Labrīt, lasītāji! Šorīt pārdomas par dažādām lietām.

Allaž aktīvais Rīgas galvenais buldozers ir reanimējis domu par gājēju ielu Rīgā. Varbūt Tērbatas, varbūt Barona ielu, nu tā, no centra līdz varbūt Matīsa ielai. Neesmu autovadītājs un nevaru spriest par to, kas tādā gadījumā notiktu ar satiksmi, piemēram, jautājumā par to, ka nekur starp centru un Matīsa ielu nebūtu iespējams nokļūt no Čakmarijas uz Brīvības ielu un otrādi. Taču viens gan ir skaidrs. Gājēju ielā būtisks nav pats fakts, būtisks ir tas, kas ielā tiek piedāvāts. Pasaules leģendārās gājēju ielas — Rambla Barcelonā, Via Dante Milanā, Strogets Kopenhāgenā — ir leģendāras pateicoties veikaliem, kafejnīcām, ieskrietuvēm, kioskiem, ielas māksliniekiem u.tml. Ne vienmēr tās ir pilnīgi gājēju ielas — Rambla ir plašākas ielas vidū esoša sala. Strogetu vietām šķērso autosatiksme. Vēl jāņem vērā fakts, ka pasaulē nav reti gadījumi, kad ar lielu pompu un vislabākajiem nodomiem kāda iela ir padarīta par gājēju ielu, bet neilgi vēlāk nācies to visu pārkārtot atpakaļ uz autosatiksmi, jo komercija vienkārši ir pārcēlusies citur … tur, kur var piebraukt. Katrā gadījumā nedz Tērbatas, nedz Barona iela tomēr nav tik arhitekturāli un arhitektoniski skaista, lai gājēju uzmanību piesaistītu tāpat vien. Tad jau labāk par gājēju ielu pataisīt Alberta vai Antonijas ielu (piedevām varbūt tad tur beidzot varētu salabot katastrofālā situācijā esošo ietvi). Bet par visu vairāk tomēr liekas, ka pašvaldības dūžiem vajadzētu beidzot sadūšoties un par īstu un pilnīgu gājēju teritoriju padarīt vismaz vienu daļu no, ja ne visu Vecrīgu. Pašreizējā kārtība tur laikam ir nodrošinājusi spēkratu skaita samazināšanu, bet joprojām ne līdz nepieciešamajam līmenim. It īpaši tas ir jūtams šaurajās ieliņās, kur patlaban gājējs ir gluži izmisis, ja pretī brauc automobīlis, jo ielas abās pusēs ir sniega kupenas un mukt kur nav. Un arī siltā vasaras dienā nekas patīkams nav cilvēks, kurš ar saviem smalkajiem spēkratiem pāri Doma laukumam dodas Formulas cienīgā ātrumā.

***

Uzjautrina Latvijas Avīze, kura šorīt šausminās par jaunu valodas mācību grāmatu, kurā cita starpā ir atrunāti arī “populārie” krievu lamu vārdi, kas mūsdienās daudziem cilvēkiem ir kļuvuši par puslīdz automātisku leksikas sastāvdaļu. Avīze svētulīgi paziņo, ka tā šos vārdus ir prezentējusi ar “zvaigznītēm” — bļ*n, bļ*ģ u.tml. Svētulīgumu gan krietni samazina tas, ka tieši virs šīm svētulīgajām “zvaigznītēm” ir attēls no pašas grāmatas, turklāt ar lupu palielināts, kurā bļa, bļeģ, pizģets, huiņa un ibio (jātzīst, pēdējais arī man ir svešs) ir lasāmi pilnā krāšņumā. Te nu lapas redaktors acīmredzot bija piemidzis.

***

Saeimā nudien ir jāuzmanās no fiksām idejām. Piemēram, no domas, ka kaut kas labs nāks no alkohola tirdzinecības aizliegšanas 1. septembrī, kā to vakar piepeši piedāvāja deputāte no “Jaunā Laika” Sarmīte Ķikuste. Ja 1. septembrī, tad kāpēc ne tajā dienā maijā vai jūnijā, kad skola ir beigusies un jauniešiem varētu nudien nesties prāts uz jautrību un dulburībām? Žetonu vakara dienā? Pēdējā dienā pirms Ziemassvētku vai Lieldienu brīvdienām? Dienā pēc valsts eksāmeniem? Te nu šķiet, ka deputāti ir pārcentušies. Pirmkārt, jauniešiem alkoholu nedrīkst pārdot ne 1., ne 2., ne jebkurā septembra vai cita mēneša dienā. Otrkārt, ja Saeima 3. lasījumā no šīs normas neatteiksies, varam skaidri paredzēt, ka augusta pēdējā nedēļā tai tiks pievērsta visai liela uzmanība, tā atgādinot, ka labi organizēts jaunietis sevi ar nepieciešamo devu aprūpēs jau 31. augustā. Treškārt, 1. septembris šogad būs trešdienā, un mazumtirgotājiem nāksies darīt ko īsti? Izslēgt gaismas tajā ejā, kur ir alkoholiskie dzērieni? Ejas katrā galā nolikt pa sargam? Skaidrot tūristiem, ka piedodiet, šodien pie mums nevar? Jā, alkhola pārmērīgs patēriņš Latvijā ir problēma. Bet populistiski un deklaratīvi lēmumi tādi, kā grādīgo dzērienu iegādi aizliegt 1. septembrī vai jebkurā citā dienā, ir mazītiņš plāksterītis uz neizsakāmi daudz lielākas vainas. Runa tomēr pirmām kārtām ir par bērna audzināšanu. Gadījumā, ja Basteja kalnā 1. septembrī parādās pārdzēries 13 gadus vecs puika, jautājums ir par divām ģimenēm. Par viņa ģimeni un par tā cilvēka ģimeni, kurš viņam alkoholu pārdeva vai piegādāja. Abos gadījumos tā ir problēma kuru neatrisinās alkohola pārdošanas vienkāršs un rupjš aizliegums. 3. lasījumā norma būtu noraidāma.

***

Un pēdīgi — Saeimai vakar neizdevās labot situāciju, kurā cilvēks, kurš pērn 13. janvārī meta ar akmeni pa parlamenta ēkas logu, var tikt notiesāts uz bargāku sodu, nekā izvarotājs vai slepkava. No mūsu 100 “gudrajām galvām,” balsojumā piedalījās tikai 40 deputātu. Visi pārējie vai nu atturējās vai balsojumā nepiedalījās vispār. Kādreizējais Latvijas radio galvenais cenzors Tabūns klārēja, ka 13. janvāra notikumi esot bijuši “ārkārtīgi prevalstiski.” Citi stāstīja, ka vispirms jāpagaida Tiesletu ministrijas jaunā sodu politika. Te nu būs interesanti redzēt, kurš no mūspusē tradicionāli ārkārtīgi gausajiem procesiem notiks vispirms — ministrijas darbs pie politikas izstrādāšanas, vai tiesas process, kādu gaida 46 pērnā grautiņa dalībnieki. Bet vienādi vai otrādi, kārtējo reizi tomēr ir redzams, kāpēc Saeimas Kārtības rullī no jēdziena “atturas” vajag vienkārši atteikties. Ja Tu esi par 15 gadu sodu akmens metējam, tad tā arī pasaki. Ja ne, tad tā arī pasaki.

Jauku visiem dienu!