"Latvijas Vēstnesis", 01. 08. 2001.Rubrika: Jurista Vārds

Par konstitucionālo sūdzību izskatīšanas pirmo mēnesi

Turpinot tēmu, kas aizsākta iepriekšējā “Jurista vārdā” (LV 18.07.2001., Nr. 109), galvenokārt pievērsīšos tiem jaunumiem, ko iezīmējušas pēdējās divas nedēļas, un centīšos pēc iespējas mazāk atkārtot iepriekšrakstīto. Izklāstot Satversmes tiesas pieredzi, nevēlos to nedz slavēt, nedz pelt. Ceru, ka visai drīz gan šā, gan citu izdevumu slejās mūsu tiesību zinātnieki “atsijās graudus no pelavām”. Taču neatkarīgi no novērtējuma minētā pieredze ir fakts, kas jāņem vērā ikvienam, kurš apsver iespēju vērsties Satversmes tiesā.

Sakarā ar tiesnešu ikgadējiem atvaļinājumiem līdz šim par visiem pieteikumiem lēma Satversmes tiesas 2. kolēģija, kuras sastāvā ir Satversmes tiesas priekšsēdētājs A. Endziņš un Satversmes tiesas tiesneši J. Jelāgins un A. Ušacka (turpmāk – Kolēģija). Šā gada 30. jūlijā 8 pieteikumi jau bija nodoti arī citām kolēģijām, taču tie pagaidām vēl gaida izskatīšanu.

Pirmās četras nedēļas (01.07.–30.07.) skaitļos izskatās šādi: kolēģijām nodoti 50 pieteikumi. Kolēģijā izskatīti 42 pieteikumi. Ierosinātas 4 lietas par 5 pieteikumiem (divi pieteikumi saturēja analoģiskus prasījumus, tāpēc par abiem uzreiz ierosināta viena lieta), 34 gadījumos pieņemts lēmums par atteikšanos ierosināt lietu, 3 gadījumos iesniedzēji uzaicināti precizēt vai papildināt pieteikumu, bet precizējumi vai papildinājumi vēl nav saņemti.

No minētajiem 34 pieteikumiem, par kuriem Kolēģija atteikusies ierosināt lietu, 26 gadījumos lēmums pamatots ar 20. panta piektās daļas 1. punktu, proti, ar to, ka lieta nav piekritīga Satversmes tiesai.

Vēl arvien kā pamatproblēma, izskatot pieteikumus, iezīmējas tas, ka Satversmes tiesas likuma 17. panta virsraksts “Tiesības iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu” tiek lasīts kopā ar pirmās daļas 11. punktu “personai Satversmē noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā”, taču ignorējot šās daļas tekstu. Proti, garām paslīd būtisks nosacījums, ka 11. punkts neeksistē pats par sevi, bet kopā ar pirmās daļas tekstu, kas paredz tikai lietas ierosināšanu par likumu vai starptautisko līgumu atbilstību Satversmei, citu normatīvo aktu vai to daļu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām (aktiem), kā arī par Latvijas nacionālo tiesību normu atbilstību tiem Latvijas noslēgtajiem līgumiem, kuri nav pretrunā ar Satversmi.

Tā R. kungs savā konstitucionālajā sūdzībā bija ietvēris prasījumu “atcelt LR Augstākās tiesas Senāta 06.06.2001. lēmumu, jo minētais lēmums balstīts uz pierādījumu slēpšanu un neesošu pierādījumu radīšanu un šai saistībā pieteicējs nevar realizēt tās cilvēka pamattiesības, kas noteiktas LR Satversmes 89., 91., 92., 105. pantā, un piedzīt no valdības morālo kaitējumu Ls 5000 apmērā”.[1]

Kolēģija konstatēja, ka “pieteikumā nav ietverts prasījums un no pieteikuma teksta neizriet, ka tiktu apstrīdēta kādas konkrētas zemāka juridiskā spēka tiesību normas atbilstība augstāka juridiskā spēka tiesību normai”. Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas 1. punktu, Kolēģija atteicās ierosināt lietu pēc R. kunga pieteikuma.[2]

R. kungs savā 27.07.2001. vēstulē Satversmes tiesai izsaka viedokli, ka “nav pamatojuma tam, kādēļ tiesa nav komentējusi LR Satversmes [tiesas] likuma 17. panta pirmās daļas 11. punktu, kur noteikts “personai Satversmē noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā”, jo šeit netiek runāts par zemākas tiesību normas atbilstību LR Satversmei. Arī Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrajā daļā netiek atrunāts par zemāku tiesību normu atbilstību LR Satversmei”.[3]

Diemžēl R. kunga viedoklim nevar piekrist, jo, kā jau minēju, Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 11. punkts ir lasāms kopā ar visu daļu, nevis atrauti no tās, bet 19.2 panta otrā daļa – kopā ar šā panta pirmo daļu, kas nosaka, ka “konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai”.

