Labrīt, lasītāji!Vai Saeimas deputātam jābūt gudram un viedam? Būtu jau jauki. Kas vismaz daļēji nodrošina gudrību un viedumu? Izglītība. Kas vismaz daļēji nodrošina lielāku devu gudrības un vieduma? Varbūt augstākā izglītība? Vismaz zināšanas kā tādas izglītība nodrošina un, ja izglītība bijusi laba, cilvēks ir iemācījies no zināšanām veidot attiecīgas likumsakarības un kopsakarības.

Par to nācās domāt šorīt, lasot laikrakstu Diena. Laikraksts laikā pirms gaidāmajām ārkārtas vēlēšanām cenšas kandidātus eksaminēt visvisādos veidos. Viens piemērs — jautājumi, kurus laikraksti uzdod vienam kandidātam no katra saraksta, par ko rakstīju pirms pāris dienām tajā ziņā, ka niķīgais CTVL pārstāvis atteicās piedalīties. Par to, ka milzīgi lielas atšķirības “kreisajā” spārnā nav, šodien SC pārstāvis ir piedalījies, bet atteicās tikties ar žurnālistu, atbildes atsūtīja rakstiski un tāpēc Diena nevarēja viņam uzdot tos divus individuālos jautājumus (tajā skaitā vienu par to, kas teikts Satversmē), kuri tiek uzdoti visiem kandidātiem.

Bet ne par to šis stāsts. Šodien Diena sešiem augsti stāvošiem kandidātiem (Zatlers no ZRP, Āboltiņa no Vienotības, Ušakovs no SC, Vējonis no ZZS, Šlesers no ŠRP/LPP/LC un Bērziņš (G.) no VL/TB/LNNK) ir ļāvusi piedalīties tādā kā “Gribi būt miljonārs?” pasākumā. Sērija jautājumu (tajā skaitā arī tādi, kas ņemti no minētā raidījuma). Protams, neviens nepareizas atbildes gadījuma netiek izslēgts no tālākās spēles, bet tādi nu tie jautājumi ir. Un te nu mēs varam redzēt visnotaļ skaidru atšķirību starp personām, kuras ir ar minēto augstāko un dažos gadījumos pat ļoti augstāko izglītību, un tām, kuras ar to lepoties nevar nudien. Konstatēsim, ka minētās personas ir ar lūk, kādu izglītību: Pirmais, kā visi zinām, ir dakteris un nebūt ne neveiksmīgs savā profesijā, piedevām kādu laiku bija arī Valsts prezidents. Otra ir juriste, arī tā ir profesija, kurai ir vajadzīgs izglītoties tā pa riktīgam. Trešais ir ar maģistra grādu ekonomikā, lai gan vairāk ir strādājis kā žurnālists un politikānis. Ceturtajam ir maģistra grāds bioloģijā. Piektais ir Šlesers. Un sestajam ir maģistra grāds tiesību zinātnē.

To visu atgādinu tā, lai lasītājam būtu vieglāk saprast sekojošās atbildes uz sekojošajiem jautājumiem:

Kas ir Latvijas himnas autors?
Kandidāts: Nepateikšu.

Kas ir fabulas žanra aizsācējs pasaules literatūrā?
Kandidāts: Nezinu.

Kas ir autors stāstam Sirmgalvis un jūra?
Kandidāts: Nepateikšu.

Kas ir bits?
Kandidāts: Nepateikšu definīciju.

Kur atrodas vulkāns Etna?
Zināms vulkāns, bet nepateikšu.

Kā sauca Vinnija Pūka saimnieku?
Kandidāts: Nezinu, pierakstiet, ka draugs bija Petačoks.

Un it īpaši:

Nosauciet vismaz divas Alvja Hermaņa izrādes.
Kandidāts: Nezinu nevienu un negribu zināt.

