Raksts

Par baumošanu, lata stabilitāti, valdības ticamību un vārda brīvību


Datums:
21. novembris, 2008


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Pirms pāris dienām garāmejot ieminējos par baumām par valsts finanšu stāvokli un likuma aizsardzības instanču reakciju pret tām. Tobrīd runa bija par Drošības policijas izmeklēšanu vārdā nenosauktu ļaužu kontekstā. Nu šis process uzņēmis konkrētas aprises, zinām, ka viens no izmeklēšanas mērķiem ir Ventspils augstskolas lektors Dmitrijs Smirnovs. Viņš kādā laikraksta intervijā esot runājis par banku sistēmu un kreditēšanas lietām "ne tā". Vēl policija izmeklējot kādu mākslinieku, kurš no Jelgavas kultūras nama skatuves esot koncerta apmeklētājiem teicis, ka pēc koncerta vajagot doties uz konkrētām bankām un izņemt naudu.

Krimināllikuma pants, ar kuru te ir darīšana, liedz “apzināti nepatiesus datus vai ziņas izplatīt mutvārdos, rakstveidā vai citādā veidā par Latvijas Republikas finanšu sistēmas stāvokli.” Un te nu rodas vesela sērija jautājumu, sākot ar smieklīgiem un beidzot ar pavisam nopietniem. Mutvārdos, rakstveidā vai “citādā veidā” — lūdzu, nevienam nekurt ugunskuru un necensties “nepatiesus datus un ziņas” izplatīt ar dūmu signāliem, kā to kādreiz darīja Amerikas indiāņi. Tas būtu “citāds veids.” Arī jūrniekiem būtu jāmēģina semafora karodziņus neizmantot šādam mērķim.

Bet, ja nopietni. Te ir vārda brīvības jautājums, kura kontekstā ir jādomā arī par jēdzienu “nepatiess.” Latvijas jurisprudence pakāpeniski ir nākusi pie izpratnes, ka viedoklis kā tāds nevar būt patiess vai nepatiess. Ir starpība starp teikumu “Manuprāt situācija patlaban varētu būt tāda, kurā būs jādevalvē lats” un “Dati patlaban nepārprotami rāda, ka tuvākajās nedēļās lats tiks devalvēts.” Jēdziens “varētu būt tāda” nevar būt nedz patiess, nedz nepatiess, jo situācija tikpat labi varētu būt arī citāda. Un te, savukārt, ir divas nelaimes. Pirmkārt, ne visi Latvijas masu informācijas līdzekļi ir tādi, kuros var ticēt, ka visi pēc kārtas runā objektīvi. Piemēram, kad Atkarīgās Rīta Avīzes ļaudis raksta par galīgi jebko, ir jāatceras, ka laikraksts pieder Ventspils interesēm un apgalvotais ir jāsijā caur šo sietu. Ja Atkarīgā apgalvo, ka Ģenerālprokuratūra ir nekompetenta, tad jāskatās, ko Ģenerāprokuratūra ir nodarījusi laikraksta sponsoriem un mīluļiem. Ja laikraksts apgalvo, ka finanšu sistēmā ir problēmas, tad visticamāk apgalvojums ir jāsaskata attiecīgo biznesa interešu kontekstā. Taču vienalga, arī angažētus viedokļus tomēr demokrātiskā valstī paust ir brīv.

Otra nelaime ir tāda, ka mūsu valdošā “elite” par finanšu lietām var bazūnēt visu pēc kārtas, bet tai nu gan vairs retais tic. Tās pašas Pareksa bankas gadījumā nu zināms, ka “savējie” par bankas problēmām zināja krietni ātrāk, nekā vienkāršie mirstīgie depozitori un savu naudu ļoti fiksi no bankas izvāca laukā. Mums ir politikāņi, kuri vēl tagad nav gatavi atzīt, ka valstī ir finanšu krīze. Mums ir politikāņi, kuri paskatās, kā Ivars Godmanis mēģina aizliegt prēmēšanu, un tad nākamajās dienās un nedēļās prēmē uz nebēdu. Mums ir deputāti, kuri vēlas legalizēt naudas atmazgāšanu. Mums ir politiska sistēma, kurā kriminālapsūdzība un pat notiesāšana nav nekas slikts vai noraidāms, ja vien cilvēks ir “savējais.” Man personīgi joprojām uzticams informācijas avots ir Latvijas banka, ja tā saka, ka latu nedevalvēs, tad es arī tam ticu. Cita starpā tāpēc, ka man personīgi ir visnotaļ miglains priekšstats par devalvācijām, ko tās nozīmē un konkrēti ko tāda nozīmētu manam naudas maciņam.

Tāpēc būtu ļoti žēl, ja zustu uzticība arī centrālajai bankai. Un šajā kontekstā vēl viena doma. Viņdien Latvijas radio bankas priekšnieks Rimševics nāca ar šādu apgalvojumu: “Jebkurā citā valstī, ja runātu par kādas valūtas devalvāciju vai kādas bankas bankrotu un cilvēki apzināti izplatītu šādas baumas, viņi tiktu aizturēti desmit, piecpadsmit minūtēs.” Man būtu ļoti interesanti no Latvijas bankas uzzināt konkrētus likuma pantus “jebkurā citā valstī,” kurā baumas kļūst par kriminālnoziegumu, jo šķiet visai ticami, ka šādi panti atrodas tādās valstīs, kurās valdība pieturas pie domas “tev nebūs par mani sliktu runāt.” Katrā gadījumā savā dzimtajā Amerikā neatceros pat ļoti nozīmīgos finanšu katastrofu gadījumos dzirdējis, ka kāds būtu aizturēts vai notiesāts par baumošanu. Vai Rimševica kungs runāja apzināti? Vai varbūt ar jēdzienu “jebkurā citā valstī” viņš … nu, teiksim, pārspīlēja? Vai ticēt?

Un pēdīgi, ir tomēr arī jārunā par cērpjamām aitām. Man ir ļoti grūti iedomāties cilvēku, kurš finanšu padomu ņem no kaut kāda mūziķa uz skatuves. Es personīgi būtu daudz gatavāks klausīties uz pasniedzēju no universitātes. Bet vēl ļoti daudz vairāk es tomēr gribu dzīvot valstī, kurā varas iestādes saprot, kas ir viedokļa paušana. Negribu ticēt, ka Latvijas valūta ir tik vārga, ka tās iznīcināšanai pietiek ar garāmejošu teikumu no Jelgavas kultūras nama skatuves vai ar pārdomām kādā provinces laikrakstā. Vēl jo vairāk, ja tajā pašā radio intervijā centrālās bankas prezidents apgalvoja, ka nekas tamlīdzīgs lata stabilitāti neietekmējot. Tādā gadījumā kriminālpants pilnīgi noteikti ir lieks un nevajadzīgs. Jo, diemžēl, no baumu aizliegšanas par finanšu situāciju nemaz nav tāls ceļš ejams līdz totalitārās diktatūrās ļoti populārajiem noteikumiem par to, ka runāt nedrīkst arī par tiem, kas ir pie varas kloķiem. Un tas nu gan būtu baisi.

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!