Pirmo lietu sakarā ar konstitucionālo sūdzību Kolēģija ierosināja 18.07.2001. un par to nedaudz jau izskanējusi informācija arī masu saziņas līdzekļos. Šo pieteikumu[4] iepriekšējā rakstā “Jurista vārdā” minēju sakarā ar tā juridiskajā pamatojumā ietvertajām atsaucēm uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi.

Pieteikuma iesniedzējas laulības apliecībā oriģinālā norādīts uzvārds “Mentzen”, bet Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Rīgas rajona 1. pasu daļa atteicās pieteikuma iesniedzējai izdot pasi ar šādu uzvārdu un izdeva pasi ar uzvārdu “Mencena”. Uzskatot, ka tiek pārkāptas viņas tiesības uz personisko dzīvi, kas paredzētas Satversmes 96. pantā un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā, pieteikuma iesniedzēja griezās ar sūdzību LR Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, pēc tam Rīgas Centra rajona tiesā. Par Centra rajona tiesas spriedumu iesniegta apelācijas sūdzība Rīgas apgabaltiesai, bet par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas spriedumu – kasācijas sūdzība Augstākās tiesas Senāta civillietu departamentā. Tā izskatīta šā gada 31. janvārī.

Tādējādi pieteikuma iesniedzēja ir izsmēlusi iespējas aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Minētie līdzekļi nav devuši pieteikuma iesniedzējai vēlamo rezultātu. Tiesa, noraidot pieteikuma iesniedzējas sūdzību, pamatojusies uz Valsts valodas likuma 19. pantu, kā arī uz šā panta pamata izdotajiem Ministru kabineta 2000. gada 22. augusta noteikumiem Nr. 295 “Noteikumi par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju”. Konstitucionālajā sūdzībā (pieteikumā), kas iesniegta 6 mēnešu termiņā pēc pēdējās institūcijas nolēmuma spēkā stāšanās, ietverts prasījums atzīt minētās normas par neatbilstošām Satversmes 96. un 116. pantam.

Pieteikumā precīzi norādīts pieteikuma iesniedzējs un institūcijas, kas izdevušas apstrīdētos aktus, ietverts lietas faktisko apstākļu izklāsts, pamatojums par Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu un pieteikuma juridiskais pamatojums, konkrēti formulēts prasījums Satversmes tiesai, kā arī ietverts pamatojums par to, ka izmantoti visi vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi. Pieteikumam pielikumā pievienotas minēto sūdzību, vispārējās jurisdikcijas tiesas spriedumu, kā arī pieteikuma iesniedzējas pases attiecīgo lappušu kopijas. Tā kā pieteikumu uz ģenerālpilnvaras pamata iesniedz J. Briede, pieteikumam pievienota arī ģenerālpilnvaras kopija.

Uz šā pieteikuma pamata Satversmes tiesā ierosināta lieta nr. 2001–04–0103 “Par Valodu likuma 19. panta un Ministru kabineta 2000. gada 22. augusta noteikumu Nr. 295 “Noteikumi par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. un 116. pantam”.

Izklāstītā pieteikuma struktūra, kas ir viegli pārskatāma, protams, nav vienīgais pieteikuma variants, lai varētu ierosināt lietu. Kolēģija ir ierosinājusi lietas, gan izskatot kopsakarā pieteikumu un tā precizējumus, gan lemjot ierosināt lietu tikai par daļu prasījuma. Svarīgākais ir, lai viss nepieciešamais būtu atspoguļots.

