Raksts

Par Eiropu – kačā, kačā!


Datums:
14. maijs, 2002


Autori

Gints Klāsons


Foto: E. Rudzītis

Kādu eiroiešanu veido politiķi un ierēdņi – vai tas būs “tautas ceļš” vai kārtējais veiksmīgais PR pasākums? Līdz šim, lai arī oficiāli pieņemti dažādu informēšanas un izglītošanas stratēģiju plāni, tā īsti iedzīvināt diskusiju nav izdevies.

Portālā publicētā Ginta Grūbes intervija ar Aināru Dimantu un Andri Ķesteri iezīmē vairākus būtiskus aspektus eiro-gājiena sakarā, kuri agrāk nav verbalizēti vai vispār atzīti un kurus būtu nepieciešams tālākattīstīt vai vismaz neatstāt novārtā, kā tas eirodiskusijas sakarā jau noticis ne reizi vien.

“Mēsneesamvēlgatavi” pozīcija

Andris Ķesteris uzsver, ka cilvēki nedomā, ka nebūtu jāstājas vispār, bet gan, ka mēs vēl neesam Eiropas Savienībai (ES) gatavi. Patiesībā nereti šķiet, ka šī pozīcija ir nevis cilvēku izkristalizēta, bet drīzāk eiro-politiķu un ierēdņu izdevīga vairognostāja. “Redziet, mēs vēl neesam gatavi – mums vēl uzdeva dažus mājas darbiņus! Bet mēs cenšamies, mēs esam gudri, un tādēļ mūs ļoti gaida un vēlas, lai mēs iestātos tieši tad, kad būsim gatavi!!!” – šāda pozīcija arvien biežāk atskan no politiķu mutēm tieši pēdējā laikā, un tas liek domāt, ka, iespējams, politiķi vienkārši meklē veidu, kā atspēkot savas līdzšinējās neveiksmes vai nevēlēšanos atzīt savas kļūdas.

Šāda pozīcija arī izvirza jautājumu par gatavības kritērijiem – pēc kā tad to cilvēkiem noteikt? Pēc personīgās labklājības (un kad gan tā iestājas – pēc pirmās veļas mašīnas vai otrās savrupmājas?), pēc jaunsludinātās morāles principu ieviešanas politikā (un kurš nomērīs morāli – kristieši, musulmaņi vai nacionālboļševiki?) vai pēc politiķu pasludinājuma, ka nu esam tiešām gatavi un varam nekaunoties doties ilggaidītajā zelta podu pilī iekšā? Protams, pirmais arguments eiro-dziedātājiem būtu piezemēts un visiem skaidrs – būsim gatavi tad, kad mums būs demokrātija, taisnīga tiesa, sakārtoti likumi, vārdu sakot, normāla valsts un sabiedrība, kas laikam gan varētu nozīmēt, ka Rīgai līdz grimšanai tad arī nevarētu būt pārāk tālu. Var sakārtot likumdošanu līdz ES līmenim, var pat panākt tādu juridisko un sociālo normu iedzīvināšanu, kādas Latvijas iedzīvotājiem nebūtu pieņemamas (politiskais PR[1] pie mums strādā labi), tomēr diez vai pienāks tāds brīdis, kad varētu teikt, ka tagad mums beidzot viss ir normāli un esam laimīgi.

Konkrētas prognozes paredzētu atbildību

Viena no lielākajām neskaidrībām šobrīd ir tieši par to, kā ES kā mātes gādātājas noliekšanās pār mums ietekmēs katru individuāli vai konkrētas sociālās grupas. Ainārs Dimants norāda uz ekspertīžu trūkumu un analītiķu nespēju konkrēti paredzēt mūsu ikdienas dzīvi pēc iestāšanās ES. Tomēr vai drīzāk nav tā, ka neviens vienkārši nevēlas uzņemties atbildību paredzēt un konkretizēt iespējamos ieguvumus un zaudējumus? Konkrēti paredzējumi prasītu arī konkrētu atbildību. Politiķi un ierēdņi izvēlas vienkāršāko, bezzaudējumu ceļu. Jo vieglāk ir pateikt, ka mūsu ieguvums būs brīvā darba spēka kustība, finansējums lauksaimniecībai un tamlīdzīgi vispārīgi ieguvumi. Šķiet, ka šobrīd nav atrodams neviens – pat populistisks – politiķis, kurš uzņemtos šo konkrētās prognozēšanas slogu.

