Labrīt, lasītāji!Amerikā ir kantrī mūzikas dziedātājs Kriss Keigls, kurš vienā dziesmā dzied: "My love goes on and on and on and on and on and on and on and on," -- tātad, "Es tevi mīlu vēl un vēl un vēl ..." u.tml. Šī vēl un vēl un vēl būšana, tiesa, ne mīlestības kontekstā, nāk prātā attiecībā uz mūsu tā dēvētajām "gudrajām galvām," kuru starpā ir ļautiņi, kuri bremzes statusu pierāda vēl un vēl un vēl.
Šodien Dienā ir atgādināts par tiem deputātiem, kuri joprojām, neskatoties ne uz kādiem Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja iebildumiem, ne uz kādiem ētikas principiem, ne vispār uz ko, turpina nodarbināt radiniekus. Viens šāds spīdeklis ir vecais īgņa Imants Kalniņš, kurš joprojām nesaskata nekā slikta tajā, ka viņš dod darbu dzīves biedrei. Varbūt ķēpājoties ar nošu lapām deputāts ir bojājis redzi, tāpēc varu viņam atgādināt to, kas ir rakstīts melns uz balta likumā par interešu konflikta novēršanu, un varbūt kāds cits, kuram nav bojāta redze, Kalniņam to var nolasīt priekšā: likumā aizliegtais interešu konflikts ir “situācija, kurā valsts amatpersonai, pildot valsts amatpersonas amata pienākumus, jāpieņem lēmums vai jāpiedalās lēmuma pieņemšanā, vai jāveic citas ar valsts amatpersonas amatu saistītas darbības, kas ietekmē vai var ietekmēt šīs valsts amatpersonas, tās radinieku vai darījumu partneru personiskās vai mantiskās intereses.” Varbūt Kalniņš, kurš tomēr ir attīstījies brīvdomāšanas laikos pagājušā gadsimta 60. gados, neuzskata, ka sieva ir radinieks. Grūti spriest.
Cita problēma ir vēl vienam spīdeklim no tās pašas partijas Dzintaram Rasnačam. Viņš nepiekrīt iebildumiem par to, ka pie viņa strādā sieva tāpēc, ka KNAB interešu konflikta novēršanas likumu interpretējot “gramatiski.” Rasnača kungs! To var interpretēt arī leksiski, morfoloģiski, arhaeoloģiski, diskursīvi, kontentanalītiski vai jelkā citādi, bet sieva Jums tomēr ir radinieks, un viņas alga tomēr skar personiskas un mantiskas intereses. Jā, darba līgums viņai ir ar Saeimas kanceleju, nevis ar Jums personīgi, bet, ja likuma interpretāciju Jūs uzskatāt par “gramatisku,” tad šo argumentu es tomēr atļaušos nosaukt par liekulīgu, jo diez vai Kancelejas amata pieteikumos ir teikts, ka vēlama rakstura īpašība kandidātiem ir pārgulēšana ar deputātu, pie kura viņi strādās. Šajā kontekstā ir jādomā arī par neatkarīgo deputātu Visvaldi Lāci, kura gadījumā runa nav par sievu, bet gan par meitu. Kāpēc meita pie viņa strādā? “Ļoti daudz intīmu jautājumu Saeimas deputātam ir jārisina, un ar meitu es to varu izrunāt vislabāk.” Bez komentāriem.
Mēraukla te laikam ir zaļo zemnieku boss Brigmanis, kurš pats atteicās no sievas pakalpojumiem Saeimā, bet viņa tika pārbīdīta un kļuva par cita deputāta palīdzi. “No likuma viedokļa tas ir atrisināts, te ir jautājums par ētiku” — tā kādreizējais rajona kompartijas vadītājs. Labi, ka starp ausim ir iedegusies gaismiņa! Jā, te tik tiešām ir jautājums par ētiku. Protams, ētika valdošās kliķes pārstāvjiem (un arī atsevišķiem neatkarīgajiem deputātiem) acīmredzot ir eksotisks svešvārds, kuram ar dzīvi Latvijā nav nekāda sakara. Tas ļauj rīkoties tā, kā viņi ir ieraduši rīkoties — pilnīgi pa savam, un štrunts ar jebko citu. Taču banānrepubliski tas ir vienalga un joprojām. Un šajā jautājumā Kalniņš, Rasnačs un Lācis (un ne viņi vien) ir staigājošas afišas.
Un, jā, starp citu — par rīkošanos pilnīgi pa savam. Brigmaņa banda ir piemeklējusi nākamo zemkopības ministru, tas ir uzņēmējs un alus darītājs Jānis Dūklavs. Kandidāts ir solījies kādu nedēļu apdomāties, un tas ir gudri darīts, jo patlaban valdošais tehnokrāts joprojām bīda uz priekšu visādus reorganizācijas plānus, un maz kas var gadīties, iespējams, pēc nedēļas Zemkopības ministrija būs pievienota Pienslaucēju un māšu varoņu piemiņas organizācijai un nekāda ministrēšana vairs nebūs vajadzīga. Taču J. Dūklavs ir arī atzinis kaut ko pavisam godīgi: “Angļu valodā neesmu tik stiprs, lai risinātu izvērstas sarunas Eiropas Savienības līmenī.” Protams, nopietnā valstī varētu padomāt, ka tas būtu kaut kas tāds, par ko zaļie zemnieki būtu padomājuši vēl pirms kandidāta uzrunāšanas. Tiesa, priekštecis Roze no “izvērstām sarunām” Eiropā reizēm izvairījās, vienkārši tajās neierodoties, bet tas nav pats labākais variants. Risinājums ir skaidrs: Vajag pa fikso aptaujāt deputātu sievas un/vai mīļākās. Varbūt tur atradīsies kāda, kura angļu valodu prot pietiekoši labi, lai risinātu sarunas Briselē vai Strasbūrā. Uz priekšu!
Jauku visiem dienu!