Raksts

Par Gruziju, par taupību, par valsti, kurā dzīvojam


Datums:
13. augusts, 2008


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji! Šorīt pārdomas par dažādām lietām.

Vispirms par Gruziju. Jauki, ka Krievija tik cēli ir apsolījusi, ka nu vairs tā neturpinās suverēnas valsts okupāciju. Patiešām cēli. Taču ai, cik baisi! Ja nesekos adekvāta reakcija no starptautiskās sabiedrības, un pirmām kārtām no Eiropas Savienības, no NATO, kā arī, piemēram, no Eiropas Padomes un EDSO, kuru dalībniece ir arī Krievija, tad ko sagaidīsim kā nākamo Kremļa ciniskajā apņēmībā sargāt “tautiešus”? Dienvidosetija un Abhāzija droši vien nu ir zaudētas. Gruzija tās nekontrolē. Neatkarīgas valstis no tām diez vai varētu sanākt. Atliek pievienoties Krievijai. Un pilnīgi noteikti atliek saprast, ka mūsdienu Krievija tāpat kā tās priekštece PSRS ir gatava okupēt citu valstu teritoriju. Tas, ka Dienvidosetijā un Abhāzijā jau ilgstoši ir dumpīgi režīmi, nemaina apstākli, ka šīs teritorijas ir Gruzijā. Un padomāsim, kas varētu sekot, ja Krievijas apetīti neviens neaptur. Piemēram, Krimā 60 procenti iedzīvotāju ir Krievijas pilsoņi. Tur ir Krievijai pat ļoti atraktīva osta. Protams, mēs esam NATO, Krievija diez vai riskētu izsaukt alianses pretreakciju (lai gan dunošais klusums no Briseles liek jautāt, kāda tā reakcija varētu būt), un Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem noteikti nekādas vēlmes dzīvot Krievijā nav, ja būtu, tad jau sen būtu pārcēlušies uz Maskavu, Sanktpēterburgu vai Ņižņinovgorodu. Taču autoritāra un agresīva Krievija Latvijai ir bīstama arī citos veidos, ne tikai militāros, un ģeopolitiska patvaļa kaimiņvalstī nedrīkst kļūt par normu. Turklāt jākonstatē arī tas, ka arī aizsardzības jomā Latvija var darīt daudz ko vairāk. Piemēram atbrīvoties no kliedzoši neprofesionālā aizsardzības ministra, kurš joprojām acīmredzot uzskata, ka patlaban ir pareizais brīdis, kad veidot zirgu gvardi. Nevis, teiksim, palīdzēt nodrošināties pret iespējamu agresiju un pienācīgi ekipēt Latvijas zaldātus ciās pasaules malās, tajā skaitā Afganistānā, kur nupat ir gājis bojā Latvijas dižkareivis Edgars Ozoliņš. Vieglas viņam smiltis.

Otra lieta šodien — vienā no laikrakstiem Valsts kontroliere Inguna Sudraba ir komentējusi Finanšu ministra Slaktera domu, ka visās valsts iestādes vajag samazināt štatus par vismaz pieciem procentiem. I. Sudraba pilnīgi pareizi pasaka, ka būtu vienkārši muļķīgi (šo vārdu viņa nelieto, tas ir mans) šo procesu uztvert kā kaut ko pilnīgi mehānisku, sak’ — atbrīvosimies no vienas grupiņas kolēģu, un viss būs kārtībā. Valsts kontrolierei ir taisnība, ka vispirms būtu jāaplūko pastāvošās sistēmas efektivitāte, tajā skaitā domājot arī par to, ka Centrālās Vēlēšanu komisijas vadītājs saņem 906 latus mēnesī, bet Valsts prezidenta kancelejas vadītājs — 4480 latus mēnesī. Ir jautājums arī par prēmiju sistēmām, kuras atsevišķiem Civildienesta darbiniekiem nodrošina bonusus, kuri ir krietni lielāki par pamatalgu. Un ir arī jautājums, kā saka I. Sudraba, par iestādēm, kuras “noteikti jālikvidē pilnībā.” Tas pirmām kārtām attiecas uz pagalam absurdo “integrācijas” sekretariātu, kuru vada politikānis Kastēns, kurš integrāciju nepazītu arī tad, ja tā viņam iekostu pakaļā. Latvija būtu daudz labāka vieta, ja politikāņi patiešām ieklausītos tajā, ko Valsts kontroliere saka, nevis to ignorētu un izliktos, ka viņa ir kaut kāda dāmīte, kura bīda pati savas intereses. Daudz labāka vieta.

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!