Mēslainē ieslaucītās Tautas partijas pārstāvju pasūtītais pētījums par to, cik lielā mērā ļaudis mūsu valstī ir kreisi vai labēji noskaņoti, veido pamatīgu ķīseli, kura pamatā ir terminoloģijas problēma.
Labdien, lasītāji!
Šodien daudzviet presē ziņots par pētījumu, kādu pasūtījuši mēslainē ieslaucītās Tautas partijas kādreizējie pārstāvji, lai secinātu, cik lielā mērā Latvijas ļaudis ir konservatīvi vai liberāli, kreisi vai labēji noskaņoti. Šo darbiņu veicis “konservatīvo ideju institūts” Populares Latvija un medijos ziņots, ka ļoti daudz respondentu piedāvāja atbildes uz jautājumiem, kas nebūt neatbilda viņu pašvērtējumam par to, cik viņi ir kreisi vai labēji. Piemēram, vien 16 procenti Latvijas iedzīvotāju sevi apraksta kā kreisi noskaņotus cilvēkus un 4 procenti uzskata, ka tie ir galēji kreisi noskaņoti, bet viņu atbildes uz jautājumiem apliecināja, ka patiesībā 55 procentiem valsts iedzīvotāju būtu sevi jāuzskata par kreisi noskaņotiem cilvēkiem, turklāt 12 procentiem būtu sevi jāuzskata par galīgi kreisiem cilvēkiem. Līdzīgs rezultāts konstatēts to cilvēku starpā, kuri sevi uzskata par labēji noskaņotiem — atbildes liecina, ka tikai pieciem procentiem vien būtu patiess pamats tā domāt. Rezultātā veidojas krietns ķīselis: Vienā laikrakstā minēts, ka “Latvijas sabiedrība ir vairāk kreisi konservatīva nekā labēja.” Kreisi konservatīva?!
Pētījuma tekstu var atrast SKDS mājaslapā, tur konstatēts, ka liels skaits respondentu ir gatavi teikt urravas par (nosacīti) kreisiem jēdzieniem, piemēram, ka valstij ir lielāka, nevis mazāka atbildība parūpēties par dzīves pabērniem, kuri paši netiek galā. Tas, savukārt, ir liberāls viedoklis, ja ņemam vērā jēdzienu “liberāls” un “konservatīvs” nozīmi. Tradicionāli liberāli cilvēki vairāk uzsver valsts, bet konservatīvi — privātā sektora lomu. Liberāli cilvēki ir gatavāki pārmaiņām nekā konservatīvi cilvēki u.tml. Šajā kontekstā minētajā pētījumā runa ir par sociālām vērtībām — konservatīvi cilvēki uzskata, ka tikai laulībā var veidot labu kopdzīvi, liberāli cilvēki tam nepiekrīt. Konservatīvi cilvēki vēlas, lai televīzijā demonstrētu tikai “morālas” filmas. Konservatīvi ļaudis uzsver tikai savas, bet liberāli noskaņoti cilvēki — arī citu cilvēku un tautu vērtības. Abos gadījumos “konservatīvo” skaits te ir bijis lielāks nekā “liberālo.”
Te problēma ir tā, ka politiskajā apritē jēdzieni “liberāls” un “kreiss” ir sinonīmi, tas pats sakāms par jēdzieniem “konservatīvs” un “labējs.” Drīzāk pētījumā būtu jākonstatē, ka Latvijas iedzīvotāji dažos jautājumos (valsts loma) ir liberālāki un citos (sabiedriski jautājumi) konservatīvāki. Jo citādi nudien sanāk ķīselis. Piemēram, konstatēts, ka 49 procenti(!) VL!-TB/LNNK atbalstītāju ir vai nu “kreisi” vai “galīgi kreisi,” un diez vai ikdienas kontekstā kāds īpaši piekritīs, ka minētā ir liberāli vai kreisi noskaņota partija. Te ir terminoloģijas problēma. Vai visas Latvijas valdošās partijas pēc kārtas sevi ir aprakstījušas ar jēdzienu “konservatīva,” vien Latvijas ceļš sevi centās pozicionēt liberālajā nišā, bet “konservatīvās” partijas laika gaitā ir darījušas ļoti daudz kā, kas nebūt nav konservatīvs (piemēram, liberalizēt īpašuma tirgu un tajā nodrošināt daudz lielāku komu privātajam, nevis valsts sektoram — tas ir uzskatāmi liberāls viedoklis), savukārt LC savu “liberālisma” trūkumu pierādīja tad, kad apvienojās ar izteikti konservatīvo Šlesera biznesa projektu. Būtībā jau šie apzīmējumi no milzīgi lielas nozīmes nav — visi Latvijas iedzīvotāji vienkārši vēlas labāku dzīvi un dzīvi normālā, sakārtotā un tiesiskā valstī. Tas nav ne labēji, ne kreisi. Citiem vārdiem sakot, no institūta pasūtītā pētījuma nekādas lielas jēgas nav.
