Raksts

Par Krievijas “tautiešu” apmātību, referendumu, un labām ziņām no Šlesera


Datums:
25. augusts, 2008


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Paldies Latvijas Avīzei un tās korespondentei Inārai Mūrniecei, kura gan sestdien, gan arī šodien ziņo par pasākumu, kura atreferējumu citos laikrakstos it kā neredzēju. Mūsu valstī brīvdienās ir noticis Krievijas "tautiešu" kongress, un tajā itin labi ir redzams, cik apmāta ir ne vien Krievijas Federācija kā tāda, bet arī pietiekami daudz tās pilsoņu un fanu.

Cita starpā konferences darbā piedalījies kāds Krievijas Valsts domes pārstāvis, kurš ir stāstījis, ka patlaban viņa valstī notiekot pārrunas par jaunu Krievijas “tautiešu” likuma redakciju. Ko šis cilvēciņš vēlētos ieraudzīt šādā likumā? Lūk, ko par Vladimira Ņikitina uzskatiem rakstījusi I. Mūrniece: “Likumam jābūt rakstītam ‘krieviskā garā’ – tajā atšķirībā no pašreizējā likuma jāiekļauj tāds jēdziens, kā ‘krievu pasaule’, jāprecizē krievu valodas un kultūras loma. Likumam, lika noprast Ņikitins, esot jāpalīdz apjaust ‘krievu misiju’ – ‘izglābt pasauli’, tāpat Krievijai esot jākļūst ‘par garīgo līderi pasaulē’, lai cilvēce saprastu, ka ‘pareizi ir’ atbalstīt tieši Krieviju, nevis Rietumus.

Vai dieniņ! Pasauli tagad šie ļaudis glābt vēlas? Paldies, bet varbūt tomēr nē? V. Ņikitna teiktais ir no tās pašas operas, kurā cara Vladimira diktatūras pārstāvji aizgūtnēm bazūnē domu, ka viņu valstī vairāk nekā jebkurā citā tiek ievērotas cilvēka tiesības. Par to, cik šis apgalvojums ir “patiess”, varam spriest no citas vēsts, kura šodien izskanējusi. Proti, Krievijas redzamais politieslodzītais Mihails Hodorkovskis — lasītāji atcerēsies, ka viņš kādreiz veiksmīgi vadīja uzņēmumu Jukos, līdz pienāca brīdis, kad viņš aizkaitināja caru Vladimiru un tāpēc tika vajāts un ieslodzīts cietumā — lūk, šis politieslodzītais ir pieprasījis atbrīvošanu no cietuma pirms termiņa. Taču viņam atteikts. Kāpēc? Jo viņš, lūk, cietumā neesot “apguvis arodu,” un tāpēc “rehabilitācijas” process acīmredzot nav bijis veiksmīgs. Kārtējo reizi gribas ņirgt, bet ņirdziens nenāk.

Par Krievijas attieksmi pret “glābjamo” pasauli varam spriest arī pēc citas ziņas. Šorīt ziņots, ka pašpasludinātās Dienvidosetijas republikas līderis grasās doties uz Maskavu un lūgt savas pundurrepublikas oficiālo atzīšanu. No Kremļa saņemti mājieni, ka uz šādu atzīšanu viņš varētu arī cerēt. Paraleles ar Kosovu, jā. Paraleles ar Čečeniju pilnīgi noteikti. Un atgādinājums par kādu citu delegāciju, kura devās uz Maskavu 1940 gada 5. augustā ar “lūgumu” — Latviju uzņemt Padumjo Sociālistisko Republiku Savienībā. Šausmas, kur jūs rodaties?

Ināras Mūrnieces aprakstītajā konferencē bijis arī cits spilgts moments. Kāda baltkrieviete tur esot paziņojusi, ka arī viņa sevī saskata “Krievijas tautieti,” bet delegāti bijuši nīgri un ņurdoši — viņa varot doties pie “sava Lukašenko.” Tas acīmredzot “tautiešu” kustībai būs liels klupšanas akmens, jo jautājums ir tāds, kurš arī latviešiem nav svešs — kurš tad ir tas “īstais tautietis”, kurš varētu mēģināt kļūt par viltus “tautieti”? Katrā gadījumā latviešiem nav ilūziju par to, kādas ir “krievvalodīgo” politiskās organizācijas mūsu valstī. Labi, ka mums ir sava Drošības policija un Satversmes aizsardzības birojs. Grib kāds būt par Krievijas “tautieti” un “glābt pasauli” — davai. Vien Latvijai no šīs komandas nekāda glābšana, paldies, nav un nebūs vajadzīga. Un tieši to pašu var teikt par tiem “Rietumiem”, kurus šie dabas bērni uzskata par “nepareizo” alternatīvu Krievijai.

***

Biju viens no tiem padsmit tūkstošiem cilvēku, kuri sestdien referendumā balsoja “pret.” Acīmredzot citi “pret” balsotāji palika mājās. Jāsaka, kārtējo reizi politikāņu reakcija ir bijusi ierastā. Jaundžeikars kārtējo reizi jau pirms balsu saskaitīšanas ir paguvis paziņot, ka aktivitāte bijusi “zema” (kāpēc vispār kāds šim cilvēkam vairs kaut ko jautā?). Savukārt premjerministrs Godmanis kārtējo reizi sarauca pieri un ļoti nopietni paziņoja, ka referenduma atbalstītāju mērķis esot bijis “taisnīgs.” Nu gan valdībai pat pie spiedīgiem budžeta apstākļiem pensijas būs jāpalielina, tā Godmanis. Tieši tāda pati reakcija bija pēc referenduma par Saeimas padzīšanu. Arī tad politikāņi dievojās, ka visu sapratuši, labosies, rīkosies. Nu, redzēsim. Un redzēsim arī šajā gadījumā, jo ziema tuvojas, gāzes cenas ir palekušas uz augšu, un pensionāru, kurš Rīgā saņem 60 latus mēnesī, nudien apskaust nevar. Referendumā piedāvātie likuma grozījumi nebija pārdomāti. Laiks valdošajai “elitei” rīkoties.

Un šajā ziņā, starp citu, milzīgu prieku šodien rada Ainārs Šlesers, kurš radio pārraidē ir paziņojis, ka “Latvijā jau no nākamā gada būtu jālikvidē īpašo uzdevumu ministru sekretariāti.” Tas rada prieku ne vien tāpēc, ka tādējādi tiktu ietaupīti ļoti lieli līdzekļi, kurus varētu, piemēram, veltīt pensijām, bet arī tāpēc, ka tādā gadījumā diviem Šlesera partijas ministriem būtu jāatgriežas Saeimā, un tas savukārt nozīmētu, ka divas “gudrās galvas” ar “mīkstajiem mandātiem” no turienes tiktu padzīti. Un vai gadījumā nevarētu būt tā, ka tie būtu gaišreģis Jaundžeikars un “cilvēka tiesību aizstāvis” Šmits? Te nu gan jāsaka PRIEKS, kur tu rodies!

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!