Raksts

Par komunisma rehabilitāciju


Datums:
03. augusts, 2009


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Šorīt Latvijas Avīzē kolēģs Ģirts Zvirbulis ziņo, ka Latvijas Uzņēmumu reģistrs ir liedzis reģistrāciju jaunai organizācijai, kas saucas "Komunisma atbalsta kustība Latvijā." Kustība, gluži loģiski, ar šo lēmumu nav mierā un ir solījusies vērsties Eiropas Cilvēka tiesību tiesā. Un te nu ir pāris lietas, par kurām padomāt.

Pirmkārt, kustības pamatā acīmredzot ir nostaļģija par aizgājušajiem laikiem. Viņdien Latvijas radio man atrakstīja kāda jauniete, latviete, kura nosodīja mani par kritiku, kādu esmu paudis par padomju laiku. Viņas vecāki, tā jaunkundze, tajā laikā ieguva labu bezmaksas izglītību un pēc tam labu darbu. Es par to neko nezinot, un tāpēc man neesot tiesību runāt par “krievu laikiem.” Atbildē es rakstīju — ja viņa tik tiešām ir tik jauna, ka tikai tagad grasās stāties universitātē, kā pati apgalvoja, tad tieši viņa ir tā, kas nav dzīvojusi “krievu laikos”, un tāpēc acīmredzot neatceras, ka vecāki ar visu izglītību un darbu nedrīkstēja runāt, ko domā, viņu telefona sarunas kāds noklausījās (ja viņiem vispār bija telefons), viņi no valsts drīkstēja izbraukt tikai ar čekas atļauju, viņi droši vien dzīvoja komunālā dzīvoklī ar svešiniekiem, u.tml. Taču nedz jauniete, nedz minētā kustība nav viena — šādas pārdomas esmu dzirdējis arī no citiem radio klausītājiem, un ne tikai. Acīmredzot centrālā doma — kaut vai nebrīve, ja tik vēders pilns. Mūslaikos, kad krīze sit augstu vilni, šādu attieksmi laikam var saprast, lai arī ne pieņemt. Padumjā savienība tomēr bija totalitāra diktatūra ar visu no tā izrietošo, un tas pilnais vēders tomēr pietiekami bieži tik pilns ar tikai to, ko varēja atrast, nevis to, ko cilvēks gribēja. Atšķirībā no minētās jaunkundzes es esmu dzīvojis “krievu laikos” — Latvijā esmu jau kopš 1989. gada un ļoti labi atceros Centrāltirgu ziemā, kad bietes, kartupeļi un kāposti bija vienīgā zaļbarība, un banāns un apelsīns bija attāls sapnis.

Taču te ir arī cita lieta. “Komunisma atbalsta kustības Latvijā” pārstāve Latvijas Avīzei ir teikusi, ka “citās demokrātiskās valstīs komunistiskās partijas un komunistisko ideju paušana ir atļauta,” un tur nu viņai ir taisnība. Komunistu partijas, piedevām daudzās valstīs ne viena vien, ir Austrijā, Dānijā, Īrijā, Itālijā, Šveicē, Nīderlandē, Somijā, Zviedrijā, Lielbritānijā, Portugālē, Vācijā, Norvēģijā, Francijā, Spānijā … pat Farēru salās. Būs interesanti redzēt, ko par šo lietu teiks Eiropas Cilvēka tiesību tiesa, ja lieta tik tālu nonāks. Citos gadījumos tā ir atļāvusi partiju aizliegšanu, piemēram, Spānijai tā ļava aizliegt basku tautības partiju, kuru Spānijas valdība bija aprakstījusi kā teroristisku. Tiesa lēma, ka demokrātiskā sabiedrībā tas ir pieļaujami. Patlaban “Komunisma atbalsta kustība Latvijā” nav partija, lai arī viens no tās vadītājiem Latvijas Avīzei teica, ka partijas veidošana ar laiku varētu būt iespējama. Kustības gadījumā visticamāk eventuālais spriedums varētu grozīties ap pulcēšanās brīvību, kas ir paredzēta arī Latvijas Satversmē.

Katrā ziņā vienu gan varam teikt droši. Komunisms kā ideoloģija 20. gadsimtā sevi diskreditēja pilnībā un pavisam. Cilvēks nav radīts komunists ar pārliecību, ka visiem jābūt vienādā ekonomiskā vai sabiedriskā līmenī. Cilvēks sev un savai ģimenei vēlas nodrošināt pašu labāko, kāds vien ir iespējams. Vēsturski valstis, kurās pārvaldošā ir bijusi tieši komunistiskā ideoloģija, tāpēc neizbēgami ir bijušas diktatūras. Arī tās valstis, kuras mūsdienās sevi sludina par komunistiskām, mēdz būt ar stipri nekomunistisku tautsaimniecību (redzamākais piemērs — Ķīna). Tomēr galu beigās varu saprast, kāpēc UR pieņēma minēto lēmumu, bet neesmu pārliecināts, ka tas atbildīs Eiropas cilvēka tiesību principiem.

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!