Raksts

Par “cinismu” — neesošu un īstu


Datums:
29. oktobris, 2008


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!"Prokuratūrā tā diena bija vienkārši drausmīga. Šķita, visi darbi bija gandrīz apstājušies. Vairākas prokurores raudāja, un Kalpaka bulvāra ēkas kabinetos todien -- 12. augustā -- pa retam tika pildītas glāzes. Aiz bēdām." Tādiem vārdiem žurnālists Edgars Galzons aprakstīja dienu, kurā tapa zināms, ka no amata aizies atjaunotās Latvijas Republikas pirmais ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš. Nezinu, vai raudāja un glāzes pildīja arī pats Skrastiņš, diez vai, bet laikā kopš tam viņš sev ir atradis darbu Pareksa bankā. Uzreiz gribu teikt, ka manā uztverē J. Skrastiņš savu darbu Ģenerāprokuratūrā veica apzinīgi un godām, tāpat, kā to ir darījis viņa pēctecis amatā Jānis Maizītis.

Bet nu gan bijušais ģenerālprokurors ir iebraucis auzās. Tapis zināms, ka viņš, iespējams, bijis viens no tiem, kuri palīdzēja Zvērināto advokātu padomes vadonim sacerēt likumprojektu, ar kura palīdzību tiktu amnestēti vai visi Latvijas iedzīvotāji pēc kārtas. Pats Skrastiņš uz jautājumu, vai tas tā ir bijis, atbild atbilstoši kinoklasikai par politikāņiem: Nenoliedz, neapstiprina, vispār komentāru nebūs. Taču cilvēks nav varējis nociesties un ir vēl piebildis, ka tas, viņaprāt, esot “ciniski noraidīt likumprojektu tikai tādēl, ka tas izrādījies labvēlīgs kādam sabiedrībā populāram cilvēkam.”

Lai nu paliek jautājums par to, cik “populārs” ir attiecīgais cilvēks, taču gribot vai negribot bijušais ģenerālprokurors ir demonstrējis konkrēto iemeslu, kāpēc likumprojekts ir noraidāms, un tam būtībā nav sakara ar to, ka tas, iespējams, ir rakstīts konkrēti ar Puzes ķeizaru padomā. Noraidāms tas ir tāpēc, ka gandrīz neviens, tajā skaitā arī Jānis Skrastiņš ne, nav gatavs par šo gara darbu uzņemties autorības godu. Ja reiz likumprojekts nav bijis “cinisks,” tad taču tā autoriem vajadzētu tieši lepoties ar savu gudrību un tālredzību. Bet nē. Ļaudis no tā cenšas aktratīties, cik vien var. Un tas, lūk, ir “ciniski” — nākt ar likumprojektu un tad izlikties, ka nekas tāds vispār nav bijis. Kaut ar pavisam, pavisam baltiem diegiem šūtu, bet tomēr pārliecību dot tiem tomēr krietni daudzajiem Latvijas iedzīvotājiem, uz kuriem likumprojekta piedāvātais “amnestijas” process varētu attiekties, ja vien Saeimas deputāti zaudētu pēdējās veselā saprāta paliekas un to akceptētu — arī tas ir “ciniski.”

***

Krietnu cinisma devu šodien varam redzēt arī vienā politikānē, proti — Saeimas Juridiskās komisijas vadītājā Vinetā Muižniecē, kura vakar Valsts prezidentam esot stāstījusi, ka Jaunā laika pārstāves Solvitas Āboltiņas apakškomisija jautājumā par Satversmes grozījumiem strādājot slikti. Ņemot vērā, ka apakškomisijas darbā piedalās deviņi opozīcijas un 10 valdošās bandas pārstāvji, tur drošvien vairāk ir vainojami pēdējie, bet, lai nu tā būtu. Jautājums ir par to, ko darīt ar slikti strādājošo apakškomisiju. Vai varbūt V. Muižniece (kura, cita starpā pati ir slikti strādājošās komisijas locekle) būtu gatava jautājumu ņemt savā pārziņā? Nu nē, nē. Lai jau vēl kādu mēnesīti S. Āboltiņas komisija pastrādā, tad jau redzēs. Valdošās “elites” mērķis te ir skaidrs. Gan jau atradīs veidu, kā krāpties arī 2010. gada vēlēšanās, kā Muižnieces pārstāvētā “Tautas” partija to darīja ar milzīgu vērienu pirms diviem gadiem. Dievs pasargi, ja krāpnieciski ievēlētās “gudrās galvas” pēc tam tauta varētu padzīt. Šajā apstāklī vainot Solvitu Āboltiņu — atkal nāk prātā vārds “ciniski.” Un pat ļoti.

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!