Vai ir ļoti grūti uzminēt, kurš no kandidātiem ir piedāvājis tieši šīs atbildes? Lai viss būtu pavisam godīgi, atzīmēsim, ka himnas autoru zināja visi kandidāti izņemot mūsu stāsta varoni (ja kāds nezina, tas bija Baumaņu Kārlis, piedevām te portālā mēs esam ļoti devīgi un papildus izstāstīsim, ka himna pirms kļūt par himnu pirmo reizi tapa atskaņota Dziesmu svētkos 1873. gadā — ja nu gadījumā kādam lasītājam uz šo jautājumu kādreiz nāksies atbildēt). To, ka fabulas žanra aizsācējs pasaulē ir Ēzops, zināja dakteris un juriste un nezināja ne vien stāsta varonis, bet arī visi tie ļaudis ar maģistra grādiem. Stāstu par Sirmgalvi un jūru sacerēja Ernests Hemingvejs, to zināja dakteris, ekonomists/žurnālists un juriste, bet ne pārējie. Par bitu kā informācijas nesēju datoru pasaulē zināja visi izņemot stāsta varoni. Četri no sešiem zināja, kur atrodas Etna (Sicīlijā), to nezināja stāsta varonis plus vēl cilvēks ar maģistra grādu tieslietās. Un Vinnija Pūka saimnieku atpazina tikai dakteris (“Kristofers”) un ekonomists/žurnālists (“Robins”) — pa abiem kopā izdabūja i vārdu, i uzvārdu. Un stāsta varonis piedevām zināja visnotaļ precīzi, cik augsts ir Gaiziņš, cik cilvēka mutē ir zobu, prata nosaukt visus septiņus kontinentus (bioloģijas maģistrs aizmirsa, ka Amerika tomēr dalās divos kontinentos), un arī zināja, ka kilograms vates sver tikpat daudz, cik kilograms kartupeļu (to zināja visi).

Protams, stāsta varonis mums ir buldozers Šlesers, un lasot man bija žēl, ka intervijā nepiedalījās otrs redzamais politiķis ar vidējo izglītību, Zatlera Reformu partijas “premjerministra kandidāts” Edmunds Sprūdžs. Lai varētu salīdzināt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Sprūdža pārstāvētajai partijai ir visas izredzes 17. septembrī iekļūt Saeimā, savukārt Šlesera partijai, tā vēsta šodien publicēta jaunākā reitingu aptauja — ne tik. Tiesa, jādomā, ka pēc 17. septembra ZRP savu “premjerministra kandidātu” diez vai patiesībā virzīs uz priekšu, jo dažam labam varētu rasties asociācijas ar kādreizējo “Tautas” partijas cilvēku “ar spīdīgām actiņām” Zalānu. Arī viņš šķita varbūt ne gluži tik nobriedis, cik patiesībā būtu vajadzīgs valsts trešajai augstākajai amatpersonai. Bet Sprūdžu laikraksts neuzaicināja un paliek tikai buldozers. Vai ir svarīgi Saeimas deputātam zināt, ka Vinnija Pūka saimnieks saucas Kristofers Robins? Kā atsevišķs jautājums — diez vai. Cilvēks, kurš nepārtraukti lielās, ka ir labākais satiksmes ministrs visā pasaules vēsturē, varētu zināt, kur atrodas Etnas kalns, droši vien viņa izlolotais airBaltic lido arī turp. Bet atbildes par Vinniju Pūku, Ernestu Hemingveju un Ēzopu es izvēlējos daļēji tāpēc, ka izglītība vienkārši prasa lasīt, un jo vairāk izglītības, jo vairāk nākas lasīt. Jā, tieši lasīt. Gudra sieviete reiz rakstīja: “Pirms runā, padomā. Pirms padomā, palasi. Jo lasot Tu, iespējams, iedomāsies par kaut ko tādu, kas pirms tam nebija ienācis prātā.” Un Šlesera gadījumā nudien, ja viņš kādreiz būtu lasījis Ēzopa fabulas, kurās ir ļoti konkrēti pateikts, kas ir labi, kas ir slikti, kas ir godīgi, kas ir negodīgi, kas ir tiesiski, kas nav tiesiski — nu, tad cilvēkam politikā esot nenāktos tik ļoti bieži pierādīt, ka viņš par šiem jēdzieniem zina apmēram tikpat daudz, cik viņš zina par operdziedāšanu un kodolfiziku.

