Raksts

Par ko nemēdz runāt


Datums:
30. jūnijs, 2013


Autori

Deniss Hanovs


Foto: Demipoulpe

Nepilsoņu kongress ir sliktākā atzīme integrācijas politikas vēstījumam. Veiksmīgai integrācijas politikai jāprot savienot dominanti ar iekļaušanu. Jāsāk veidot debates par latviešu dominējošās lomas funkcijām - ko nozīmē būt dominējošai kultūrai?

Šajā īsajā rakstā sniegšu manas pārdomas par tiem integrācijas politikas aspektiem, kurus, manuprāt, neiekļauj oficiālajā diskursā (t.i. valdības diskursā) par integrācijas procesa mērķiem un līdzekļiem.

Viens ir skaidrs – valsts politikas līmenī pastāv ilgstošs konsenss, ka integrācijas process ir būtiska Latvijas sabiedrības attīstības kvalitātes daļa. Jau gadsimta sākumā tika atzīts, ka bez iekļaujošas politikas daļa Latvijas sabiedrības nespēs piedalīties atjaunotas nacionālās valsts funkcionēšanā un attīstībā. Ievērojamākie impulsi šādai politiskajai gribai nākuši no Eiropas Komisijas pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, un pēc 2008. gada tie strauji izzuda no politiskā diskursa. Tomēr mazākumtautību politisko aktīvistu darbība 2012. gada valodas referenduma rīkošanā, kas skāra un aizskāra latviešu kultūras stabilitātes pašus pamatus – latviešu valodas dominanti Latvijas publiskajā telpā – lika politiskajai elitei atgriezt integrācijas politiku dienas kārtības augšgalā. Politisko aktualitāšu “hītu” līderos šis temats turas nu jau ilgāk nekā divus gadus. Šajā laikā sabiedrībai piedāvāts jaunais integrācijas politikas dokuments “Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādnes”, kā arī iedalīti ievērojami finanšu līdzekļi integrācijas politikas veidošanai darbā ar daudzējādām mazākumtautību auditorijām latviešu valodas un latviešu kultūras apgūšanai.

Bez iekļaujošas politikas daļa Latvijas sabiedrības nespēs piedalīties atjaunotas nacionālās valsts funkcionēšanā un attīstībā.

Aplūkojot šos virzienus un konkrētus pasākumus – valodu kursus, grāmatu ciklu, mācību līdzekļu un interneta resursu veidošanu, kopīgas debašu telpas tapšanu it kā varētu apgalvot, ka, neskatoties uz skaidri hierarhisko integrācijas modeli, ko veidoja S. Ēlerte, latviešu kultūras telpa šajos pasākumos atveras. Tātad norisinās arī latviešu kultūras telpas transformācija? Tieši šo pēdējo apgalvojumu es gribētu kritiski aplūkot – vai telpa atveras un vai notiek tās transformācija?

Nacionālais romantisms, statiskums un 19. gadsimts

No analizētajiem valsts dokumentiem (rīcības plāniem, atskaitēm un finanšu pieteikumiem) kļūst skaidrs, ka integrācijas diskursā latviešu valoda vēl joprojām ir vienīgais, reāli esošais un skaidri saprotamais integrācijas politikas pamats. Nedz vēsture, nedz aktuālās norises un temati (lokāli-nacionāli un globāli) nav iekļauti latviešu kultūras konceptā. Tikai latviešu valodai ir piešķirts tāds integrācijas potenciāls, kas rezultējies konkrētajos instrumentos. Tiem ir arī skaidrs sasniedzams rezultāts – visiem jāprot latviešu valoda.

Jautājums, ko šeit skaršu ir saistīts ar vēlmi noskaidrot – vai arī latviešu kultūrai jāiekļaujas integrācijas procesā? Varētu apgalvot, ka tā jau sen ir būtisks integrācijas politikas elements, jo visos dokumentos, kas man ir pieejami, latviešu kultūra kā vērtību, atmiņu un artefaktu kopums ir piedāvāta mazākumtautībām, lai šīs grupas iepazītu un pieņemtu latviešu kultūru kā dominējošo publiskajā telpā, kā valsts kultūru. Mana kritika ir veltīta nevis dominējošās kultūras statusam vai jēdzienam dominante kā tādam. Man nav skaidrs, kā tiek definēta pati latviešu kultūra tad, kad tā pārtop par pamatu Citādā iekļaušanai. Vai un kas ar to notiek vai varētu notikt?

Līdz šim valsts integrācijas politikas dokumentos latviešu kultūra, manuprāt, parādās kā 19.gs. nacionāla romantisma produkts – ar izteiktiem esenciālisma vaibstiem – statiska, stabila, nemaināma, kodificēta, homogēna. Pat Kultūras ministrijas “Pamatnostādnēs’’ latviešu kultūra ir aprakstīta kā latviska kultūrtelpa. Tur ir garš elementu uzskaitījums, kas raksturīgs 19.gs. priekšstatam par etniskās nācijas kanonu – visi elementi ir no pagātnes “krātuves”, tādēļ arī nemaināmi statiski un tapuši tikai latviešu kolektīvajā pagātnē.