Tā, lemjot par K. kunga pieteikumu[5], Kolēģija konstatēja, ka “pieteikuma iesniedzējs lūdz pārskatīt vispārējās jurisdikcijas tiesas spriedumus un atzīt tos par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmē noteiktajam nevainīguma prezumpcijas principam. Saskaņā ar Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 1. un 16. pantu minētais prasījums nav piekritīgs Satversmes tiesai”.[6] Šajā daļā Kolēģija nolēma atteikties ierosināt lietu. Vienlaikus Kolēģija konstatēja, ka “pieteikuma iesniedzējs lūdz atzīt likuma “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 2. pantu un Ministru kabineta 1998. gada 31. augusta noteikumu nr. 327 “Pieteikumu iesniegšanas un izskatīšanas, lēmumu pieņemšanas, darba garantiju un sociālo garantiju atjaunošanas un zaudējumu atlīdzības izmaksas kārtība” 3. punkta 1. apakšpunktu par neatbilstošiem Satversmes 91. un 92. pantam. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. un 3. punktu šī lieta ir piekritīga Satversmes tiesai”. Šajā daļā pēc pieteikuma tika ierosināta lieta nr. 2001–07–0103.

Var rasties jautājums, vai lietas ierosināšana nozīmē, ka Kolēģija jau ir apstiprinājusi, ka pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības ir aizskartas un attiecīgās normas ir neatbilstošas? Atbilde ir “nē”. Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmajā daļā ir noteikts, ka pieteikumu var iesniegt persona, “kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst …”. Savukārt minētā panta sestā daļa paredz, ka šis aizskārums pieteikuma iesniedzējam ir jāpamato. Tādējādi Kolēģijas pienākums ir ierosināt lietu ikvienā gadījumā, kad pieteikuma iesniedzējs ir ietvēris pieteikumā juridiski pamatotu viedokli par savu pamattiesību aizskārumu. Noskaidrot, vai pieteikuma iesniedzējam patiešām ir aizskartas Satversmē noteiktās pamattiesības ar apstrīdēto normu, kas neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normai, ir Satversmes tiesas uzdevums, izskatot lietu un taisot spriedumu.

Konstitucionālajai sūdzībai atšķirībā no pieteikumiem, ko tiesīgi iesniegt Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 1.–10. punktā minētie subjekti, likumdevējs noteicis virkni papildu prasību: konstitucionālo sūdzību var iesniegt vienīgi pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā, nepieciešams izsmelt iespējas aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, konstitucionālā sūdzība iesniedzama 6 mēnešu termiņā pēc pēdējās institūcijas nolēmuma spēkā stāšanās. Sakarā ar neatbilstību šīm prasībām atteikts ierosināt lietu par pieciem pieteikumiem.

Vairākos gadījumos lūgts atjaunot 6 mēnešu termiņu, jo iepriekš likumā nebija attiecīgu normu. Ja prasījums pēc būtības ir piekritīgs Satversmes tiesai, taču šīs papildu prasības liedz ierosināt lietu par to, pieteikuma iesniedzējam saglabājas iespēja vērsties pie citiem Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmajā daļā minētajiem subjektiem, piemēram, Valsts cilvēktiesību biroja vai Saeimas deputātiem, lai tie iesniegtu šādu pieteikumu.

Jautājumā par prasību izsmelt visus vispārējos tiesību aizsardzības līdzekļus interesants varētu būt Kolēģijas lēmums par Martina Perela konstitucionālo sūdzību[7]. Šā pieteikuma būtība tika izklāstīta iepriekšējā rakstā.

Saņēmusi no Perela kunga pieprasīto informāciju, Kolēģija konstatēja: “No pieteikumam un pieteikuma precizējumam pievienotajiem dokumentiem redzams, ka par vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanas brīdi attiecībā uz tiesas sprieduma izskatīšanu uzraudzības kārtībā uzskatāms 1994. gads, kad Martina Perela lieta izskatīta uzraudzības kārtībā Augstākajā tiesā, bet attiecībā uz lietas atjaunošanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem – 1996. gads, kad pieņemts ģenerālprokurora lēmums par atteikšanos ierosināt lietu saskaņā ar jaunatklātiem apstākļiem.

