Raksts

Par cerīgu attīstību Zemkopības ministrijā


Datums:
21. marts, 2009


Autori

Kārlis Streips


Labdien, lasītāji!Pirmajā acu uzmetienā likās, ka Jānis Dūklavs vairāk par visu citu reprezentē "zaļo zemnieku" izmisīgi īso rezerves soliņu. Pats labākais kandidāts, kuru varēja atrast caurcaurēm morāli un visādi citādi novecojušajam Rozem, bija cilvēks, kurš vaļsirdīgi atzina, ka angļu valoda nav viņa stiprā puse, un tāpēc diez vai viņš spēs adekvāti pārstāvēt Latvijas intereses Eiropas savienībā un citur, kur vien ar latviešu valodu cauri netikt.

Tā joprojām ir problēma — Lemberga kabatas partijas provinciālismā, protams, angļu valoda nav vajadzīga. Censties legalizēt naudas atmazgāšanu — to var darīt tīrā latviešu valodā. Censties paskaidrot, kāpēc smagos noziegumos apsūdzēts cilvēks joprojām tiek uzskatīts par reālu kandidātu premjerministra amatam — arī to var darīt latviešu valodā (jau nu vienīgi tajos gadījumos, kad tas liksies dīvaini ārvalstu presei un diplomātijai, un nešaubīsimies ne mirkli, ka tā tas arī ir). Taču “zaļajiem zemniekiem” labāk par jebkuru citu partiju vajadzētu saprast, cik izmisīgi Latvijai ir vajadzīgs finansējums no ES lauksaimniecības fondiem, un tur nepietiks ar ZZS frakcijas vadītāja solīto — ka viņš Dūklavam uzrakstīs priekšā uz lapiņas, kas ir sakāms. Piedevām jebkurš cilvēks, kuram kādas svešvalodas prasme ir ar Dievu uz pusēm zina, ka runāt ir viens, klausīties, sadzirdēt un saprast to, ko ir teicis sarunas partneris — tas ir kaut kas pavisam cits. Grūti būs.

Taču šodien Latvijas Avīzē jaunais ministrs ir pateicis kaut ko, kas varbūt daudziem ļaudīm laukos ir sāpīgi, bet ne tāpēc par sprīdi mazāk patiesi: Lauksaimniecība ir nevis dzīves veids, bet bizness. Šodien kādā citā avīzē viena no demagoģiskajām skribentēm kārtējo reizi īd par to, ka lauki it kā “sistēmātiski” tiekot iznīcināti. Viņas satraukums ir nevis par zemniekiem, bet par mazām lauku skolām, taču jautājums ir pilnīgi viens un tas pats. Mazo skolu gadījumā ir skumji, jā, ka vietējā sādžiņā skola ir viens un vienīgais sabiedriskās aprites centrs, bet nedz minētās avīzes skribente, nedz arī kāds cits, kas par to vaimanā, nav tā īsti paskaidrojis, kāds tad ir risinājums. Turēt vaļā un apkurināt lielu celtni, kurā ir 23 skolēnu un 16 skolotāju un administratoru — tas nebija racionāli treknajos, un pilnīgi noteikti nav racionāli pašreizējos sāpīgajos gados. Gluži un precīzi tas pats ir sakāms arī par lauksaimniecību. Citādi, kā par masīvu likteņa ironiju, nevar nosaukt to, ka Latvijā kolhozu sistēma tika likvidēta precīzi tajos pašos gados, kad citur pasaulē notika lauksaimniecības konsolidācija. Domājot par lauku vidi un it īpaši uz to skatoties ar rožainām brillēm, protams, sirds jūtas saldsērīga, apcerot tradicionālo tēlu — brašs latvju zemnieks pastalās, ar izkapti uz pleca, ar savu pusotru govi un trīs hektāriem un lepns, jo lepns latvietis. Taču paldies Jānim Dūklavam par šo atziņu: “Es atļaujos teikt, ka ir divas lietas – ražošana, preču pārdošana, kur valstij nāk nodokļi, un otra lieta ir foršs dzīvesveids laukos upes vai ezera krastā, meža ielokā. Tas ir skaisti, labi, bet es šo otro neesmu gatavs atbalstīt vairāk kā to pirmo.” Viņam ir pilnībā taisnība. Sēta, kura savām vajadzībām izaudzē kartupeļus un burkānus — tas ir dzīves veids. Sēta, kura kartupeļus iestāda 100 hektāros un tad tos pārdod — tas, lūk, ir bizness.

Nav īpaša iemesla uzskatīt, ka lauksaimniecības ražošanā valda kaut kādas citas likumsakarības, kā valda citās tautsaimniecības jomās, ja nu vien ir būtiskais apstāklis, ka lauksaimnieku ražotie produkti mēdz būt īslaicīgāki, nekā, teiksim, mašīnbūves ražotie produkti. Nav arī nekādu šaubu, ka patlaban laukos plāni klājas arī tiem, kuri šīs likumsakarības it kā saprot. Taču atbilde nav un nekad nebūs sistēma, kurā mākslīgi tiek uzturētas sētas un procesus, kuriem patiesi brīva tirgus apstākļos nebūtu cita varianta, kā nebūšana vispār. Paldies J. Dūklavam par atgādinājumu, ka kooperācija laukos ir būtiska. Daudz varēja kritizēt nelaiķi Albertu Kaulu, bet jau 90. gadu vidū viņam bija taisnība jēdzienā par kooperāciju kā izmisīgi nepieciešamu lietu. Būtība te ir viena — lai arī viņu izvirzīja partija, kura nepārprotami ir pelnījusi ieslaucīšanu vēstures mēslaine, Jānim Dūklavam ir izredzes kļūt par ministru, kurš patiešām, kā viņš saka minētajā intervijā, “pazīst drēbi.” Lai viņam veicas, jo lauki jau nekur nepazudīs, jautājums ir par to, vai tajos tiks atrasts veids, kā zelt, vai arī tie tiks lemti nīkuļošanai uz nākamajiem trejdeviņiem gadiem. Un uz Briseli laikam var sūtīt ministrijas valsts sekretāru. Jācer vien, ka viņš vai viņa angļu valodu prot mazliet augstāk, nekā “nasing spešal” līmenī.

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!