Raksts

Par ASV iekšpolitikas atspoguļojumu medijos


Datums:
29. janvāris, 2008


Autori

Pēteris Timofejevs Henriksson


Šodien no rīta ziņās runāja par ASV prezidenta tradicionālo uzrunu Kongresam (State of the Union address). Paražu teikt runu janvāra pēdējā nedēļā, atskaitoties par stāvokli valstī un par attiecīgajā gadā nospraustajiem mērķiem, aizsāka Džordžs Vašingtons 1790. gadā. Tomēr par spīti interesantajai prezidenta Buša runai, kuras kulminācija, šķiet, bija solījums sagraut Al Qaeda tīklu, manuprāt, daudz zīmīgāks ir fakts, ka, piemēram, Zviedrijas televīzijās tā bija ziņa numur viens.

Laikam jau man nevajadzētu brīnīties. ASV vēl joprojām ir spēcīgākā globālā lielvara gan militāri, gan politiski, gan ekonomiski. Tomēr par ko liecina fakts, ka valsts A prezidenta uzstāšanās savā parlamentā ir kļuvusi par ziņu prioritāti citās valstīs, kuras no valsts A šķir Atlantijas okeāns un simtiem kilometru? (Atklāti sakot neesmu pamanījis, ka Lielbritānijas karalienes uzruna, atklājot parlamenta rudens sesiju, izsauktu kaut vismaz aptuveni līdzīgu mediju reakciju ASV.) Pat ja ASV ir varena, vismaz teorētiski eiropieši taču varēja to prezentēt kā pirmo ārvalstu ziņu? Vai tiešām Eiropas valstis ir tik cieši saistītas ar ASV gan politiski, gan ekonomiski, ka ASV prezidenta uzruna ir rīta svarīgākais jaunums? Iespējams un pieļauju, ka strukturālie faktori var būt nozīmīgi, izprotot, kā tiek ietekmēta mediju un līdz ar to arī publiskā dienaskārtība.

Bet nenovērtēsim par zemu arī žurnālistu brīvās gribas nozīmi. Indivīds nebūt nav bezgribas marionete strukturālo spēku rokās, jo spriestspēja, zināšanas/pieredze un paša preferences ietekmē indivīda ierosmes, kuras tas īsteno vai neīsteno attiecīgā sociālajā situācijā. Kā ilustrācija žurnālistu spēkam man ienāca prātā salīdzinošais klusums par Republikāņu partijas prezidenta kandidātu izvēles procesu, ko var novērot galvenajos zviedru medijos. Nav tā, ka neraksta nemaz, tomēr pārsteidzošā kārtā demokrātiem – Klintonei un Obamam – tiek atvēlēta relatīvi lielāka mediju telpa nekā republikāņiem. Par spīti tam, ka 20. un 21. gs vēsturē var novērot ļoti skaidru tendenci – ka par prezidentu visbiežāk tiek ievēlēts Republikāņu partijas kandidāts.

Varētu jau arī priecāties, ka zviedru mediji ir tik „progresīvi”. Pat ja tas šķiet nedaudz tendenciozi. Tā teikt – ne jau bieži mēs tiekam lutināti ar izvēli starp melnādainu un sieviešu dzimuma kandidātu vienlaikus. Tomēr, kas teica, ka republikāņu uzvaras gadījumā Kondolīza Raisa nevarētu kļūt par viceprezidentu? Turklāt vai mormoņa (Mita Romnija) vai Vjetnamas kara veterāna (Džona Makkeina) sacensība nav tikpat sensacionāla? Tīri personīgi runājot, neesmu vienīgais, kurš saķer galvu jau iedomājoties vien, ka nākamos četrus gadus pasaules varenāko valsti vadīs Klintonu dinastijas pārstāve (it kā nebūtu jau gana ar Bušu dinastiju!) vai Obama, kurš 16 mēnešos grib izvest karaspēku no Irākas, tādējādi paverot ceļu apokaliptiskam pilsoņkaram Tuvajos Austrumos. Abi kandidāti sevi raksturo kā „patriotus”, jo viņi labprāt īstenotu protekcionistisku tirdzniecības politiku un uzliktu importa ierobežojumus ASV. Turklāt abi ir tik kreisi noskaņoti, ka, piemēram, skolu un pensiju politikas jautājumos zviedru sociāldemokrāti salīdzinājumā šķiet esam tīrākie neoliberāļi. Bet varbūt, ka zviedru žurnālistu simpātijas Klintonei un Obamam ir izskaidrojamas tieši ar kandidātu „kreisumu”, jo pavisam nesen tika veikta zviedru žurnālistu aptauja, kurā noskaidrojās, ka mediju darboņi lielākoties mēdz būt daudz kreisāk noskaņoti nekā mediju patērētāji? Šaubos, ka žurnālistu politisko pārliecība ir veidojusies vienīgi strukturālo faktoru ietekmē. Tie, kuri ir iedomājušies, ka zviedru mediji ir liberālisma citadele, maigi sakot, būs vīlušies – ziņu izlase, to pasniegšanas veids un sniegtais skatījums ir krietni vien „kreiss”.

Tāpat gribētos izteikt cerību, ka, lai nu kurš būs nākamais ASV prezidents, viņš/viņa nesāks celt cietoksni ap savas valsts robežām, jo izolacionistiska ārpolitika ilgtermiņā var nodarīt ļaunumu gan ASV, gan Eiropai. Tomēr pesimistiska scenārija gadījumā mēs varam būt droši, ka ziņas par ASV prezidenta uzrunu varētu vairs nebūt mediju prioritāte, vismaz ne Ziemeļeiropā, kura ir tik bīstami tuvu teju revizionistiskajai Krievijai. Jāsaka, ka es dodu priekšroku televīzijā redzēt kā ziņu numur viens Buša, nevis Putina uzrunu.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!