Raksts

Par jaunāko Krievijas propagandas gājienu un Latvijas reakciju


Datums:
30. marts, 2009


Autori

Kārlis Streips


Labdien, lasītāji!Internetā ziņots, ka Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš mūs aicinājis, pārāk nesatraukties par jaunāko Krevijas propagandistu radīto gara darbu, filmu "Baltija: kādas 'okupācijas' vēsture." Šo filmu radījusi tā pati propagandistu grupa, kura bija atbildīga par "dokumentālo" filmu, kurā atrunāta "nacisma" atjaunošana Baltijas valstīs. M. Riekstiņš teicis, ka nekādu notu Latvija Krievijas vadībai par jaunāko filmu neiesniegs, jo "es domāju, ka mums nav jāpārspīlē šīs filmas nozīme." Notas sūtīšana, piebildis ministrs, būtu "neadekvāta rīcība."

Tā jau tas būtībā ir — milzīgu diplomātisku kaitējumu filmas autori Latvijai nav nodarījuši. Taču gluži bez uzmanības jaunāko melu krājumu tomēr atstāt nevajadzētu, jo ir visnotaļ skaidrs, ka bez cara Vladimira autoritārās valdības ziņas filma vienā no caristes galvenajām televīzijas programmām nebūtu demonstrēta. Piedevām Krievijai pasaulē ir daudz, daudz skaļāka diplomātijas un propagandas balss, nekā Latvijai, vēl jo vairāk tāpēc, ka tādu “draugu” izpildījumā, kā Tatjana Ždanoka, šai propagandai ir atbalss arī mūsu valstī un, kas ir vēl trakāk, Eiropā. Ar to nav teikts, ka eiropieši atbalstītu cinismu, ar kura palīdzību propagandas filmas autori vārdu “okupācija” ir ielikuši pēdiņās — Rietumeiropā nevienam nav noslēpums, kas 1940. un 1941. gadā notika Baltijas valstīs, ja nu vienīgi to izvēlas ignorēt tie, kuri to dara kaut kādu politisku iemeslu dzīti.

Taču ārlietu ministram var piekrist arī cita iemesla dēļ. Padomju laiks tomēr nav ēra, kura ir aprakstāma tikai galējībās. Vienā ekstrēmistu pusē (un šajā kontekstā zem jēdziena “ekstrēmisti” var likt arī caru Vladimiru, viņa svītu un visas Krievijas cērpjamās aitas, kuras klausās viņu melos) ir ļaudis, kuri saka, ka PSRS bija pats labākais, kas iespējams, un viss. Otrā galā ir ļaudis, kuri saka, ka tā bija militāra okupācija un viss. Pirmie ignorē apstākli, ka visa PSRS tauta izņemot nomenklatūras pārstāvjus būtībā dzīvoja cietuma apstākļos, turklāt “sociālisma” celšanas kontekstā tika paveikti patiesi briesmu darbi, kuri ar maniakālā slepkavas Staļina nāvi nebūt nebeidzās (par to varētu liecināt, piemēram, Lidija Doroņina, Ints Cālītis un, ja viņu PSRS nebūtu nobendējusi, arī Gunārs Astra). Savukārt otri ignorē to, ka 50 gadu laikā ne jau pilnīgi viss, kas notika Latvijas PSR, bija drausmīgi. Viņi izmanto to, ko izvēlas neievērot PSRS apoloģēti, savukārt PSRS apoloģēti izmanto to, ko izvēlas neievērot latviešu nacionālisti un ultranacionālisti. Ja kāds filmā saka, ka laiks pēc 2. pasaules kara Latvijā bija industralizācijas laikmets, tā ir taisnība. Darbu tas nodrošināja ne jau tikai imigrantiem no citām “draudzīgām republikām,” turklāt pietiekami daudz latviešu sev izveidoja gana ērtu dzīvi arī čekā, kompartijā un visās pārējās okupācijas laika struktūrās. Atšķirībā no Ždanokas, piemēram, Rubiks skaitās latvietis. Cik nav runāts par to, ka viens no trokšņainākajiem nacionālistiem Saeimā Tabūns, pirms kažoka pārmešanas uz otru pusi, bija aktīvs kompartijas atbalstītājs Latvijas radio? Viņam tomēr visticamāk nekas īpašs nebūtu kaitējis, ja PSRS nebūtu sabrukusi. Tas pats sakāms arī par tiem ļoti daudzajiem ļaudīm mūsu pārvaldes sistēmā, kuri darbojās partijā un it īpaši Komjaunatnē. Cita starpā, ja kas — arī pašreizējais ārlietu ministrs. Ar to, protams, es nesaku, ka trokšņainais kmpartijas slavinātājs un komjaunatniskais ārlietu ministrs bēdājās par to, ka okupācija beidzās. Taču tas visnotaļ uzskatāmi demonstrē to, ka situācija padomju laikā nebija melnbalta, viena puse nevar teikt, ka tā bija tikai laba, bet otra — ka tā bija tikai slikta.

Un tomēr. Mūsdienu Krievija ir melu un propagandas impērija. Tā ir autoritāra valsts ar autoritāru un gandrīz diktatorisku vadību, parlaments tajā ir butaforija, “demokrātija” ir pilnīga imitācija. Un tāpēc ir vērts padomāt par to, kā mūsu valsts reaģē uz Maskavas izlēcieniem. Labi, diplomātisku notu varbūt ne. Bet ir vērts padomāt, ko mēs jūnijā sūtīsim uz Eiropas parlamentu. Vai patiesus Latvijas pārstāvjus, vai arī Krievijas impērijas rokaspuišus un meitas tepat mūsu valstī? Par to ļoti noteikti ir vērts padomāt.

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!