Raksts

Par Jakāngeitu


Datums:
27. janvāris, 2010


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji, no dzīvokļa, kurā jau trešo dienu nav ūdens, jo Dabas māte gluži vai ļaunprātīgi aplūko cilvēka centienus kausēt ledu caurulēs un pasmīn: "Gribēji gan, draudziņ? Nu, tad ņem pretī mīnus 25 grādus visas nakts garumā! Hahahahahahahahahahaha!"

Bet par lietu. Vakardien Ministru kabinets turpināja klaunādi, kas saucas “Jakāngeita.” Finanšu ministrs cilvēku gribēja aizrotēt uz citu darbu. “Tautas” partijas pārstāvji iebilda, “zaļie zemnieki” savā itin samiernieciskajā veidā neteica neko, un lēmumprojekts tika noraidīts. Protams, nosodošais pirksts pirmām un galvenām kārtam vēršams “Tautas” partijas virzienā — tās uzstājība, ka pats būtiskākais jautājums valsts dienas kārtībā patlaban ir un tam ir jābūt jautājumam par šo vienu cilvēku Jakānu, liek domāt, ka Jakānam seifā stāv fotogrāfijas, kurās “Tautas” partijas vadošie pārstāvji ir redzami seksuāli divdomīgā pozā un viņš tās var izmantot šantāžai. Vai arī varbūt vienkārši te ir jau “stabilitātes garanta” laikā iedibinātā “prakse,” ka “savējie” ir jāsargā arī tad, ja visa pārējā politika un veselais saprāts saka, ka tā droši vien nevajadzētu.

Taču man tomēr pirksts ir jādur arī citā virzienā. Proti, mūsu allaž ekstravagantajam finanšu ministram, ja reiz viņš gribēja atbrīvoties no Jakāna, tomēr bija drusciņ cītīgāk jāpiestrādā pie pamatojuma, lai nerastos pietiekami konkrēts iemesls uzskatīt, ka atstādināšanas iemesli tomēr ir bijuši visnotaļ baltiem diegiem šūti un aiz matiem pievilkti. Repše bļaustījās par disciplināriem pārkāpumiem un komisija pateica, ka nekādu disciplināru pārkāpumu nav bijis. Tiesiskā valstī ar to arī tomēr lietai būtu bijis pielikts punkts. Dzintara Jakāna saimniekošanu Valsts ieņēmumu dienesta vadītāja amatā var kritizēt milzīgi daudz iemeslu dēļ. Jaunalksnes skandāls. Līdz mielēm neizprotamā auklēšanās ar Vaškeviču. Pastāvīgie atzinumi, ka valsts var iekasēt nu knapi pusi no nodokļiem, kādi tai pienākas. Apstāklis, ka pašnodarbinātu personu gadījumā VID joprojām atrodas kaut kur 1987. gadā ar papīru blāķu blāķiem arī mūsdienu it kā “elektroniskajā” laikmetā. Tie visi ir iemesli, kāpēc pēc daudziem gadiem ir pilnīgi pamatoti apsvērt domu, ka VID vadību varbūt vajadzētu uzticēt kādam citam. Taču tas nav Repšes stils. Jau viņa premjerēšanas laikā viņam bija “pēc manis kaut vai plūdi” attieksme pret valsts Civildienestu, un plūdi bija gan — kompensāciju plūdi, kurus nācās maksāt ļaudīm tad, kad tapa atzīts, ka viena politikāņa niķīgais “tāpēc, ka es tā gribu” tomēr nav pamats tiesiskas valsts rīcībai. Baidos, šoreiz ir tā pati lieta. Ar savu uzstājību par to, ka disciplinārlietu komisijas spriedumus ir ignorējams, Repše sava “Jaunā laika” oponentiem ir iedevis lielisku dāvanu — spēju pateikt, kā to dara “zaļie zemnieki,” ka par juridiski negatavu (tas ir maigi teikts) lēmumu viņi, atvainojiet, tomēr nav gatavi balsot. Un vēl jo vairāk tas ir sakāms, ja atceramies, ka Repše bija viens no pašiem skaļākajiem deputātiem protestējot toreiz, kad uz tikpat aiz matiem pievilktu “iemeslu” pamata “Tautas” partija centās izrēķināties ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadību.

Neapstrīdu to, ka Dzintaram Jakānam būtu jāmeklē cits darbs, jo pašreizējā amatā viņš tomēr sevi nav pierādījis. Taču tas, ar kādu prieku viņš skraida no viena masu informācijas līdzekļa uz nākamo, klārējot, cik ļoti absurda ir valsts rīcība un cik ļoti viņš visus sūdzēs tiesā un cik ļoti viņš dabūs visvisādas kompensācijas — jā, tas nav augsti stāvoša Civildienesta pārstāvja cienīgi, bet viņam būtībā taisnība vien ir. Jaunajam laikam tomēr ir jāpadomā par to, kā rīkojas tās garīgais tēvs un dibinātājs. Jo patlaban vismaz man viņš šķiet kā akmens ap partijas kaklu, par kuru būs jādomā tad, kad oktobrī pienāks Saeimas vēlēšanas.

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!