Labrīt, lasītāji!Šodien laikraksta Diena komentāru lappusē nav to sīko, pāris teikumu komentāru, pie kādiem pēdējā laikā nācies pierast (par to pēc brītiņa). Tā vietā ir raksts no Dienas īpašnieka Viestura Koziola par to, ka viņš nu gatavojas pārņemt visas laikraksta holdingkompānijas akcijas un tā kļūt par tās vienīgo īpašnieku. Tajā V. Koziols ir apgalvojis lūk, ko:
“Mans mērķis ir padarīt a/s Diena par modernāko un ietekmīgāko mediju Latvijā, kas spēj saviem lasītājiem atspoguļot jebkuru norisi Latvijā un pasaulē, analizēt notikumus, procesus, ietekmēt to norisi. Mēs vēlamies būt uzticams informācijas avots un aktuālo notikumu atspoguļotājs, cilvēku draugs un atbalsts, valstsvīru dienas kārtības noteicējs.” Un vēl: “Gan pirms darījuma, gan arī vēlāk, jau strādājot a/s Diena, es varēju iepazīties ar patiesajiem cēloņiem, kas bija izraisījuši dramatisku auditorijas, abonentu un pārdošanas kritumu, kas attiecīgi bija novedis uzņēmumu pie lieliem zaudējumiem. Arī es biju to vidū, kas vienā brīdī pārtrauca lasīt laikrakstu Diena tā redakcionālās politikas un nostājas dēļ, kas tajā laikā valdīja laikrakstā.”
Ceru, ka cilvēks šajā ziņā nefleitē un nudien plāno darīt to, ko ir apgalvojis. Taču uzmanīgiem mums jābūt par apgalvojumu, ka laikraksts atspoguļos “aktuālus notikumus” un būs “valstsvīru dienas kārtības noteicējs.” Jo laikā, kopš Dienā notika lielā rokāde, laikraksta saturs nudien ir mainījies, tā vietā, lai būtu “valstsvīru dienas kārtības noteicējs,” tas kļuvis tāds visnotaļ pļāpīgs sociālais medijs. Nesaku, ka jautājumi par to, kā dzimst bērni, piemēram, vai kāda dzīve ir mūsu republikas vilku populācijai nebūtu aktuāli vai interesanti, bet no Dienas lappusēm pilnībā ir pazudusi pētnieciskā žurnālistika par mūsu sabiedriski politiskās sistēmas tumšākajām pusēm, tajā skaitā — par žuļicību, kāda saistāma ar jēdzienu “Ventspils [un ne tikai] intereses.” Daļēji tas ir “pateicoties” jaunajai politikai komentāru lappusē, kur katru dienu, tā vietā, lai būtu pāris izvērstu komentāru par aktuālām tēmām, ir liels pulks pavisam sīku komentāriņu. Tā ir visai augsta pilotāža, prast domu izklāstīt vien 150 vārdos, taču par pilnasinīgu komentāru to nosaukt ir grūti. Piedevām, neko sliktu negribu teikt par Didzi Meļķi, Egonu Muduli (lai gan uzmanīgu dara tas, ka abi kungi ir (laikraksta ļoti konkrēti neafišēti) garīdznieki, kas varētu liecināt par kādreiz Šlesera teikto, ka tagad Diena būšot “pragmātiskāka” atsevišķu jautājumu — lasi, Latvijas LGBT kopienas darbības — atspoguļošanā vai neatspoguļošanā), Māri Zanderu un citiem, kuri sacer šos īsos tekstus, taču, pirmkārt, ja uz vienas lapas ir trīs komentāri no viena un tā paša autora, lasītājam zemapziņā var rasties jautājums par to, cik nopietni cilvēks ir pievērsies katrai tēmai atsevišķi, un, otrkārt, tomēr stipri pietrūkst tā asuma, kāds komentāros bija Askoldam Rodinam, Madarai Fridrihsonei un it īpaši Aivaram Ozoliņam. Reizēm pāri strīpai, jā, bet kopumā tomēr daudz spēcīgāk par to, kas tur ir patlaban.
Kā vienmēr, Dienai vēlu tikai labu. Piemēram, Dienas viesistaba Galerijā Rīga ir ļoti labs piemērs par to, kā laikraksts var attīstīties 21. gadsimta pasaulē. Taču nebūs tas patiesi pilnasinīgs laikraksts, ja tas automātiski atteiksies no atsevišķām tēmām tikai tāpēc, ka politikāņiem tas liksies “pragmātiski.”
***
Savukārt Atkarīgajā šodien ir intervija ar Ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru, kura priecē tāpēc, ka intervijas autors ir locījies kā nu vien pratis, lai Ģenerālprokuratūrai piešūtu lietu “politizēšanu,” bet ģenerālprokurors mierīgi ir atbildējis, ne reizi vien, ka tas ir atsevišķu ļautiņu izdomājums, kuram ar dzīves īstenību nav nekāda sakara. Prieks, ka cilvēks tomēr ir pierādījis, ka nav viņš nekādi bīdāms, lai arī kādas “cerības” nebūtu radušās tiem politikāņiem, kuri pirms tam noraidīja Jāni Maizīti (un daudzos gadījumos pēc tam par to meloja tā, ka ausis kust) un acīmredzot pēc tam cerēja, ka būs atradies “savējais.” Ēriks Kalnmeiers ir sava darba profesionāls darītājs, un turēsim īkšķus, ka tā tas būs arī turpmāk.
Jauku visiem dienu!