“Mēs”

“Mēs”, protams, kā norāda A.Dimants, nedzīvojam tikai no maka, tomēr rodas jautājums, kas ir šie “mēs” un kas ir eirogājiena mērķauditorija. Vai šie “mēs”, kas nedzīvojam tikai no maka, ir arī tie, kuru dzīvokļa parāds iestiepjas jau pāris simtos, kuri apģērbu iegādājas uz svara un nevar iedomāties kinoteātri ar stereo skaņu? Vai tie būs tie “mēs”, kuri vispirms domās par nacionālām interesēm un tikai tad par pašu ģimenes eksistences problēmām? Vai arī šīs sociālās grupas jau sen norakstītas un ir paredzēts “izbraukt” uz sociāli nedepresīvajām grupām?

Otrs tikpat būtisks jautājums radās pēc Eiropas nedēļas noslēguma koncerta apmeklējuma – par jauniešu kā mērķauditorijas gatavošanu eirogājienam. Nerunājot par primitīvām pārteikšanās kļūdām (piemēram, vadītājiem saukļa “Roks PAR Eiropu” vietā izsaucot “Roks PRET Eiropu”), viss pasākums vairāk līdzinājās tādam “Urrā – Eiropā” pasākumam, kur galvenais ir pieradināt pie domas, ka mēs gribam Eiropu un Eiropa grib mūs, nevis rosināt diskusiju. Nav runa par to, ka nopietnas diskusijas būtu jārīko koncerta laikā, tomēr primitīvie saukļi “Mūsu mājas – Eiropa” utt. spēcīgi atgādina pavisam citas iekārtas pavisam citiem mērķiem lietotus paņēmienus. Piemēram, vai jaunieši maz uzzināja, ko paši populārie muzikanti patiesībā domā par Eiropu?

Baidīšanas efektivitāte

Līdz šim eirooptimisti vairāk centušies izmantot pozitīvās asociācijas, atstājot novārtā negatīvos neiestāšanās scenāriju variantus, kas varētu būt ļoti spēcīgs ierocis pārliecināšanā “PAR”. Tikai pēdējā laikā ieskanas pa draudīgam brīdinājumam par nonākšanu Krievijas ietekmē. Tiek izmantota pozitīvo ieguvumu stratēģija, stāstot nevis par to, kādas briesmu lietas piedzīvosim, nepievienojoties ES ģimenei, bet gan par debesu dāvanām kopējā saimē. Iespējams, tā ir kļūda, jo tieši negatīvo scenāriju izklāsts, kaut arī tas šķistu kā baidīšanas pasākums, var būt spēcīgs arguments svārstīgajiem, jo viņu svārstīšanās pamatā visdrīzāk ir šaubas par ieguvumiem, nevis zaudējumu izvērtēšana. Šobrīd notiek vienvirziena diskusija – laukumā izmetot pozitīvo ieguvumu sarakstu, saņemam atpakaļ vairāk vai mazāk argumentētas replikas par to, kādēļ šie ieguvumi nemaz nebūtu tik pozitīvi. Šķiet, pastāv bailes vai nevēlēšanās padarīt diskusiju sarežģītāku un daudzslāņaināku.

Viss rakstītais nav eiropesimisms, bet gan tikai vēlme noskaidrot, par ko vispār ir runa. Kā un kādu eiroiešanu iedomājušies un veido politiķi un ierēdņi – vai tas būs “tautas ceļš” vai politiķu veidotais kārtējais veiksmīgais PR pasākums. Līdz šim, lai arī oficiāli pieņemti dažādu informēšanas un izglītošanas stratēģiju plāni, tā īsti iedzīvināt diskusiju nav izdevies. Un konstruktīvā līmenī diez vai arī izdosies, kaut vai jau minēto iemeslu dēļ – bailes teikt vairāk kā jau uzrakstīts dokumentos, vēlme savas kļūdas un neveiksmes maskēt zem mūsu kopējās negatavības vairoga, izskaidrošanas aizstāšana ar “URRĀ” saucieniem un PR akcijām. Cilvēkiem, protams, jautri, bet karavāna tikmēr dodas tālāk.

______________________________

[1] PR – Public Relations, sabiedriskās attiecības (angļu val.)

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!