Tieši tāpēc ir nepieciešams uzdot jautājumu – vai latviešu kultūra integrācijas procesa veiksmes gadījumā, kad tai pievienosies, iekļausies Citādais, paliks bez izmaiņām? Tā kā integrācijas politika Latvijā neparedz asimilāciju kā tās galamērķi un regulāri lieto jēdzienu “mazākumtautību savpatnība” var paredzēt, ka Citādajam nonākot latviešu kultūras telpā ar savas “ savpatnības” bagāžu (arī tika formulēts un pastāv etniskās kultūras elementos), neizbēgami pārmaiņām tiks pakļauta pati latviešu kultūra. Es lietotu šo jēdzienu piesardzīgāk nekā politikas dokumentos, jo, manuprāt, nav monolītas, vienas latviešu kultūras, bet ir plurālistiskas kultūras versijas, kas tapa un “norisinās” latviešu valodas un mantojuma interpretācijas telpā.

Vai integrācijas procesa veiksmes gadījumā latviešu kultūra , kad tai pievienosies, iekļausies Citādais, paliks bez izmaiņām?

Ienākot atšķirīgajam atvērtajā kultūrā, šī pati kultūra piedzīvo transformācijas. Tās jaunie dalībnieki turpinās atrasties gan savā kultūrtelpā, ko ļoti atbalsta Ēlertes koncepcija, gan “uzsāks’’ kultūrdarbību latviešu kultūrā, ko būs iepazinuši, pateicoties vispārējai latviešu valodas prasmei, pieņemtajām vērtībām un kultūras koncepcijai, vēstures interpretācijai utt. Vai latviešu politiskā elite, kas nosaka integrācijas vīziju un mērķus, sadala lomas un piešķir finansējumu, ir gatava šādām latviešu kultūras pārmaiņām? Ir taču skaidrs, ka dalība kādā kultūrā paredz kultūrdarbību, artefaktu, interpretāciju un konceptu veidošanu. Tā kā kultūra kā process ir saistīta tikai ar cilvēku kopienas darbību, aktu, tad latviešu kultūra, pieņemot Citādo būs citādāka nekā, vienkāršoti runājot, pirms integrācijas procesa sākuma un noslēguma. Izejot no dominējošās vīzijas – visi piedalās latviešu kultūrā – būs jārunā – ja līdz šim negatīvais izejas punkts ir mazākumtautību atsvešinātība no latviešu kultūras, tās nepārzināšana, ne-līdzdalība tajā (kas iekļauj nepietiekamas valodas prasmes), tad integrācijas politikas veiksmes gadījumā latvieši vairs nebūs vienīgie, kas piedalīsies latviešu kultūras veidošanā. Būtu naivi domāt, ka tie, kas “ienāks” sastings un neinterpretēs, netulkos latviešu valodu, jo tulkošana vienmēr būs saistīta ar mazākumtautību “ ne-latviešu” statusu. Tas nav tikai ietverts valsts dokumentos, bet gan sakņojas mazākumtautību atšķirīgajā pieredzē, vēsturē un individuālajos stāstos par 20.gs. vēsturi, par sevi un savas ģimenes vēsturi Latvijā, arī padomju Latvijā. Šādu tulkošanu var ietekmēt ļoti ierobežoti, jo tad mēs atkal atduramies pret vēlmi pateikt priekšā, kā pareizi tulkot latviešu kultūru. To kontrolēt ir gandrīz neiespējami.

Sekojot franču pētnieka Etjēna Balibara (Balibar) uzskatiem par valodu, kas konstituē nāciju kā runas akta un tekstu veidošanas kopienu[ 1 ], var paredzēt, ka latviešu valoda, ko apgūs vairākums mazākumtautību, pieredzēs virkni transformāciju – tieši publiskajā, tātad sadzīves telpā. Saglabājoties akadēmiski sterilajā telpā, tā atspoguļos latviešu valodas kā otrās valodas lietotāju “zīmogu” – akcentus, kļūdas, intonācijas, vairāku kopienu dzimto valodu struktūru izmantošanu. Šī būs daļa no integrācijas procesa rezultātiem. Vai latviešu valodas un mediju telpa ir gatava iekļaut ukraiņu vai azerbaidžāņu izcelsmes diktoru LTV 1 ziņu izlaidumā, pieņemot, ka akcents ne vienmēr pakļaujas iznīcināšanai, toties skan tad, kad cittautietis ir apguvis un lieto latviešu valodu, nevis klusē kanoniski pareizajā valodā?

