Raksts

Par diktatūru bezkaunību


Datums:
19. oktobris, 2010


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Diez vai tas notika gluži ārpus tā, ka mūsu valstī patlaban notiek lielākās NATO militārās mācības visā vēsturē, bet vakar Baltijas gaisa telpā parādījās divas krievu lidmašīnas, kuru piloti atteicās sevi identificēt tad, kad viņus pārtvēra tie, kuri minētajā gaisa telpā patrulē. Lidmašīnas atradās starptautiskajos ūdeņos, tāpēc pilotiem nebija juridiska pienākuma sevi identificēt, bet pilnīgi noteikti tas, ka viņi klusēja, norāda uz attieksmi. Debesis nav Marijas iela lietusgāzes laikā, kad mašīnas stāv garā rindā un knapi kust, bet vienalga nav tā, ka tur katrs var darīt gluži, kā pašam iepatīkas. Piedevām, tas ir ne vien drošības, bet arī diplomātiska rakstura jautājums.

Mūsu Aizsardzības ministrijā par to ir pateikts lūk, kas: “Diplomātiskajās attiecībās kā labs žests tiek uzskatīta atsaukšanās un sevis identificēšana.” Savukārt, anonīma persona Krievijas aizsardzības struktūrās (protams, ka anonīma) ir pateikusi, ka abi krievu bumbvedēji bijuši “plānotā” lidojumā. Varbūt, bet tas lietas būtību nemaina. Pieklājīgi piloti no pieklājīgām valstīm sevi identificē tad, kad viņiem tas tiek lūgts.

Jo kaimiņzemē ne tas vien liecina, ka ar pieklājību pārvaldes sistēmā kaut kas nogājis ļoti greizi. Lai paliek tas, ka Maskavas mēra amatā ir iebīdīts “savējais” — medijos pausts, ka tas palīdzēs nogludināt Krievijas cara Vladimira V atgriešanos tronī, resp., Krievijas prezidenta krēslā, bet tas nu gan nav nekāds pārsteigums. Jādomā, ka 2012. gadā viņš un pašreizējais prezidenta amata vietas izpildītājs Medvedevs vienkārši mainīsies vietām, jo diez vai 45 gadus veco un visai ņipro Medvedevu varēs atbilstoši PSRS stilam nobīdīt no skatuves uz “veselības problēmu” pamata, bet arī šeit tas lietas būtību nemaina, jo caru Vladimiru citādi, kā par autoritāru, lai neteiktu — diktatorisku būtu grūti nosaukt.

Jo, lūk, nu viņa režīms acīmredzot ir nolēmis beidzot izrēķināties ar vienu no pēdējām neatkarīgajām un par Kremļa izdarībām kritiskajām balsīm Krievijā, laikrakstu Novaja Gazeta. Konstatēts, ka janvārī laikraksts rakstījis par vienu no Krievijas fašistiskajām organizācijām un avīzē materiālu nodrukājis komplektā ar bildi, kurā redzami attiecīgie fašisti ar attiecīgā “sveicienā” paceltu roku. Cara Vladimira režīms ir izrēķinājis, ka tas nozīmē, ka laikraksts ir “izplatījis informāciju, kas satur norādes uz ekstrēmismu.” Vai, pareizāk sakot, kā jau tas ir ierasts tajā valstī, kurā cars Vladimirs karjeru sāka kā čekists, mēs nekad neko sliktu nesakām paši par sevi, jo nekur pasaulē nav labākas valsts par mūsējo. Fašisms plaukst un zeļ Latvijā un Igaunijā, bet ne pie mums, kur patiesībā fašistu un neofašistu organizācijas ir krietnā vairumā. Tiesiskums ir problemātisks Latvijā un Igaunijā, jo tur “tautiešiem” liedz automātisku pilsonību un tiesības nerunāt valsts valodā, bet ne pie mums, kur, piemēram, Novaja Gazeta žurnālistes Annas Politkovskajas slepkavība nav atklāta un nekad netiks atklāta, jo tas visticamāk nozīmētu pirksta rādīšanu tieši režīma virzienā (nemaz nerunājot par to, kas “tiesiski” notika ar Mihailu Hodorkovski). Mūsu režīma apakšbikses savelkas mezglā katru reizi, kad ārpasaulē kāds uzdrīkstas par mums iepīkstēties, jo tā ir “iejaukšanās mūsu iekšējās lietās,” bet tas netraucē mūsu vēstniekam Latvijā nepārtraukti stāstīt, kā Latvijai vajadzētu rīkoties, tas netraucē mūsu režīmam mēģināt diktēt noteikumus par to, kam būtu un kam nebūtu jābūt Latvijas valdībā, un tas pilnīgi noteikti mums netraucē ar medaļām un balvām “godāt” tos 10 acīmredzot līdz kliņķim nekompetentos “spiegus,”, kurus pirms brīža pieķēra amerikāņi.

