Labrīt, lasītāji!Lai nu ko citu var teikt par mūsu dārgo kaimiņvalsti Krieviju, propagandas ziņā daudz apsviedīgāku valsti par to būtu grūti iedomāties. Būtībā Kremlis nu ir nodrošinājis, ka kamēr viņi turpina atrasties Gruzijā, Krievijas karavīri var darīt absolūti jebko, kas viņiem ienāk prātā. Jo Kremlis, lūk, ir atklājis briesmīgu sazvērestību. Gruzīni, čečeni un visādi citādi bandīti plāno ietērpties Krievijas bruņoto spēku uniformās un tad nodarboties ar zvērībām. Tas nozīmē -- ja gruzīna pagalmā uzradīsies piedzērušies huligāni Krievijas bruņoto spēku uniformā, tad tie pilnīgi noteikti nebūs Krievijas bruņoto spēku pārstāvji, tie būs gruzīnu un čečenu bandīti. Vienkārši ģeniāli. Bet ne pa procenta simtdaļu tas neremdina faktu, ka Krievijas Federācija joprojām okupē daļu Gruzijas Republikas. Bezkaunības šajā epizodē nav trūcis ne mirkli, un tā vairojas ar katru mirkli vairā
Nākamais. Šodien laikrakstā Diena ir intervija ar kādreizējo ārlietu ministru un sabiedrības “Citai politikai” redzamu līderi Arti Pabriku. Grūti saprast kāpēc, bet intervijas autore A. Pabrikam nav uzdevusi īpaši konkrētus jautājumus par to, kas viņa organizācijai šonedēļ varbūt ir pats aktuālākais, proti — šosestdien gaidāmais referendums par pensijām. Jo tieši sabiedrība “Citai politikai” un it īpaši tās veidotājs Aigars Štokenbergs bijuši galvenie šī referenduma bīdītāji. Dīvains šis iztrūkums intervijā man šķiet tāpēc, ka referenduma virzītāji nudien nav atbildējuši uz valdošās bandas apgalvojumu, ka pozitīva referenduma iznākuma gadījumā valsts sociālais budžets tiks iztukšots divu gadu laikā. Tiesa, viņiem nav viegli to izdarīt, ja, piemēram, uz raidījumu par pensijām un, protams, tajā skaitā arī par referendumu, Latvijas televīzija nevienu no viņiem neuzaicina, bet laika vēl līdz referendumam ir pietiekami daudz, un izdevība droši vien būtu jāizmanto. Man pašam līdz pensijai vēl ir tāds strēķītis laika. Ja man neviens nepierādīs pretējo, tad, lai arī cik man nebūtu žēl pensionāru, kuriem patlaban ir jāknapinās ar sīkām pensijām, tad nekas neatliks, kā ticēt apgalvojumiem par socbudžeta iztukšošanu, un es sestdien referendumā balsošu “pret.” Varbūt lasītājiem par šo tēmu ir kādas domas?
Vēl Dienā šodien ir materiāls par nebūšanām Latvijas Kultūras fondā, kuram ļaudis piešķir naudu, lai fonds šo naudu tālāk dotu dažādiem ar kultūru saistītiem projektiem. Cik var spriest no materiāla, fonds naudu saņem gan, bet tālāk nedod, vai arī dod ar lielu nokavēšanos — kāds koris no fonda naudu gaidīja jūlija beigās un to saņēma tikai pagājušajā nedēļā, kad projekts jau bija beidzies. Jura Podnieka studija kopš aprīļa ir saņēmusi tikai pusi naudas, kuru kāds sponsors ir devis filmai. Un kopš aprīļa nav maksāta nauda, kas ziedota leģendārā dzejnieka Imanta Ziedoņa medicīniskai aprūpei. Fonda vadītājs materiālā stāsta, ka iemesls tam visam ir tāds, ka fonds ir iekūlies parādos pēc tam, kad tam par grāmatvedības nebūšanām tika atņemts sabiedriskā labuma organizācijas statuss, un tagad esot atradies kāds ziedotājs, kurš situāciju glābs. Tas droši vien ir vājš mierinājums minēto projektu pārstāvjiem un citiem, kuri ir līdzīgā situācijā. Sponsori projektiem naudu pa tiešo neziedo tāpēc, ka LKF tagad atkal ir sabiedriskā labuma organizācija, un tāpēc sponsori par ziedojumu var saņemt nodokļu atlaidi. Taču tas kārtējo reizi norāda uz to, ka arī kultūrā, kura mūsu tautai skaitās ļoti svēta lieta, var būt ļoti nesmukas situācijas, un par to ir žēl.
Un pēdīgi, turēšu visus iespējamos īkšķus par Latvijas sportistiem Pekinā, jo patlaban vēl nevienas medaļas nav. Grūti, protams, būs, jo nu vairs viņus ar savu klātbūtni neuzmundrina mūsu valsts brašā un pirmā amatpersona, bet tomēr. Šorīt jau kļuvis zināms, ka barjerskrējējs Staņislavs Olijārs nemaz nav izgājis uz trases, jo uzsildīšanās laikā ir guvis traumu. Tas ir vienkārši briesmīgi. Ceru, ka drīz atkopsies. Bet vēl priekšā ir Saeimas deputāts Ščerbatihs, kā arī mūsu šķēpa metēji. Turēsim visi īkšķus.
Un, starp citu, turēsim īkšķus arī par ko citu. Rakstot par jamaikieša Useina Bolta milzīgo uzvaru 100 metru sprintā autors Arturs Vaiders rakstījis viedus vārdus: “Kaut nu tikai pēc gadiem nenāktos ņemt nost medaļas! Tad visam šeit rakstītajam nebūtu nekādas nozīmes.” Tieši tā. Dopinga situācija vieglatlētikā (un, protams, ne tikai) ir traģiska, un to vislabāk apliecina stāsts par Marionu Džounzu, kura no spilgtas varones ļoti ātri pārtapa par prastu meli, kurai jāsēž cietumā.
Jauku visiem dienu!