Raksts

Par filmu un svētkiem


Datums:
24. decembris, 2010


Autori

Kārlis Streips


Labdien, lasītāji!Vakar beidzot guvu iespēju noskatīties Kaspara Gobas dokumentālo filmu Homo@lv. Jāsaka, tā bija inteliģentākā filma par tēmu, kādu sen gadījies redzēt, un tas ir tāpēc, ka režisors no dokumentālo filmu veidošanas viedokļa ļoti prātīgā kārtā nolēma īpaši nenostāties nevienā no abām pusēm jautājumā par LGBT cilvēkiem Latvijā un to, ko viņi dara.

Filmā ir redzami LGBT cilvēki, kā arī viņu pretinieki. Ļauts izteikties abām pusēm. Tiesa, tie, kuri par LGBT cilvēkiem bļaustās, arī šajā filmā pierāda paši savu ignoranci. Cita starpā ir skats pie tiesas zāles durvīm, kurā LGBT aktīvists un organizācijas ILGA Eiropa sabiedrisko attiecību vadītājs Juris Lavrikovs organizācijas NoPride vadītājam Igoram Maslakovam jautā, kā īsti Jura esamība traucē Igora dzīvi. Neko īpašu Igors nevar atbildēt. Daudz filmā dzirdam no sektas Jaunā paaudze vadītāja Ļedjajeva, tikai un vienīgi krievu valodā, kas kārtējo reizi atgādina, cik ļoti krieviska ir šī sekta par spīti tam, ka tajā piedalās arī atsevišķi latviešu tautības politiķi. Tajā skaitā filmā bļaustāmies redzama kādreizējā Saeimas deputāte Inta Feldmane.

Toties sieviete, kurai ikgadējais Draudzības dienu pasākums ir iespēja kārtējo reizi pierādīt mākslinieka Endija Vorhola reiz teikto, ka katram cilvēkam dzīvē 15 minūtes gadās būt slavenam, filmā tiek prezentēta kā … nu, kā tāds vienkāršs sievišķis. Runa ir par Dimitera madāmu, kura Draudzības dienās vienmēr lakatā tērpta redzama vicinām krustu pa gaisu. Filmā viņa redzama mājās. Maizīti cep, cik var spriest — malkas plītī. Savu izpratni par ticību skaidro. Apgalvo, ka nevienam nekad nav uzbrukusi. Šajā ziņā melo, un kadri, kas redzami, kamēr viņa galvo par savu nevainību, to apliecina pat ļoti skaidri. Viņas vīrs stāsta, ka ļaudis sievu saucot par “velna veceni” un piebilst, ka tas viņu netraucē, jo “vecene” viņu esot glābusi no bohēmas. Nu, ja tā, tad tā. Un vēl filmā redzami abi galvenie melnsvārču homofobi Vanags un Pujāts, arī viņiem dots vārds.

No LGBT puses filmā redzams minētais Juris Lavrikovs, kā arī Mozaīkas aktīvistes Linda Freimane, Evita Goša, Līga Kļaviņa (ļoti aizkustinošs kadrs filmā rāda, kā pēdējās divas laulājās), Vita Brakovska un Kristīne Gariņa, vēl arī Dzintars Skarbovskis. Cita starpā Kristīne redzama Londonas praidā, kur viņa sarunājas ar toreizējo pilsētas mēru Kenu Livingstonu un parakstīja sadarbības līgumu starp Mozaīku un Londonas Praida organizāciju. Diemžēl, redzami arī tie divi jaunieši, kuri savulaik dibināja LGBT organizāciju un sev pilnīgi bez jebkāda pamata piesavināja ILGA (Starptautiskā Lezbiešu un geju asociācija) nosaukumu — par spīti tam, ka ILGA oficiālās saites Latvijā ir ar Mozaīku. Reiz abi jaunskungi nolēma, ka ar Mozaīku viņi par spīti savas organizācijas pilnīgai neveiksmei nevēlas saistīties, viņi tā vietā sasaistījās ar minēto NoPride organizāciju. Filmā redzams, kā abi jaunieši dodas vizītē pie Pujāta. Nu, kā teica Karlsons — visi jau nevar būt apdāvināti.

Vēl filmā redzams dzejnieks Rihards Bargais un mākslinieks Armīns Ozoliņš, kuri abi nepārtraukti pīpē cigaretes un komentē LGBT notikumus, tā teikt, no malas. Vai, pareizāk sakot, komentē Rihards Bargais. Armīnam Ozoliņam visas filmas garumā vienīgais sakāmais ir “Mhm” atbildot uz kādu jautājumu. Tajā skaitā R. Bargais nāk ar interesantu domu — ka Praida pasākumi vairāk ir vajadzīgi nevis LGBT cilvēkiem, bet gan viņu pretiniekiem, lai viņiem būtu kaut kas, pret ko cīnīties. Varbūt, tā prāto dzejnieks, NoPride paši nodrošināja pirmā Praida organizēšanu. Nē, tā nebija, bet doma vienalga interesanta.

Taču filmas centrā ir divi garīdznieki, Juris Cālītis un Māris Sants. Pirmais filmā redzams kā racionālisma balss pret ārprātīgo naidu, kāds plūst no minētās sektas, kā arī no mūsu valsts “tradicionālākajām” konfesijām, vai vismaz no to vadītājiem. Savukārt pēdējais redzams i filmas sākumā, i arī beigās, braucam prom no Latvijas. Lasītājs zinās, ka māc. Sants tagad dzīvo Londonā, un tas, ka viņš vairs nedzīvo Latvijā ir minētā naida dēļ. Žēl.

Paldies Kasparam Gobam par filmu. Teikšu vēlreiz — tik sabalansētu un inteliģentu dokumentālo filmu par LGBT dienām un nedienām Latvijā nebiju redzējis.

Vēlu visiem lasītājiem skaistus Ziemassvētkus. Vai šovakar vai rīt no rīta, lai zem eglītes atrodas tieši tas, ko sirsniņa kāroja, lai gan atcerēsimies arī to, kas teikts Ziemassvētku dziesmā “Jūs bērniņi, nāciet”: Tu negribi mantas, ko pasaule rod. Galvenais jau ir ģimene, tuvinieki un labi draugi. Un, piedevām, šī ir arī tā nakts, kad varam atcerēties mazu bērniņu, kurš piedzima kaut kad pirms 2000 gadiem, plus mīnus (vēsturiski, protams, mēs nezinām, kad Jēzus ir dzimis, ir pietiekami daudz ekspertu, kuri uzskata, ka vismaz decembrī tas gan nebūs bijis), un tad savos 33 gados pilnīgi pārmainīja pasauli. Žēl, ka mūsdienās arī baznīcā ir tik daudz ļaužu, kuri kropļo Viņa pamata vēsti: Esiet labi cits pret citu. Kā esmu rakstījis citreiz, ja tas būtu jēdziens, ko ievērotu visi, tad pasaule būtu daudz, daudz labāka vieta.

Jauku un burvīgu visiem šo vakaru!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!