Labrīt, lasītāji!Arī mani krietni vien mulsina klusums, kāds Latvijā valda jautājumā par patlaban Kopenhāgenā notiekošo ANO konferenci par klimata maiņu. Esmu manījis vien divus komentārus par šo tēmu laikrakstā Diena, un viss. Protams, neklausos visas radio ziņas, neskatos visus televīzijas kanālus -- varbūt tur bijusi plaša diskusija. Par to pirms konferences sākuma runājām raidījumā Skats no malas. Taču kopumā šķiet, ka mūsu valsts iedzīvotāji ir nolēmuši, ka pasākums uz viņiem neattiecas.
No vienas puses to var saprast. Latvija klimata sasilšanas jomā nav īpaši liela grēciniece, mēs ļoti ievērojamu energoresursu daļu iegūstam no atjaunojamiem energonesējiem, it īpaši no HESiem uz Daugavas. Latvija ir krietni apmežota, koki absorbē klimatam kaitīgo oglekļa dioksīdu. Krīzes laikā arī ievērojami samazinājies automašīnu skaits uz Latvijas ceļiem un ielām, arī tas šajā ziņā dod savu artavu.
Taču tas tomēr nav arguments, un tam ir divi iemesli. Pirmkārt, klimata maiņa ietekmē mūs visus bez izņēmuma. Globālo sasilšanu var būt grūti uztvert šorīt, kad aiz loga putina sniegs un ir -10 grādu, taču jādomā, ka visi esam redzējuši, kā pakāpeniski irst milzīgie ledāji Antarktīdā un Grenlandē. Ja notiks ļaunākais no tā, ko daudzi zinātnieki prognozē, tad ūdens līmenis pasaulē pacelsies visnotaļ ievērojami, jo būs izkusis ļoti liels ledus daudzums. Latvija tomēr ir zemiene, un jūras līmeņa pacelšanās vien par dažiem desmitiem centimetru, lai nemaz nerunātu par dažu zinātnieku apgalvoto par to, ka tas celsies pa metriem, neko labu piekrastes pilsētām, tajā skaitā arī Rīgai, nu gan nedotu. Piedevām, nebūšu taču es viens, pamanot, ka laika apstākļi tomēr pēdējo gadu un desmitgažu laikā ir krietni mainījušies. Sniegs Rīgā par spīti tam, kas notiek šorīt, bijis rets viesis. Ne vien pie mums, bet daudzviet pasaulē veidojušās nepieredzēti spēcīgas vētras. Latvijā vairs nevaram rēķināties ne ar “kārtīgu” vasaru, nedz arī ar “kārtīgu” ziemu. Katrā ziņā, ja palūkojamies latviešu daiļliteratūrā no 19. gadsimta un pirmskara laika, ziema vienmēr ir aprakstīta kā sezona, kurā ir nepārtraukti daudz sniega, kurā Daugava vienmēr sasalst, un kuras laikā ledus iešana ir uzskatāma par lielu sabiedrisku pasākumu (protams, ļaudīm tolaik nebija televizora, pie kura dirnēt — bija jāskatās ledus iešana).
Taču otra lieta ir tāda, ka ar klimata maiņas lietām tomēr mums jānodarbojas katram. Runa ir par sava mitekļa siltināšanu, lai velti netērētu energoresursus. Runa ir par alternatīviem transporta veidiem automobīlim — jā, vecs autobuss piesārņo vairāk nekā jauns automobilis, bet autobusā būs lielāks skaits cilvēku, kuri tā dēvētās “oglekļa pēdas” veidos kopā, nevis katrs atsevišķi. Nezinu, kā citās pilsētās, bet vismaz Rīgā, manuprāt, dzīve bez automobīļa ir vieglāka. Sabiedriskais transports kursē regulāri, ja arī ne tikpat regulāri pilsētas nomaļākajās vietās. Rīgas centrā dzīvojot, man automobīlis vispār nav vajadzīgs, cita starpā visur varu tikt kājām vai ar sabiedrisko transportu, piedevām man nav jāreizējas par to, kur mašīnu glabāt un kā to apsargāt. Taču, ja man būtu automobīlis, tad es patlaban noteikti domātu par tā retāku lietošanu.
Protams, klimata maiņa lielākoties ir un paliek globāls jautājums. Internetā ir vietne (www.avaaz.org), kurā ļaudis ir aicināti parakstīt petīciju ar aicinājumu, pasaules līderiem šonedēļ tomēr nonākt pie efektīva risinājuma. Kā zinām, problēmas ir pietiekami lielas. Pasaulē ir valstis, kurām ekonomiskā attīstība ir svarīgāka par ekoloģisko efektu un katastrofu (Ķīna). Ir arī tādas valstis, kurās nekas īpaši piesārņojošs nenotiek un cilvēki ne bez pamata uzskata, ka tām lielvalstīm, kuras par radušos situāciju ir visvairāk atbildīgas, būtu jāmaksā kompensācija par dabas bojājumiem, kādu piesārņojums radījis tur (liela daļa Āfrikas). Taču nepārprotami ir skaidrs tas, ka klimats mainās un ne jau uz labo pusi. Šorīt streiko Apollo interneta pakalpojumi, starptautiskām vietnēm pieslēgties nevaru, bet es petīciju parakstīšu tiklīdz tas tā vairs nebūs, un aicinu visus lasītājus rīkoties tāpat. Un tad palūkoties sev apkārt un padomāt, vai tomēr nav kaut kas “zaļš,” ko cilvēks var darīt pats. Piemēram, mašīnu likt garāžā. Piemēram, ēst tikai Latvijā ražotu pārtiku, jo pārtikas preču transportēšana pasaulē rada ļoti daudz CO2 izmešu. Piemēram, nosiltināt dzīvokli. Piemēram, censties neizmantot plastmasu, kuras ražošana rada izmešus un kura pati par sevi ir pat ļoti neekoloģiska. Atbilde klimata maiņas jautājumā ir meklējama gribas spēkā — gan individuāli, gan arī starptautiskajā līmenī. Turēsim īkšķus par to, lai klimata konferences dalībniekiem tomēr izdotos nonākt pie gana racionāla un galvenais — efektīva risinājuma.
Jauku visiem dienu!