Raksts

Par Kamparu


Datums:
09. aprīlis, 2011


Autori

Kārlis Streips


Labdien, lasītāji!Jo tālāk, jo trakāk ar mūsu valsts ekonomikas ministru Kamparu. Kā atceramies, pagājušajā nedēļā tapa zināms, ka ministrs pērn ir saņēmis "dāvanu" no savas sievas -- 27 tūkstošus latu. Ļoti dāsna sieva gan, piedevām interesanti, ka šis acīmredzot ir laulāts pāris, kurā katrs dalībnieks savas finanses pārvalda pats un nevis kopīgi. Taču par dāvināto summu radās arī jautājumi, jo tapa apgalvots, ka astoņi tūkstoši ir nākuši par dzīvokļa pārdošanu, un atlikušie 15 tūkstoši par divām garāžām un par dzīvokļa iekārtu. It kā aizdomīgi zema summa pirmajā, bet, iespējams, visnotaļ augsta summa otrā gadījumā.

Tagad kļuvis zināms vēl šis tas. Piemēram, Kampara ģimene finanšu ziņā ir varējusi atviegloti uzelpot (atcerēsimies, Kampars ir tas politiķis, kurš pirms kāda laiciņa teica, ka ar 500-600 latiem mēnesī viņam esot grūti uzturēt ģimeni ar trim bērniem), jo, kā vēstījis pats ministrs, kāds ļoti jauks investors avansā viņam esot samaksājis par kapitāldaļām sadzīves tehnikas uzņēmumā, kurš ministram pieder. Tas ir ļāvis atdot visai apjomīgu parādu, tātad — no vienas likstas ministra ģimene ir atbrīvojusies.

Taču te ir divas lietas, kuras liek situāciju apraudzīt ar skeptisku aci, lai neteiktu vairāk. Pirmkārt, 27 tūkstošus latu ministra sieva acīmredzot ir turējusi zeķē un, par to taujāta, viņa ir skaidrojusi, ka bankām viņa neuzticoties. Protams, sieva nav ministrs, bet tas nu nav īpaši pozitīvs apgalvojums par valsti, kurā bankas, kā nekā, pārrauga arī vīra pārstāvētā pārvaldes iekārta. Taču vēl būtiskāk ir tas, ka ministrs ir kategoriski atteicies atklāt, kas tas ir bijis par investoru, kurš ir nācis kā glābējs, pērkot daļas uzņēmumā, turklāt tādā, kas pēdējos trīs gadus ir strādājis ar zaudējumiem. Tas nu ne mazākajā mērā neatbilst Kampara pārstāvētās Vienotības nepārtraukti bazūnētajiem apgalvojumiem par atklātību un godīgumu politikā un tautsaimniecībā. Būtu ministrs privātpersona, taujātājus par viņa investora identitāti viņš varētu pasūtīt trīs mājas tālāk. Bet viņš nav privātpersona. Viņš ir ievēlēts Saeimas deputāts un valdības ministrs, un tāpēc (kārtējo reizi), jautājums nav tikai par to, ko konkrēti viņš ir vai nav darījis, bet arī un it īpaši par to, kā tas izskatās un kādu vēsti tas sūta sabiedrībai. Proti — uzņēmējdarbība labāk notiek aizkulisēs un slepeni, un Latvijas bankām nevar uzticēties. Tā ir piemērota vēsts no ekonomikas ministra?

Diez vai Vienotība kaut ko īpaši grasās šajā situācijā darīt. Ziņots, ka Kampara situāciju pārrunāšot apvienības ētikas komisijā, savukārt galvenās Vienotības personas premjerministra Valda Dombrovska runassieva ir teikusi, ka premjeram interesējot, vai “atbildīgie dienesti Kampara deklarācijā konstatēs informācijas nepilnības vai pārkāpumus.” Taču arī tad, ja tie nekonstatēs “informācijas nepilnības vai pārkāpumus,” te tomēr ir arī politiskas ētikas jautājums, un ne tikai. Piekrītu tam, ko šodien par šo lietu ir teicis politologs Valts Kalniņš: “Ja ministram ir tādā putrā privātais bizness, tad skaidrs, ka viņš ir diezgan vārīgā vai ietekmējamā stāvoklī. [..] Ir grūti paļauties nopietnos lēmumos uz cilvēku, kuram tie ienākumu avoti ir tik ļoti milglaini, īpaši es domāju par avansa maksājumu par acīmredzami bēdīgā stāvoklī esošu kapitālsabiedrību.” Un es piebildīšu: Vai nebūtu jāzina, ko Latvijas Republikas ekonomikas ministrs savam anonīmajam ziedotājam pateicībā ir solījis pretī?

Kamparam ir jāiet. Bet mūsu satrunējušajā politiskajā iekārtā — kas to dos?

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!