Tieši pirms nedēļas Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žozē Manuels Barrozu izsludināja jaunu ES iniciatīvu enerģētikas jomā. Tiek plānots, ka šī iniciatīva spēs nodrošināt ilgtspējīgu elektroenerģiju 500 miljoniem cilvēku, kuri dzīvo jaunattīstības valstīs, līdz 2030. gadam. Kāda un cik „zaļa” būs šī enerģija?

Nevar nepiekrist Barrozu teiktajam, ka „bez piekļuves enerģijai mēs gluži vienkārši nesasniegsim Tūkstošgades attīstības mērķus.” Tomēr enerģija nav vienīgā atbilde uz visiem TAM jautājumiem. Mērķi netiks sasniegti, ja lielāka uzmanība tiks pievērsta nevis kopumam, bet kādai atsevišķai daļai.

Tāpat ir saprotams, ka reģionu prioritātes var atšķirties. Tomēr, laikā, kad Eiropā tiek runāts par visu zaļo (dzīvesveidu, transportu, pārtiku, iepakojumu un elektroenerģiju) es jauno Komisijas iniciatīvu enerģētikas jomā uztveru ar zināmu distanci.

Sarunā, kura norisinājās aptuveni pirms gada, ES attīstības komisārs Andris Piebalgs ieskicēja Eiropas plānus elektroenerģijas jomā. Toreiz viņš uzsvēra, ka enerģijai ir jābūt tīrai un drošai. Tāpat tika pieminēti starp-kontinentāli tīkli, lai nodrošinātu stabilu enerģijas piegādi abām pusēm. Tolaik elektroenerģijas tīkla plānā bija iecerēts izveidot savienojumu arī ar Sīriju.

Taču tagad, kad ir izsludināta jaunā iniciatīva enerģētikas jomā, rodas jautājums – kāda un cik „zaļa” būs šī enerģija? Viens jau ir skaidrs, jaunās iniciatīvas plānā noteikti neatradīsies enerģija, kuras ražošanā tiks izmantota potenciāli derīga lauksaimniecības zeme. Tātad nekāda biomasa jaunattīstības valstīm, visticamāk, nespīd.