Savukārt, ja par galīgi labējiem ļaudīm. Nupat Latvijā ir uzradusies grupa cilvēku, kuri vēlas aizliegt abortus. Tas nu ir galēji “labējs” jēdziens — būtībā sievietei pateikt, ka viņai nav tiesību spriest pašai par savu ķermeni. Te ir atbalss politikai Amerikā, kur radikāli konservatīvi ļaudis ne vien vēlas aizliegt abortus (tajā skaitā arī tajos gadījumos, kad grūtniecība ir iestājusies izvarošanas vai asinsgrēka rezultātā), bet Arizonas štata gadījumā ir nodrošinājuši likuma pieņemšanu, kurā ir teikts ka cilvēka dzīve sākas nevis brīdī, kad sieviete top grūta, bet divas nedēļas pēc viņas pēdējās mēnešreizes (!!). Tas ir tik idiotisks jēdziens, ka ne velti satīrisks televīzijas raidījums Arizonai piešķīra “stulbākā štata” titulu. Latvijā neviens tik tālu nav gājis, bet doma, ka vajadzētu abortu padarīt par kriminālnoziegumu? Ļoti tālu no tā tas nav. Doma nepieņemama.
Vēl viens izteikti konservatīvs process ir bērnu nesūtīšana skolā, lai viņus apmācītu mājās. Amerikā tas lielākoties saistās ar cilvēkiem, kuru “reliģiskā” pārliecība liek viņiem uzskatīt, ka skolā viņu bērniem tiks mācītas “nepieņemamas” lietas, piemēram, evolūcija. Mazliet pārsteigts biju šorīt vienā no laikrakstiem uzzināt, ka šis process notiek arī Latvijā. Izglītības ministrijas pārstāvis citēts sakām, ka aizliegt nevar, jo likums jau tagad paredz mājas apmācību bērniem no 1. līdz 4. klasei, ja bērna veselība vai psiholoģiskā sagatavotība skolai klibo. Taču tie ir izņēmuma stāvokļi, un nudien nevaru saprast, kā šo procesu pieļauj Amerika vai Latvija. Skola jau nav tikai izglītības iestāde, tur arī notiek dzīvē ļoti būtiskais socializācijas process. Bērns, kurš līdz pilngadībai atrodas tikai un vienīgi ģimenes azotē, neuzzinās, ka ir cilvēki, kuriem viņš nepatīk, kuri vēlas ar viņu strīdēties u.tml. Iznākot “īstajā pasaulē” tas var būt krietni nepatīkams šoks. Piedevām, kā tiek kontrolēts tas, kas šādiem bērniem tiek un netiek mācīts? Laikrakstā bija teikts, ka patlaban mājās apmācīto bērnu skaits mērāms zemos divos ciparos. Ļoti ceru, ka skaitlis nepalielināsies, un tomēr uzskatu, ka process tomēr būtu aizliedzams.
Vēl šodien jādomā par procesu, kuram ar konservatīvismu vai liberālismu nav nekāda sakara, bet krietnu mēru stulbuma tas uzrāda gan. Runa ir par kārtējo kūlas dedzināšanas procesu. Raugi, atkal jau kāds cilvēks šajā kontekstā tapis ievainots, šogad kāda sieviete arī gājusi bojā. Absolūti atbalstu domu, ka par zemi, kurā notikusi kūlas dedzināšana, nav maksājamas Eiropas un valsts subsīdijas. Jā, ir jautājums par to, ka ne vienmēr var zināt, kurš ir uzsācis ugunsgrēku, bet jādomā, ka lielākoties tie tomēr nav gadījuma rakstura huligāni. Kūlas dedzināšana iznīcina ne vien pērno zāli, bet arī visu dzīvo radību, kas tajā dzīvo, un tas nav nekas cits, kā slinkuma lāpīšana to starpā, kuri nevēlas zāli vienkārši nopļaut. Jau šogad Valsts Ugunsdzēsības dienests ir dzēsis teju vai tūkstoti (!!!) kūlas ugunsgrēku. Šī nu reiz ir sērga, no kuras derētu atbrīvoties pavisam.
Jauku visiem atlikušo dienu!