Tā kā saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturto daļu konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai var iesniegt sešu mēnešu laikā pēc pēdējās institūcijas nolēmuma spēkā stāšanās, pieteikuma iesniedzējs nav tiesīgs iesniegt Satversmes tiesā pieteikumu par Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 390. panta pirmās un ceturtās daļas un 391. panta trešās daļas un 1997. gada 11. martā pieņemtā likuma “Grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā” pārejas noteikumu 2. un 3. punkta atbilstību Satversmes 92. pantam.”[8]

Šobrīd nav vēl neviena gadījuma, kad Kolēģija būtu konstatējusi Satversmes tiesas likuma 19.2 panta trešajā daļā paredzētos gadījumus, proti, “ja konstitucionālās sūdzības (pieteikuma) izskatīšana ir vispārsvarīga vai ja tiesību aizsardzība ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem nevar novērst būtisku kaitējumu sūdzības iesniedzējam, Satversmes tiesa var lemt par sūdzības (pieteikuma) izskatīšanu, pirms ir izmantoti visi vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi”. Tomēr šajā sakarā interesi varētu radīt saistībā ar Ivara Silāra konstitucionālo sūdzību[9] lemtais.

Ivara Silārs lūdzis Satversmes tiesu saskaņā ar minēto daļu attiecīgās lietas izskatīšanu uzskatīt par vispārsvarīgu. Kolēģija konstatēja, ka “saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2 panta trešo daļu jautājums par lietas izskatīšanu kā vispārsvarīgu tiek lemts saistībā ar vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanu. Šajā gadījumā tādu līdzekļu nav.”[10]

Jāpiebilst, ka pēc I.Silāra sūdzības ir ierosināta lieta nr. 2001–06–03 “Par Saeimas Prezidija 2000. gada 28. februāra “Noteikumu par kārtību, kādā no Saeimas budžeta kompensējami izdevumi, kas deputātam radušies, realizējot savas pilnvaras” 4., 5., 6., 7., 8. punkta un 9. punkta pirmā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam”.

Attiecībā uz konstitucionālo sūdzību, salīdzinot ar citiem pieteikumiem, likumdevējs paredzējis arī speciālu gadījumu, kad Kolēģija tiesīga atteikties ierosināt lietu, proti, Satversmes tiesas likuma 20. panta sestā daļa noteic, ka “izskatot konstitucionālo sūdzību (pieteikumu), kolēģija var atteikties ierosināt lietu arī gadījumos, kad sūdzībā ietvertais juridiskais pamatojums ir acīmredzami nepietiekams prasījuma apmierināšanai”. Šobrīd ir divi pieteikumi, par kuriem Kolēģija atteikusies ierosināt lietu saskaņā ar šo daļu.

Tā, lemjot par O. kunga[11] pieteikumu, Kolēģija konstatēja, ka “pieteikuma iesniedzējs lūdz atzīt likuma “Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm” pārejas noteikumu 11.2. punktu par neatbilstošu Satversmes 109. pantam. Pieteikumā un pieteikuma precizējumā nav juridiski pamatota apstrīdētās normas neatbilstība Satversmes 109.pantam, bet gan tikai norādīts, kādā veidā, pēc pieteikuma iesniedzēja domām, likumdevējam būtu jānoregulē jautājums par izdienas pensiju aprēķināšanas kārtību. Tādējādi pieteikumā ietvertais juridiskais pamatojums ir acīmredzami nepietiekams prasījuma apmierināšanai”.[12] Ņemot vērā iepriekšminēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 20. panta sesto daļu, Kolēģija nolēma atteikties ierosināt lietu par šo pieteikumu.

Gribētos vērst uzmanību arī uz Satversmes tiesas spriedumu lietā nr. 2001–02–0106[13], kur Satversmes tiesa secināja, ka “atbilstoši Satversmes tiesas likuma 1.pantam Satversmes tiesa izskata lietas par likumu un citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei. Tas nozīmē, ka Satversmes tiesa var izvērtēt tikai normatīvajos aktos formulētas tiesību normas un nevar izvērtēt neesošas normas atbilstību augstāka juridiska spēka normai”.

Uz šo spriedumu Kolēģija atsaucās, lemjot par atteikšanos ierosināt lietu pēc P. kundzes un vēl četru iesniedzēju pieteikuma.[14] Kolēģija arī konstatēja: “Pieteikumā norādīts, ka vairāki būtiski ar dzīvokļu privatizāciju un namīpašumu denacionalizāciju saistīti jautājumi ar likumu nav noregulēti, un šāda situācija radot Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu. Satversmes tiesa var izvērtēt tikai normatīvajos aktos formulētas tiesību normas un nevar izvērtēt neesošas normas atbilstību augstāka juridiska spēka normai.” Arī par šo pieteikumu Kolēģija atteicās ierosināt lietu.