Šī pretīgā diktatūras attieksme “labi” saskan ar vēl vienu Krievijas kaimiņvalsti Ķīnu, kur režīmu pārstāvoša amatpersona acīmredzot bez kaut mazākās ironijas izjūtas ir atļāvusies pateikt, ka neviens cits režīms pasaulē nav darījis tik daudz, lai veicinātu cilvēka tiesības, kā Ķīnas diktatoru režīms, un tāpēc Ķīna vienkārši nevar un nevar saprast, kāpēc kāds vēlētos piešķirt Nobela miera prēmiju cilvēkam, kuru Ķīna uzskata par huligānu. Nelaime vien ir tā, ka civilizētā pasaule viņu uzskata par cilvēka tiesību aktīvistu un politieslodzīto. Norvēģijā parlamenta komisija ir aicinājusi pasauli nosodīt Ķīnu par tās iekšpolitiku, jo, lai vai kā, Ķīna varbūt ir stāvus bagāta, ķīnieši varbūt ir kļuvuši nosacīti un mazliet brīvāki, bet situācija Tibetā joprojām ir tāda, kāda tā ir, cenzūra Ķīnā joprojām ir tāda, kāda tā ir, vienpartijas iekārta joprojām ir tāda, kāda tā ir, un Nobela miera prēmijas ieguvēja statuss politieslodzītā lomā joprojām ir tāds, kāds tas ir. Un pilnīgi noteikti viņš ne tuvu savā valstī nav viens. Protams, gan Krievijas, gan arī Ķīnas gadījumā reālpolitika pasaka priekšā, ka par šīm lietām runāt nevajag. Varam būt pavisam droši, ka par Nobela miera prēmijas ieguvēju šajās dienās ne pušplēsts vārds nebūs sakāms mūsu Valsts prezidentam, kurš patlaban atrodas Ķīnā un cita starpā tiksies arī ar minētās valsts viceprezidentu. Taču, kā rakstīju pirms pāris dienām, es personīgi saku paldies Nobela komitejai un noliecu galvu Liu Sjaobo priekšā. Piedevām uzskatu, ka valstī, kurā neviens nav aizmirsis Gunāru Astru, Lidiju Doroņinu, Intu Cālīti, kā arī Solžeņitsinu un Saharovu, cilvēkiem vajadzētu saprast, kas ir disidents un cilvēka tiesību aizstāvis, ja arī tas kļūst “neērti” tad, kad ir jākārto biznesa lietas. Tā ir mūslaiku baisa ironija un vienlaikus briesmīgs lāsts, ka lielā biznesa vārdā mēs tik bieži aizmirstam par cilvēkiem. Civilizētās un demokrātiskās valstīs šim procesam ir uzliktas bremzes un klapes. Diktatūrās tā tas nav. Un šaubu nav, ka gan par Krieviju, gan arī par Ķīnu vietā ir vārds … “bezkaunība.”

Jauku visiem dienu.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!