Raksts

Par domāšanu ārpus kastes


Datums:
23. septembris, 2011


Par domāšanu ārpus kastes[1][i]Dedzīga[/i] tuvāku mīlestība, cieša [i]apņemšanās[/i] un nešaubīga izdarīšana iespēj visu! Šo Krišjāņa Valdemāra leģendāro moto jāpapildina ar vēl kādu 21.gadsimtā funkcionējošai valsts pārvaldei ļoti nepieciešamu atziņu – augstākminētās vērtības [efektīvāk] darbojas, ja darītājs pirmkārt, ir spējīgs domāt ārpus aizspriedumu un dogmu žņaugiem un, otrkārt, ir spējīgs un uzdrošinās arī rīkoties ārpus kastes.

17.septembrī Latvijā pienāca patiesības brīdis. Vai arī nepienāca. Atkarīgs no tā, cik uzcītīgi 11.Saeimas vēlēšanās lielāko balsu skaitu ieguvušās partijas un politiskās apvienības centīsies atražot to valsts vadīšanas duļķaino shēmu, ko partijas kādreiz ieviesa stabilitātes garantiju vārdā. Ar stabilitāti te domājot situāciju, kurā vairāki apsola viens otram, ka bez iepriekšēja brīdinājuma viens otram nedurs mugurā nazi.

Kopš 2011.gada 18.septembra rīta vairāki politiskie spēki, kuri sevi dēvē par tādiem, kas beidzot spēs nest gaismu valstij un tautai (pārspīlējums ir tīšs un ar nodomu), ietiepīgi turpina kāpt uz tā paša grābekļa, uz kura tīši vai netīši (un tas pat ir sliktāk) kāpuši iepriekšējie parlamenta sasaukumi. Grābeklis ir pieņēmums, ka valsti vislabāk spēj pārvaldīt ārpuskonstitucionāls veidojums, ko dēvē par koalīcijas padomi. Ir patiešām bēdīgi vērot, kā jaunie un daudzsološie politiķi līdz ar pieredzējušajiem, bet tādēļ nebūt ne mazāk sološajiem, aktīvi lēkā pa grābekli, tā līdz aizkustinošām asarām iepriecinot grābekļa tēvus, mātes, krusttēvus un citus radus, kuru līdz šim Latvijas politikā nav trūcis. Pārstājot mocīties ar koalīcijas veidošanas grēmām, arī valdību varētu izveidot samērā viegli.

Nenoliedzot racionāla grauda un pat no valsts interešu viedokļa racionālas loģikas klātesamību politiskajās konsultācijās, beidzot ir jāpārvar mazohistiskā vēlēšanās lēmumu pieņemšanu valstī kārtējo reizi deleģēt veidojumam, par kādu Latvijas Republikas Satversme nerunā ne ar zilbi, par pantu nemaz nerunājot. Koalīcijas padome nav minēta nevienā tiesību aktā. Šāda lēmējinstitūcija stāv ārpus likuma un pāri likumam vienlaikus, tā iemiesojot jebkura politiskā krusttēva tīkamāko sapni par neoficiālu kontroli pār valsti, ko leģitimizē tikai un vienīgi Saeimā pārstāvēto partiju nespēja vai nevēlēšanās atteikties no atriebības baiļu diktētas ierastas un ērtas kārtības, kas ierēdņu darbu valsts attīstībai padara bezmērķīgu un bezjēdzīgu. Ikdienas darbā ilgstoši gatavotus tiesību aktu projektus grābeklis nobremzē, likvidē vai konceptuāli maina ar cepures mājiena vieglumu.

Latvijas tauta ievēl savus 100 priekšstāvjus ar domu un pārliecību, ka parlamentā notiks diskusijas par to, kādi lēmumi jāpieņem, lai valsts spētu labāk pildīt savu sabiedriskā līguma daļu – nodrošināt valsts pārvaldību un drošību[2]. Taču ievēlētie tautas priekšstāvji nākamajā dienā pēc vēlēšanām jūsmīgi, apņēmīgi un sparīgi kāpj uz grābekļa, domājot par varu, tās iegūšanu vai noturēšanu un aizmirst par to, ka vara viņiem nav dota tāpat vien, varas noturēšanai un pakalpojums pret pakalpojumu spēlītēm, bet gan valsts efektīvākai un labākai pārvaldīšanai. Lai politiku padarītu labvēlīgāku valsts attīstībai, ir jāmaina Saeimā pārstāvēto partiju sadarbības un valdības veidošanas filozofiskais ietvars jeb paradigma[3].

Izmantojot sabiedrības organisko teoriju, var tēlaini teikt, ka šobrīd situācija līdzinās tādai, kurā patīkamas [varas] garšas dēļ netīra zobus, aizbildinoties, ka zudīs vienreizējā un unikālā pēcgarša un, iespējams, pat spēja runāt. Vai arī tādai, kad vēdera dobumā ir audzējs, bet rumpja saimnieks maina kājas rokas un galvu, ietiepīgi ziņojot, ka tagad jau nu gan tas rumpis ir vesels un aizvien veselāks. Bet vajadzīgā operācija nenotiek un rumpis turpina mocīties.