Un pavisam daudz ko par šo cilvēku mums pasaka viņa atbilde uz jautājumu par Hermaņa izrādēm. Var patikt vai nepatikt Jaunais Rīgas teātris un tā žanri, bet jebkurš cilvēks, kurš vismaz minimāli seko kultūras dzīvei mūsu republikā, zinās, ka Alvis Hermanis ir starptautiski titulēts režisors, viņa aktieri braukā pa visu pasauli un demonstrē savu elpu aizraujošo talantu. Nav pat obligāti būt jābūt bijušam uz izrādi, lai zinātu, ka bija tādas “Klusuma skaņas,” bija tāds “Revidents,” bija tādi “Latviešu stāsti.” Pavisam nesen bija luga par Imantu Ziedoni un par Visumu. Ja reiz cilvēks to nezina, tad šādā situācija tomēr pareizā atbilde būtu “Piedodiet, nezinu,” nevis “Nezinu nevienu un negribu zināt.” Negribēt zināt nav pats labākais rādītājs cilvēkam, kurš sevi piedāvā kā valsts vienu no vadītājiem (kopā, starp citu, ar Jāni Jurkānu, kurš pēdējo reizi no Ārlietu ministrijas kā ministrs izgāja tālajā 1992. gada 10. novembrī, bet šodien citā avīzē vienalga nāk ar šādu domu: “Iedomāsimies šādu situāciju: Ārlietu ministrijā ienākat jūs un es. Ja godīgi, kurš no mums labāk zinātu, ko darīt jau nākamajā dienā?”; nu, pieņemsim, ka varbūt tas nebūtu automātiski tas cilvēks, kuram starp pirmo ministrēšanu un otru ir pagājušas jau gandrīz divas dekādes, jo lai vai kā, bet pasaule tajā laikā bišķīt ir mainījusies, arī tad, ja pēc ministrēšanas cilvēks kādu laiku sabija Saeimā).

Jo, redziet, ir tomēr iemesls, kāpēc pirms kļūt par dakteri vai ķirurgu, cilvēkam ir jāiegūst ļoti pilnīga izglītība. Pirms kļūt par juristi — tas pats. Pirms kļūt par ekonomistu — arī. Pirms kļūt par biologu — arīdzan. Dakteris, juriste, ekonomists un biologs ne par visu varu ir labi politiķi. Taču viņiem ir smadzenes, kuras ir pieradušas domāt tālāk par štampiem, meklējot kopsakarības un likumsakarības un jautājumiem pieejot loģiski un sakarīgi (un nevis kategorijās “gāze grīdā” vai “lielākais kretīns”). Nav skolas, kurā kāds mācās kļūt par deputātu. Taču vienalga sabiedrībai ir viss pamats uzskatīt, ka cilvēks ar augstāko izglītību visticamāk ir sakarīgāks nekā cilvēks ar sešām, deviņām vai divpadsmit klasēm. Arī tad, ja plus tam vēl bija dažas lekcijas pie kristiešiem.

Bet, lai viss blogs nebūtu par buldozeru vien, citēšu arī pašu “lieliskāko” atbildi, kādu Dienas eksāmenā deva viens no kandidātiem. Par Latvijas teritorijas platību, kura ir 64 589 kvadrātkilometri, buldozers teica “64 000” (malacis). Un tautiski nacionālistiskais Bērziņš ar savu maģistra grādu tieslietās atbildēja: “Ja jūras robeža ir aptuveni 505 kilometri, es teiktu, ka aptuveni 3000 kilometru.” Jā. Aptuveni 3000. Varbūt cilvēkam likās, ka Abrene ir daudz lielāka nekā tā patiesībā ir? Aptuveni 3000. Aptuveni pat ļoti nepareizi.

Jauku visiem dienu!