Dominante nav tikai tiesības

Publiskajos diskursos jāsāk debates par “dzīvi pēc tam”. Proti, atsakoties no romantiskas, statiskas nācijas versijas, jādiskutē par latviešu nācijas kultūras saturu un tā transformācijām integrācijas procesā. Integrācija nav domāta tikai integrējamajiem – neatkarīgi no tā, kurā telpā kāds tiek integrēts. Citādais vienmēr paliks par tādu, arī visveiksmīgākās integrācijas gadījumā, tādēļ latvieši vairs nebūs vienīgie latviešu kultūras telpā. Vai tad būs iespējams šo telpu saukt par “mūsējo”? Kā mainīsies šis plaši lietotais savas kopienas apzīmējums – kas tad būs “mūsējais”? Kurš, kad un ar kādām kompetencēm piedalīsies piederības kritēriju revidēšanā? Skaidrs ir viens – kultūra ir plūstoša, dinamiska līdzdalības, interpretāciju un versiju telpa.

Citādais vienmēr paliks par tādu, arī visveiksmīgākās integrācijas gadījumā, tādēļ latvieši vairs nebūs vienīgie latviešu kultūras telpā.

Ir svarīgi kritiski izvērtēt latviešu kultūras dominantes jēdzienu. Izejot no latviešu kultūras dominējošā statusa Latvijas publiskajā telpā (skat. jebkuru valsts kultūrpolitikas dokumentu kā avotu šim konstatējumam), jāatbild uz jautājumu – ko nozīmēs dominējošais statuss apstākļos, kad tajā tiek iekļauts citādais? Vai integrācijas politika neveidos robežas starp latviešiem kā integrācijas procesa un latviešu kultūras autoriem un Citādo, ko tomēr vēlas iekļaut? Kādi riski pastāv, veidojot integrāciju uz dominējošas kultūras pamata – riski pašai dominējošai kultūrai un riski minoritāšu kultūru rīcībspējai? Vai iekļaušana paredz līdzvērtīgas līdzdalības iespējas vai distances saglabāšanu, no kuras var turpināt veidoties gan hierarhijas, gan atsvešinātība. Un vai tādā gadījumā integrācija kā kultūras pieņemšana un dalība tajā nav lemta neveiksmei, jo būvēta uz loģiskas kļūdas? Proti, pieņēmuma, ka aicinātais kultūras dalībnieks kā muzejā apskatīsies kultūras eksponātus un pasīvi, uzņemot informāciju, atstās izstādes zāli, lai atgrieztos savā ne-dalībnieka, ne-līdzautora statusā. Šī situācija jau šogad rezultējās ar jaunu surogātlīdzdalības formu veidošanu. Nepilsoņu kongress ir sliktākā atzīme integrācijas politikas vēstījumam.

Veiksmīgai integrācijas politikai jāprot savienot dominanti ar iekļaušanu, un jāsāk veidot debates par latviešu dominējošas lomas funkcijām- ko nozīme būt dominējošai kultūrai? Kādus pienākumus paredz šis statuss, kas ir fiksēts tiesiskajā telpā un tiek regulāri atražots publiskajos diskursos? Manuprāt ,dominējošajā statusā jāiekļauj prasmes iedalīt vietu Citādajam, nevis aiz žoga, bet tieši savā kultūras telpā. Latviešu kultūrai jāprot dalīties ar tās mantojumu, pieredzi, atmiņām un citiem komponentiem. Arī ar okupācijas traumatisko pieredzi, kas vieno tūkstošus latviešu, jābūt atvērtai, lai šajās atmiņās piedalītos arī mazākumtautības. Šis ir ļoti grūts uzdevums, kolektīvais darbs, kas jāveic arī politiskajā diskursā.

Latviešu kultūrai jāprot dalīties ar tās mantojumu, pieredzi, atmiņām. Arī ar okupācijas traumatisko pieredzi, kas vieno tūkstošiem latviešu.

Dalīties – nozīmē ļaut Citādajam piedalīties kā līdzautoram, nevis tikai saņēmējam. Šāds koncepts prasa ļoti lielu darbu – mācīties dalīties ir grūti, it īpaši tad, kad ilgstoši bija jākrāj, jāatceras, jāattīra atmiņas no padomju režīma aizliegumiem, viltojumiem. Jāmazina latviešu kultūras un kopienas apdraudētības diskurss. Tas nesekmē integrācijas procesu – dominējoša kultūra var atļauties nebaidīties, bet veidot jaunu, plašāku telpu, jo tai ir vislielākie resursi sevis atjaunošanai nacionālās valsts apstākļos. Dominante jāpauž latviešu kultūras kvalitatīvā pieejamībā, tās vērtību un artefaktu konkurētspējīgā izplatīšanā. To iekļaušana latviešu kultūrā varētu kļūt par brīvprātīgu izvēli, apzinātu interesi un vēlmi darboties tajā. Bet tieši par to, kam jānotiek, lai notiktu dalība latviešu kultūras telpā līdzšinēja integrācijas politika nerunā. Tomēr, ja vēlamies veiksmīgi konkurēt ar alternatīvām – sarunai jānotiek.

___________________________________
Raksts tapis Sorosa fonds-Latvija projektā “Integrācijas starmetis”

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!