Ņemot vērā daudzos lēmumus par atteikšanos ierosināt lietu, ir radies jautājums, vai iespējams Satversmes tiesā ar to pašu prasījumu vērsties atkārtoti. Atbilde uz šo jautājumu atkarīga no noraidīšanas pamata. Ja lieta nav piekritīga Satversmes tiesai, tad, protams, nav vērts. Ja atteikšanās ierosināt lietu saistīta tikai ar nepietiekamu juridisko pamatojumu, teorētiski būtu iespēja, pārstrādājot pieteikumu, Satversmes tiesā vērsties atkārtoti, ja termiņi to atļauj. Praksē, diemžēl, vienīgais gadījums saistīts ar pieteikumu[15], par kuru Satversmes tiesa atteikusies ierosināt lietu sakarā ar to, ka nav izsmelti visi vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi, pie kam arī termiņi šo līdzekļu realizācijai sen pagājuši.

Izskatot B. kundzes atkārtoto pieteikumu[16], Kolēģija konstatēja, ka “salīdzinājumā ar iepriekšējo pieteikumu atkārtotais pieteikums nesatur būtiski jaunus apstākļus” un atteicās ierosināt lietu.[17]

Pamatojoties uz to pieredzi, kas uzkrāta pirmajā mēnesī, nav iespējams atbildēt uz visiem jautājumiem, kas rodas, apsverot iespēju vērsties Satversmes tiesā ar konstitucionālo sūdzību. Katrs sākums ir grūts, tomēr gribas ticēt, ka konstitucionālās sūdzības institūts ir šo grūtību pārvarēšanas vērts.

Nobeigumā vēlreiz atgādināšu, ka noderīgu informāciju par Satversmes tiesas darbību, arī Satversmes tiesas likumu, Reglamentu, spriedumus un tiesas sēžu stenogrammas var lasīt Satversmes tiesas mājaslapā internetā. Tās adrese: http://www.satv.tiesa.gov.lv

Konstitucionālā sūdzība iesniedzama, nosūtot pa pastu (adrese: Jura Alunāna ielā 1, Rīga, LV–1010) vai iesniedzot Satversmes tiesas kancelejā. Noteiktais pieņemšanas laiks: pirmdiena, trešdiena, piektdiena 9:00–12:00; otrdiena, ceturdiena 13:30–16:00.

____________________

1 Pieteikumu reģ. nr.39.

2 Satversmes tiesas 2. Kolēģijas 25.07.2001. lēmums par atteikšanos ierosināt lietu.

3 Vēstule saņemta Satversmes tiesas kancelejā 27.07.2001., reģ. nr.137.

4 Pieteikumu reģ. nr.28.

5 Pieteikumu reģ. nr.29.

6 Satversmes tiesas 2. Kolēģijas 27.07.2001. lēmums par lietas ierosināšanu.

7 Pieteikumu reģ. nr.16.

8 Satversmes tiesas 2. Kolēģijas 25.07.2001. lēmums par atteikšanos ierosināt lietu.

9 Pieteikumu reģ. nr.25.

10 Satversmes tiesas 2. Kolēģijas 27.07.2001. lēmums par lietas ierosināšanu.

11 Pieteikumu reģ. nr.26.

12 Satversmes tiesas 2. Kolēģijas 25.07.2001. lēmums par atteikšanos ierosināt lietu.

13 Spriedums lietā nr.2001–02–0106 “Par likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1. punkta (daļā par ārvalstnieku un bezvalstnieku, kuru pastāvīgā dzīvesvieta 1991. gada 1. janvārī bija Latvija, apdrošināšanas stāžu) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89., 91. un 109. pantam un 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantam un šīs konvencijas 1. protokola 1. pantam”.

14 Pieteikumu reģ. nr.37.

15 Pieteikumu reģ. nr.8.

16 Pieteikumu reģ. nr.46.

17 Satversmes tiesas 2. Kolēģijas 25.07.2001. lēmums par atteikšanos ierosināt lietu.

Pēc personu pieteikumiem Satversmes tiesā ierosinātās lietas