Labrīt, lasītāji!Nu, ko. 55. Eirovīzijas dziesmu konkurss ir aizvadīts, un otro reizi pasākuma pusgadsimta-plus-pieci vēsturē triumfēja Vācija 19 gadus vecās Lenas personā. Labus rezultātus uzrādīja arī grupa Manga no Turcijas, rumāņu pāris, kurš acīmredzot izpētīja veiksmi no azerbaidžāņu priekšnesuma pagājušā gada Eirovīzijā (skaista sieviete, ne tikpat skaists vīrietis, popsīgs duets), tad vēl dāņu pāris, un milzīgi spēcīgās balss īpašniece Safura no Azerbaidžānas. Tas bija pirmais piecinieks. Starp citu, Azerbaidžāna nu Eirovīzijā ir piedalījusies trīs reizes un attiecīgi ieguvusi 4., 3. un 5. vietu. Neslikti. Ja arī rada pārdomas par savdabīgo iespēju, ka Eirovīziju varētu rīkot ... Baku.
Varu pateikt, diemžēl, diemžēl, ka mūsu Aiša savā pusfinālā palika pati pēdējā. Seši punkti no Igaunijas, pieci punkti no Somijas, un ar to arī viss ir pateikts. Tiesa, otrā pusfinālā Šveices un Slovēnijas priekšnesumi dabūja vēl mazāk punktu un tāpēc Aiša nosacīti no 39 valstīm palika 37. vietā. Tas ir par vienu solīti labāk nekā pērn klājās Intaram Busulim, kurš arī savā pusfinālā bija pēdējais, bet tikai viens mākslinieks no otra pusfināla dabūja zemāku punktu skaitu. Tāpēc Intars bija 41. vietā no 42. Abos gadījumos — diez kas nav. Nav absolūti nekādu šaubu, ka Aiša un Intars ir lieliski mākslinieki, grūti spriest, kas abos gadījumos nogāja greizi. Aišas gadījumā, šķiet, Latvijas televīzijas trūcīgums, kas nozīmēja ādas krāsas halātiņu un absolūti nekādu šovu. Ja padomā par tingeltangeli, kuru uz skatuves uztaisīja, piemēram, Grieķijas, Serbijas, Moldovas pārstāvji, tad tas ļoti krita acīs. Neprotu spriest, vai Aiša dziedāja labāk vai sliktāk nekā pusfinālā vai vispār Ventspils finālā, manām ausīm labāka izklausījās otra dziesmas puse par pirmo.
Prieks, liels prieks par žūriju. Krievijas Pēteris Naličs ar savu visai drūmo dziesmu par pamestību palika 11. vietā, bet tikai pateicoties lieliem punktiem no bijušās Sovjetijas, bez tiem viņš būtu palicis kaut kur pavisam zemu. Nevaru pat sākt iedomāties, kas ir bijis prātā Gruzijas iedzīvotājiem, kuri 12 punktus iedeva kolhoza tautas nama priekšnesumam no Baltkrievijas. Briesmīgi samocīta angļu valoda, absolūti nekādas harmonijas. Visi pieci jaunieši dzied ar viņu valsts diktatora saistītos koros, iespējams, nekāds liels izlēciens tur nav iespējams, bet baltkrievi var būt pateicīgi par priekšpēdējo vietu, jo patiesībā viņiem pat nepienācās būt finālā. Arī to viņi panāca tikai tāpēc, ka no Krievijas dabūja 12 pilnīgi nepelnītus punktus. Starp citu, igauņi Malcolm Lincoln savā pusfinālā palika 14. no 17 vietām, bet jautrie lietuvieši ar mirdzošajām īsajām biksēm — 12. no 17 vietām, tiesa, ar 12 punktiem no “īriem.” Katrā gadījumā žūriju klātbūtne ir noremdinājusi “12 punktus dodam” attiecīgi bijušajām PSRS republikām un bijušajām Dienvidslāvijas republikām, pilnīgi bez jebkādām pārdomām par to, vai priekšnesums ir vai nav bijis adekvāts. Pieņemot, ka žūrijās nedarbojas savas valsts šovinisti, tas ir lieliski. Ar to, protams, negribu teikt, ka noraidāms būtu ļoti labs priekšnesums no Krievijas vai pat no Baltkrievijas (lai gan iedomāties Eirovīziju Minskā ir vēl grūtāk nekā to iedomāties Baku, Tbilisi vai Erevānā).
Par ko žēl? Žēl, ka absolūti pēdējā vietā no visiem, visiem palika Mihaels von der Heide no Šveices. Man viņa dziesma “Līst zelts” patika pavisam labi. Citiem acīmredzot ne — puisis dabūja tikai divus punktus. Žēl, ka finālā labāk neklājās “kiprietim” no Velsas un arī īrietei. Attiecīgi 21. un 23. vieta no 25. Laikam jau labāk būtu gribējis uzvarot redzēt turkus vai (un it īpaši, jo domājam par tiem, kuri savāca lielāko punktu skaitu) dāņus, jo, ja godīgi, man Lenas “alanismorisetiskā” dziesma tā ne īpaši pie sirds iet, bet tas nekas. Nākamgad acīmredzot Eirovīzija pulcēsies Berlīnē. Un prieks par beļģi un viņa ģitāru.
Kas būtu jādara Latvijā, lai nākamgad uz Eirovīziju nenosūtītu kādu, kas galu galā paliek ar pavisam garu degunu? To nu gan nezinu ārpus tā, ka tomēr būtu jāsagrabina graši, lai uz skatuves būtu vismaz kaut kas tāds, uz ko skatīties. Protams, arī uzvarošās Lenas priekšnesums nekāds šovs nebija. Laikam jau tas tā ir, ka Eirovīzijā svarīgi ir arī tas, kā attiecīgajā vakarā ir sarindojušās zvaigznes. Zvaigznes, kas te ļauj uzvarēt diviem opišiem ar ģitārām, te atkal smagā metāla grupai, kuras biedri visi pārģērbušies par monstriem. Atliek vien teikt — uz redzēšanos nākamgad!
Jauku visiem dienu!