura izvērtēs policijas skaidrojumu par to, kāpēc ir vajadzīga informācija no mobilo pakalpojumu kompānijām, un pēc tam uz likuma un procedūras pamata lems, vai tas patiešām ir nepieciešams. Protams, policijai tā var būt liela ķēpa — noziegums notiek tagad, bet mums ir jāmeklē tiesnesis. Bet tas nav arguments. Tiesiskums tomēr prasa arī procesu.

Protams, Latvija nav vienīgā valsts pasaulē, kurā notikusi šāda saruna. Sava “kara pret terorismu” kontekstā bijušais ASV prezidents Bušs tiesiskumu un tiesisko paļāvību samina kājām katru reizi, kad viņam radās izdevība, tajā skaitā arī paslepus izdodot instrukcijas par atteikšanos no tiesneša sankcijas arī viņa valstī. Taču no cilvēka tiesību viedokļa tas bija labākajā gadījumā diskutabli tur, un tas labākajā gadījumā ir diskutabli arī šeit. Jo, pirmkārt, mēs visi zinām, ka mūsu likuma aizsardzības un juridiskajā sistēmā ne vienmēr viss ir gluži tik godīgi, atklāti, tiesiski un skaisti, cik varētu vēlēties — par to, piemēram, visnotaļ daudz var pastāstīt Ilze Jaunalksne. Un otrkārt, ja kāda policijas instance vēlas grozīt sistēmu, tad jācer, ka tā ir ļoti detalizēti atbildējusi uz lūk, kādu jautājumu: “Miniet, lūdzu, piemērus par lietām, kuras Jūs būtu varējuši atrisināt, ja dati būtu pieejami bez sankcijas, bet nevarējāt atrisināt tāpēc, ka šāda sankcija tomēr patlaban ir vajadzīga.” Ja izrādās, ka tiesneša sankcija ļoti, ļoti traucē veikt izmeklēšanas darbu, tad var būt saruna par to, kāpēc tas tā ir, un kas būtu darāms lietas labā. Taču sākt ar lielo bomi — dati jāsniedz par jebkuru cilvēku jebkurā brīdī, kad policija iesniedz pieprasījumu — tas varbūt nav pats labākais risinājums, tai skaitā arī domājot par Eiropas cilvēka tiesību principiem, kurus Latvija it kā ir solījusies ievērot.

Iekšlietu ministre Mūrniece ir paziņojusi, ka grozījumi esot tīri tehniska rakstura, tie izstrādāti jau sen, un viņa tos atbalsta. Ja tā, tad atklātību veicinošās partijas “Jaunais laiks” pārstāve, ļoti ceru, mums visiem pastāstīs — kāpēc. Protams, policijai ir arī slepenas izmeklēšanas procedūras, tur neko nevar iebilst. Bet šajā gadījumā tomēr ir runa par briesmām — kaut kādā brīdī kāds policijas darbinieks entuziasma pārņemts nolems, ka vajadzīgi dati par visiem pēc kārtas. Vai arī kāds atradīs datus par, piemēram … žurnālisti, kura runājusi ar KNAB ļaudīm, un vai, cik interesanti būtu, šos datus nodot atklātībā. Piemēram, konkurējošai avīzei. Toreiz, ja kas, vismaz sākumā tas notika ar tiesneses sankciju. Vai no tā būtu jānolemj, ka tiesnešu iesaistīšanās vispār nebūtu vajadzīga? Nu, diez vai, diez vai. Un pilnīgi noteikti, domājot par procesa tālāko gaitu, būtu vajadzīga visai plaša diskusija, kurā iesaistīti gan policisti, gan iekšlietu sistēmas darbinieki, gan mobilo pakalpojumu sniedzēji, gan lietotāji. Mums Valsts prezidents ir nasks uz dažādu padomju un apaļo galdu rīkošanu. Te varētu būt tas gadījums, kad tas ir nepieciešams. Un vismaz ceru, ka viņš un viņa padomdevēji šo likumprojektu uzmana pat ļoti rūpīgi.

Daļēji policijas prasība arī saistās ar cerību, ka noziedznieki vienkārši būs tik stulbi, ka mobilo telefonu visu laiku atstās ieslēgtu arī tad, kad tiek veikts noziegums. Ja telefons nav ieslēgts, tad mobilo pakalpojumu sniedzējiem nav arī datu. Protams, šī cerība ne vienmēr būs veltīga. Mūsu valstī, piemēram, ir strīpa cilvēku, kuri tomēr ir pietiekami dumji, lai katru gadu pavasarī — lai arī bezgalīgi daudz ir runāts par to, kāpēc tā nevajag darīt — piešautu uguni pērnajai kūlai. Sadedzināt visu dzīvo radību, reizēm nosvilināt klēti vai kūti, un reizēm nosvilināt arī sevi vai tuviniekus. Vai tā rīkojas saprātīgs cilvēks? Nu, nē.

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!