Labrīt, lasītāji!Vakar Ģenerālprokurors Jānis Maizītis pēc vairāku mēnešu ilgas minstināšanās pateica, ka jā, viņš ir gatavs amata pienākumus pildīt vēl piecu gadu garumā, ja viņu atkārtotai apstiprināšanai izvirzīs Augstākās tiesas priekšsēdētājs un par viņu nobalsos Saeimas deputātu vairākums.
Par to, ka J. Maizītis ir pareizais cilvēks pareizajā vietā, daiļrunīgi liecina histērija, ar kādu viņa vakardienas paziņojumu uzņēmis Ventspils ķeizariņš un viņa kabatas avīze Atkarīgā. Ķeizariņš aizbļaustījās tik tālu, ka apgalvoja, ka ar savu paziņojumu J. Maizītis esot pārkāpis likumu. Savukārt Atkarīgajā šorīt ķeizariņa galvenais pēcpuses aplaizītājs kārtējo reizi un ar kārtējo demagoģijas piešprici uzskaita visu, kas ir “nepareizi” ar Maizīti un viņa vadīto iestādi. Dziesma vecum vecā — kukuļdošana, naudas atmazgāšana, necaurskatāmu ofšora ķēžu veidošana, sacīsim vēlreiz — kukuļdošana, tajā skaitā Saeimas deputātiem — tas nekas, tas nekas, apsūdzība pret ķeizariņu ir tikai un vienīgi politisks pasūtījums. Interesanti — kāds? Pie Ventspils pupa ir barojušās teju vai visas Latvijas politiskās partijas. Piedevām, aplaizītājs par Ģenerālprokuratūras zaudētajām lietām var priecāties, cik vien grib, bet fakts ir tāds, ka zaudētas lietas sastāda ļoti, ļoti mazu procentu no visām pēdējo 10 gadu laikā tiesātajām lietām, lai arī atsevišķas zaudētas lietas, ne bez ķeizariņa kabatas avīzes informatīvā atbalsta, ir bijušas ļoti skaļas un trokšņainas.
Protams, Ventspils ķeizariņam dzīve būtu vieglāka, ja Ģenerālprokuratūras nebūtu vispār. Alternatīva būtu ģenerālprokurora amatā iebīdīt kādu marioneti, kura būtu gatava glābt ij ķeizaru, ij korumpantus, ij kukuļdevējus un ņēmējus, ja vien viņiem ir “pareizā” politiskā aizmugure. Nezinu un nevaru spriest, ko lems Augstākās tiesas priekšsēdētājs (jo arī viņam, ja kas, savulaik ir bijušas problēmas ar kristāltīro reputāciju, kāda tiesnešiem mūsu valstī it kā skaitās vajadzīga), bet ļoti ceru, ka viņš un Saeimas “gudrās galvas” necentīsies sabiedrībai iesmērēt kārtējo no piedurknes izvilkto un apšaubāmo kandidātu. Ģenerālkprokuratūra, tāpat kā KNAB, SAB un visas pārējās mūsu valsts likuma aizsardzības iestādes, nav tā, ar kuru rotaļāties politisku iegribu dēļ. Maizītis savu sakāmo vakar pateica tikai tāpēc, ka viņam bija apnicis katru dienu simtiem reižu atbildēt uz jautājumu par to, vai viņš grib vai negrib vēlreiz kļūt par ģenerālprokuroru. Grib. Viss. Tālākais ir citu cilvēku rokās, bet cerēsim nu gan, ka veselais saprāts pārtrumpos politkorumpēto demagoģiju un arī nākamo piecu gadu laikā J. Maizītis vadīs Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūru. Un, starp citu, cerēsim arī, ka oktobrī ievēlēsim stipri sakarīgāku Saeimu, kura beidzot sāks uzklausīt Ģenerālprokuratūru un ģenerālprokuroru par to, kas patlaban Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā ir nepilnīgs.
Jauku visiem dienu!