Foto: Kimberly Creagan
Pirmais konstruktīvā darba paraugdemonstrējums būs ministru portfeļu dalīšana. Ar nepacietību gaidīsim, kā vedīsies reformas Izglītības un zinātnes ministrijā, kā tiks mainīta nodokļu sistēma, kā tiks stiprināts tiesiskums.
Pirms īsi komentēt 11. Saeimas vēlēšanu rezultātus, gribētos jau pašā sākumā “noņemt” vienu tēmu, par kuru, manuprāt, vispār nav vērts diskutēt. Tā ir mūžsenā tēma par apvienības Saskaņas centrs (SC) iespējamo dalību koalīcijā. Lai gan joprojām ar SC notiks “konsultācijas”, “diskusijas” un “sarunas”, šī apvienība gandrīz simtprocentīgi netiks iekļauta nākamajā koalīcijā. Būtu muļķīgi šeit argumentēt par vai pret šādu iekļaušanu. Argumenti par un pret ir labi zināmi un simtreiz pārrunāti; SC iekļaušanai ir nopietni riski un arī nopietnas priekšrocības. Taču vispārējai šķēpu laušanai televīzijā un mutiskajiem krusta kariem nevajadzētu aizplīvurot kādu vienkāršu faktu. Laba vai slikta, bet SC iekļaušana koalīcijā ir pārāk radikāls un principiāls lēmums, lai kāds no latviešu politiķiem uz tādu būtu spējīgs.
Lai būtiski izmainītu pēdējo divdesmit gadu tradīciju un pavērstu Latvijas valsts kuģi citos ūdeņos, vispirms ir nepieciešams kāds, kurš to izdara. Citiem vārdiem, ir nepieciešams politiķis, kura autoritāte ļautu viņam pieņemt nepopulāru lēmumu un kuram pietiktu dūšas un pārliecības riskēt situācijā, kad ir iespējami gan lieli ieguvumi, gan lieli zaudējumi. Šādu politiķu nav nedz Vienotībai, nedz Zatlera Reformu partijai (ZRP). Tādēļ, lai ko arī šo abu partiju biedri nedomātu un kuluāros nejūsmotu par koalīciju ar SC, Latvijas politikā šobrīd nav cilvēka, kurš spētu šādu lēmumu pieņemt, izturēt pretestību un lauzt pastāvošo tradīciju. Tādēļ visi tie, kurus biedē koalīcija ar SC, pavisam droši var gulēt mierīgi. “Diskutēt” un “konsultēties” pie mums var, cik uziet, — mēs esam gatavi dzīvu vilku izmuldēt ārā no meža. Taču neprasiet, lai kāds pieņem principiālu lēmumu — tādas spējas šeit nav un nevar būt. Šajā ziņā cieņu drīzāk pelnī Nacionālā apvienība, kura negrasās ne ar vienu “konsultēties” un skaidri pasaka, ka SC ir viņu ideoloģiskie ienaidnieki, un ka ar viņiem nekādas koalīcijas nebūs. Vienotība un ZRP turpretī tuvāko nedēļu laikā mēģinās pakāpeniski aizmuldēties līdz tam pašam rezultātam — tas būs garāk, liekulīgāk un daudz garlaicīgāk.
Būtu jau jauki, ja šī impotence attiektos vienīgi uz koalīcijas veidošanu. Taču nespēja pieņemt būtiskus lēmumus diemžēl ir apsēdusi visu Latvijas politisko sistēmu — gan attiecībā uz ekonomikas politiku, gan augstāko izglītību, gan citām lietām. Skaidrs, ka konservatisms ir veselīgs, un straujas pārmaiņas biežāk noved pie sliktiem, nevis labiem rezultātiem. Taču ir iespējama tāda konservatisma pakāpe, kura jau robežojas ar komu. Ļoti labi prognozējamais koalīcijas veidošanas rezultāts apvienojumā ar klusinātajām kuluāru runām par it kā vēlamo koalīciju ar SC tam ir skaidrs apliecinājums. Nelaime nav tajā, ka SC netiks paņemts koalīcijā — tam ir gana daudz labu iemeslu. Nelaime ir tajā, ka latviešu politiķi pat tad, ja gribētu paņemt SC koalīcijā, to nemaz nespētu izdarīt. Jebkuriem radikāliem lēmumiem acīmredzot ir vajadzīgi drusku citādi ļaudis un drusku citāda autoritāte, kas būtu spējīga iet pret tradīcijām — vienalga, budžeta sastādīšanā, amatpersonu izvēlē vai koalīcijas veidošanā. Tādu ļaužu mums te nav. Tādēļ visas pilnībā virtuālās runas par SC dalību ir tukša gaisa tricināšana, kas novērš uzmanību no būtiskākām sistēmas problēmām.
Taču pietiks par skumjo, pievērsīsimies jautrākām lietām. Galu galā, šis tas taču ar jaunās Saeimas ievēlēšanu ir mainījies.