Partijām vajadzētu saņemties un spēt paskatīties uz situāciju ārpus standarta domāšanas shēmām, ārpus kastes. Satversme nerunā par koalīciju, par koalīcijas līgumu, vai koalīcijas padomi. Satversme runā par Ministru kabinetu. Un vajadzētu beidzot saņemties un sākt ievērot LR Satversmē rakstīto, nevis darboties pēc dažu politiku un biznesu nešķirojošu personu iecienīta principa – ja Satversme traucē manam privātajam biznesam, tad Satversme ir jāmaina. Domāšanas rosināšanai iesaku pamēģināt atbildēt uz dažiem jautājumiem. Vai valsts pārvalde sabruks, ja nebūs koalīcijas līguma vai koalīcijas padomes? Vai valdība būs rīcībnespējīga, ja nebūs koalīcijas padomes? Satversme, Ministru kabineta iekārtas likums, Saeimas kārtības rullis un ministriju nolikumi un, visbeidzot, veselais saprāts paredz pietiekami daudz iespējas sagatavot kvalitatīvus un izsvērtus tiesību aktu projektus un ārpuskonstitucionāla koalīcijas padome tam nav nepieciešama.

11.Saeimā pārstāvētajiem ir laiks palūkoties ārpus kastes un saprast, ka nerimtīgā dzīšanās pēc kādas fiksētas koalīcijas un apelēšanas pie koalīcijas padomes, kā augstākās lēmējinstitūcijas, ir tā, kas visus procesus Latvijā noved strupceļā un nodrošina savstarpējas šantāžas un apšaubāmu līkopu iespējas. Neviena no partijām neko nezaudēs, ja ministru prezidenta amata kandidāts par ministriem aicinās spējīgus un profesionālus cilvēkus no partijām, kas pārstāvētas Saeimā. Jā, skaidrs, ka šādām būtiskām pārmaiņām vienmēr atradīsies mērķtiecīgi pretinieki, kuri nav ieinteresēti mainīt kārtību, kas nodrošina piekļuvi varai un iespējas ietekmēt lēmumu pieņemšanu ārpus likumdošanā noteiktās loģikas un kārtības. Iespējams, ka ir personas, kas uzskata, ka koalīcijas līgums un koalīcijas padome ir augstākais labas pārvaldības sasniegums. Katrā ziņā, šādas pārvaldības radītie riski ir lielāki, nekā ieguvumi. Lai saprastu, ka var arī citādāk un labāk, ir jāsper pirmais solis un šo soli ir unikāla iespēja spert tieši šobrīd, pretējā gadījumā Saeimas ārkārtas vēlēšanas būs izniekotas, jo sistēmiski nekas nemainīsies.

Un te ir alternatīva

Partija tiecas pēc varas tikai pati savā labā. Citu labums mums nerūp; mūs interesē tikai vara. Ne mums rūp bagātība, ne greznība, ne ilgs mūžs, ne laime; tikai vara, tīra vara. Ko nozīmē tīra vara, to tūliņ sapratīsiet. Mēs atšķiramies no visām pagātnes oligarhijām tajā ziņā, ka apzināmies, ko darām. Visi citi, pat tie, kuri mums līdzinājās, bija gļēvuļi un liekuļi. Vācu nacionālsociālisti un krievu komunisti mums ļoti pietuvojās savās metodēs, bet viņiem nekad nepietika drosmes atzīt savus motīvus. Viņi izlikās un varbūt pat ticēja, ka varu sagrābuši negribot un uz ierobežotu laiku un ka turpat aiz stūra ir paradīze, kur visi cilvēki būs brīvi un vienlīdzīgi. Mēs tādi neesam. Mēs zinām, ka neviens nesagrābj varu nolūkā no tās atteikties. Vara nav līdzeklis; tā ir mērķis. Diktatūru nenodibina, lai nosargātu revolūciju. Vajāšanas nolūks ir vajāšana. Spīdzināšanas nolūks ir spīdzināšana. Varas mērķis ir vara. Vai tagad sākat mani saprast?[4]

Izvēles iespējas ir.

[1] Jēdziena angliskais oriģināls ir “thinking out-of-box”, kas nozīmē spēju skatīties uz lietām plašākā kontekstā un nestandarta veidā, aizmirstot par aizspriedumiem un dogmām.

[2] Skat. Platona, Tomasa Hobsa (Tomas Hobbes), Džona Loka (John Locke), Žana Žaka Ruso (Jean-Jacques Rousseau), Benedikta Spinozas (Benedito Espinoza), kā arī nesenākas Džona Rolza (John Rawls), Deivida Gotjē (David Gauthier) teorijas un interpretācijas par sabiedrisko līgumu.

[3] No grieķu “παράδειγμα” (paradeigma) – paraugs, piemērs.

[4] Dž.Orvels, 1984, 3.daļas 3.nodaļa.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!