Labrīt, lasītāji!Šodien Dienā ir šausmu stāsts par leikēmiju. Izrādās, mūsu valsts ir teju vienīgā visā Eiropas Savienībā, kurā attiecībā pret šīs briesmīgās sērgas upuriem valsts (vai, pareizāk sakot, Veselības ministrija) izturas nevienlīdzīgi. Pastāvot kvotas, kuru ietvaros valsts nauda pacientu ārstēšanai nonāk līdz dažiem, bet nebūt ne visiem pacientiem. Kāds ministrijas pārstāvis esot pat atļāvies vienam no nelaimīgajiem leikēmijas upuriem pavēstīt, ka par viena leikēmijas pacienta ārstēšanu izdoto naudu varot apārstēt 180 ļautiņus ar acīmredzot mazāk sarežģītām slimībām. Par kvotu sistēmas trūkumiem norādījis ij Tiesībsargs, ij Saeimas Cilvēka tiesību komisija, bet Veselības ministrija (laikam tomēr vārdiņš "Veselības" šajā gadījumā būtu jāliek pēdiņās) pasaka ni un ni.
Te nāk prātā pāris domas. Pirmām kārtām, neģēlīgi grūti saprast, cik lielā mērā valsti var turēt atbildīgu par visu apslimušo cilvēku ārstēšanu. Tas bija pavisam nesen, kad visi dzirdējām par nabaga četrus gadus veco Gustavu, kurš vienīgais valstī sirgst ar nopietno un arī ļoti, ļoti dārgi ārstējamo Gošē slimību. Te varētu sākties vecā dziesma. Ja reiz valsts apmaksā ārstēšanu Gošē slimības pacientam, tad kāpēc ne šim te leikēmijas vai plaušu vēža pacientam? Ja reiz visiem leikēmijas pacientiem, tad kāpēc ne visiem diabēta pacientiem, u.tml. Taču šajā gadījumā divas lietas ir skaidras. Pirmkārt, ministrijā kāds uzvedas kā riktīga aunapiere. Ir skaidrs, ka sistēma ir neadekvāta, bet ministrija tam nepievērsīs nekādas uzmanības, lai iet leikēmijas pacienti ieskrieties un tas nekas, ka citur Eiropā ir atrasta cita, labāka sistēma. Otrkārt, kā atzīmēts materiālā, Latvijā veselības budžets ir tālu zem Eiropas (un pat Krievijas) normas, un pilnīgi noteikti (un nožēlojamā kārtā) tas nepieaugs paredzamajā nākotnē, jo valdība taču ir izstrādājusi taupīgu budžetu, bet Latvijas bankas prezidents šodien Dienas Biznesā brēc, ka tam jābūt vēl daudzreiz taupīgākam.
Domājot par leikēmijas un cita veida pacientiem, nāk prātā arī otra doma, proti — veselība mūsdienās ļoti nepatīkamā kārtā ir kļuvusi par komercpreci. Leikēmijas pacienta ārstēšanai ir vajadzīgi 25 tūkstoši latu gadā. Kāpēc? Labākās zāles pret leikēmiju saucas Glivec, un tās ražo firma Novartis, kurai pagājušais gads ir bijis ar jauktiem rezultātiem. Pozitīvā ziņa — Novartis peļņa 2007. gadā bija 12 miljardi dolāru. Sliktā — tā gada Davosas konferencē nevalstiskā organizācija Pro Natura firmu Novartis atzina par gada bezatbildīgāko uzņēmumu tāpēc, ka firma nikni cīnās pret centieniem citur pasaulē, un it īpaši Indijā, izveidot Glivec ģenērisko versiju, lai ļautu ārstēt trūcīgus vēža pacientus daudz, daudz lētāk.
Protams, nevar teikt, ka 12 miljardi dolāru nozīmē, ka firmai būtu jākļūst bezatbildīgai pašai pret sevi. Jaunu medikamentu izstrādāšana un aprobēšana nav lēts process, un loģiski, ka firmas akcionāri vēlas atgūt šo naudu. Taču tas ir vājš mierinājums leikēmijas pacientam Latvijā, kā arī Indijā. Internetā bez jebkādām problēmām var atrast Glivec piedāvājumu arī ģenēriskā versijā, tiesa, manis atrastajā variantā 200 kapsulas maksā 1600 ASV dolāru, arī tā vidējam latvietim nav sasniedzama summa, taču tānoteikti ir krietni zemāka par 25000 latiem gadā. Diez vai valsts oficiāli var mēģināt apiet Novartis patentu, bet cilvēcīga attieksme veselības aprūpē nav neiespējama. Vajag tikai mazāk aunpierīgus ierēdņus.
Par aunpierīgumu ierēdņos, starp citu, man liek domāt arī kas cits, ko nesen lasīju. Pērn sanāca tā, ka valsts obligātais eksāmens 9. klases skolēniem matemātikā tika piedāvāts dienā, kad ebreji atzīmē Toras dāvināšanas svētkus. Rīgas ebreju skola jau ļoti ilgi pirms šīs dienas par to paziņoja Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņiem, jo Toras dāvināšanas svētkos ebreji nedrīkst strādāt. Arī šajā lietā iesaistītās Tiesībsargs un Saeimas Cilvēka tiesību komisija. Varat trīsreiz minēt, ko pateica Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņi. Jā, pareizi. Ebreju bērni un viņu aizstāvji var iet ieskrieties. Arī šajā gadījumā jāatzīst, ka nevaru jau visu ko pārkārtot visu tautu un reliģiju svētku kontekstā, galu galā mūsējā ir valsts, kura arī neatzīst neko no Pareizticīgo baznīcas kalendāra. Bet tomēr. Arī šeit gribas domāt par cilvēciskumu un aunpierīgumu.
Jauku visiem dienu!