Sveiki, oligarhi
Ja Valda Zatlera galvenais mērķis bija samazināt Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) ietekmi Saeimā, viņš šo mērķi ir sasniedzis. ZZS ir ieguvusi tikai 13 mandātus, un, ja vien kādā brīdī 11. Saeimas laikā neizveidojas koalīcija ZZS + Vienotība + NAVL!-TB/LNNK, tā paliks ārpus koalīcijas. Tad nu mums visiem būs iespēja pārliecināties, cik liela un negatīva ietekme uz valdībā notiekošo ir bijusi ZZS un Aivaram Lembergam personīgi. Kad tiks izveidota vienīgā iespējamā koalīcija V + ZRP + NAVL!-TB/LNNK, to visu vērot būs interesanti. Ir zināms pamats domāt, ka strīdi un nesaskaņas koalīcijas partneru starpā bieži rodas nevis tāpēc, ka kāds no partneriem ir ļauns oligarhs, bet gan tādēļ, ka kāds no partneriem ir faktiski neaizstājams un vienlaikus lolo pats savas politiskas ambīcijas uz pārējo rēķina. Nākamajā koalīcijā tādi būs visi — gan ZRP, gan NAVL!-TB/LNNK, gan Vienotība. Kā viņi sastrādāsies, to redzēsim jau visai drīz.
Skaidrs, ka valdības darba pieredze no visām partijām ir tikai Vienotībai, pārējie, kā ZRP, pie varas ir tikuši, pateicoties pret Vienotību vērstai retorikai, turklāt paši sevi uzskata par daudz godīgākiem un labākiem. Pirmais konstruktīvā darba paraugdemonstrējums būs ministru portfeļu dalīšana. Ar nepacietību gaidīsim, kā vedīsies reformas Izglītības un zinātnes ministrijā, kā tiks mainīta nodokļu sistēma, kā tiks stiprināts tiesiskums un tamlīdzīgi. ZRP un NAVL!-TB/LNNK nav pieredzes izpildvarā, taču tam nevajadzētu nevienu satraukt. Galu galā, pie mums taču cilvēki mēdz sākt politisko karjeru uzreiz no Valsts prezidenta amata. Tad kādēļ gan lai nesāktu no ministra?
Še pat gribētos mazliet nomierināt un uzmundrināt tos, kas jūt līdzi Aivara Lemberga grūtajām dienām — sak’, pavisam sanīcis un palicis bez ietekmes. Tā nav taisnība. Vispirms, ZZS tradicionāli ir bijusi spējīga piemēroties dažādām vēsmām un pie iespējas Saeimā malā nesēdēs. Otrkārt, Lembergs nav tas cilvēks, kurš jebkad būtu licis visas olas vienā groziņā, un ZZS pavisam noteikti nav viņa vienīgais ietekmes instruments Latvijas politikā. Galu galā, bija laiki, kad mazais akcionārs kontrolēja Saeimā veselas divarpus frakcijas bez īpašām galvassāpēm. Atcerēsimies dažus jaukus poētismus, piemēram, “Zvaigznīšu brīdis” (starp citu, kura partija tur gribēja Tieslietu ministriju?), ar labu vārdu pieminēsim Bendrātes kundzes aktivitātes radiofonā, un mūsu sirds taps mierīgāka. Turklāt Latvijā bez Lemberga kunga ir vēl daudzi citi kungi, kuri varbūt neizskatās tik kolorīti televīzijā, taču metožu ziņā ne ar ko neatpaliek no mūsu vecā drauga.
Cilvēka faktors
Diezgan raženi vēlētāji šoreiz ir pastrādājuši ar plusiem un svītrošanu; tas acīmredzot dod iespēju izteikt viedokli par konkrētu personību. Te ir interesanti vērot plusus un svītrojumus, mēģinot izprast, kādi ļaudis Latvijas vēlētājam patīk un kādi ne. Vispirms, ir skaidrs, ka gan latviešu, gan krievu vēlētājs simpatizē nosvērtiem cilvēkiem bez uzkrītoša ideoloģiska fanātisma un Latvijas politiķiem raksturīgā stīvuma, kuriem turklāt piemīt zināma “cilvēciskuma” aura — tādi ir Urbanovičs, Dzintars, Dombrovskis, Klementjevs. Zatlers ar saviem 37 tūkstošiem plusu, protams, ir tautā iemīļots dēļ savas varonīgās Saeimas atlaišanas. Savukārt ievērojams resurss, kā izrādās, piemīt dzeltenajai presei. Tas, pret ko šī pēdējā vēršas, vairs nebūs dzīvotājs — īpaši, ja viņa personiskās turības līmenis pārsniedz vidējo. Aigars Štokenbergs patiesībā tika sodīts par to, ka vispār ir iesaistījies uzņēmējdarbībā; Sandrai Sondorei Kukulei vēlētājs atcerējās kādus pilnīgi nesaprotamus tēvu grēkus. Nu nepatīk latviešiem tie bagātnieki, ko lai dara…
Taču pārsteidzošākais šoreiz ir kas cits. Kultūras un ārlietu ministri tradicionāli mēdz būt krietni populārāki par pārējiem ministriem, un cilvēkam ir rūpīgi jāpiestrādā, lai šo amatu ieņēmēji tiktu vērienīgi izsvītroti no biļeteniem. Varbūt nākotnē ir vērts ministru amatus tomēr dalīt nevis pēc “partijas nepieciešamības”, kā Sarmītes Ēlertes gadījumā, un ne pēc “man vienkārši pienākas” principa, kā Ģirta Valda Kristovska gadījumā, bet gan pēc pieredzes un kompetences? Varbūt tad arī Vienotībai pašai nenāktos samierināties ar trešo vietu šajās paraolimpiskajās sacensībās.