Labrīt, lasītāji!Pasaulē ir salīdzinoši maz cilvēku, kuru veikums ir tāds, kas liek vienlaikus apbrīnā atkārt žokli un arī dziļā cieņā noliekt galvu apbrīnojama talanta priekšā. Nepārprotami viens šāds cilvēks ir pianists Vestards Šimkus. Man ir gadījies viņa fantastisko talantu redzēt un dzirdēt klātienē tikai pāris reizes, bet tas vienmēr ir bijis neaizmirstams notikums. Kāda koncerta Lielajā ģildē daļēji tāpēc, ka mans draugs uz koncertu pēdējā mirklī nevarēja ierasties, priecājos, ka man blakus būs tukša vieta, bet mirkli pirms koncera sākuma tur iezvempās ļoti slikti audzināta meitene, kura nekavējoties sāka pakot no somiņas visādas konfektes un citus čaukstošus priekšmetus. Tikai ļoti stingrs šņāciens no manas puses lika viņai beidzot apklust. Mamma, protams, nekādu vērību meitas sliktajai uzvedībai nepievērsa.
Bet ne jau par to šis stāsts. Šodien Dienā ir intervija ar mākslinieku Šimkusu, kurā viņš stāsta par savu pieredzi pasaules pianistu sabiedrībā, kā arī par to, kā viņš laimīgs dzīvo savos laukos, avīzes nelasa, televizoru neskatās, slauc kazas, skrien krosiņu. Par to visu viņš ir runājis arī citreiz, bet manu uzmanību piesaistīja lūk, kāds atzinums: “Es uzskatu, ka mēs, latvieši, neesam dzīvotspējīga nācija. Mūsu ir ļoti maz, kļūst arvien mazāk, mēs izmirstam un neko šajā valstī neražojam. Pasaulē ir daudz dzīvotspējīgākas nācijas, un tās noteikti aizņems mūsu vietu, dzīves telpu. Neko darīt, tāds ir mūsu liktenis. Pašnāvnieki. [..] Es nekur citur pasaulē neesmu redzējis nevienu citu tautu, kura tik ļoti neieredzētu savējos. Tā ir unikāla latviešu īpašība, mēs daram visu, lai neturpinātu eksistēt. Mums trūkst veselīga lepnuma — tie ir mūsējie! Apziņas, ka savējie ir vērtība. Mums savējais ir vērtība tikai tad, ja viņu atzīst citur pasaulē.”
Skarbi, pat apokaliptiski vārdi. Par to, ka latvietim mīļākais saldais ēdiens ir cits latvietis, bieži vien šaubu nav, bet vai no tā izriet tautas izzušana? Ļoti gribas cerēt, ka nē. Taču par Vestarda teikto nākas domāt arī citā kontekstā. Kā ļauns monstrs atkal ir uzziedējis kādreizējais Saeimas deputāts teorētiski heteroseksuālais Šmits (teorētiski heteroseksuāls tāpēc, ka savā jaunākajā gara darbā viņš Mozaikas valdes locekli Lindu Freimani ir atļāvies nosaukt par “lesbieti Freimani”, kā arī tāpēc, ka neapšaubāmi nāk prātā Freida atziņa, ka skaļākie homofobi bieži vien mēdz būt vīrieši, kuri šaubās paši par savu seksualitāti). Viņš izplatījis depešu, kurā aicina aizliegt nākamsestdien paredzēto Draudzības dienu gājienu, jo tas dikti pazemošot tos “kas pieturas pie tradicionālām morāli ētiskām normām un ģimenes definīcijas.” Šmits pārstāv jaunu tendenci homofobu sabiedrībā. Šādi ļaudis gan apgalvo, ka viņi pilnībā atbalsta visas cilvēka tiesības, izvēles brīvību, pulcēšanās brīvību un visu pārējo, bet tikai ne gejiem un lesbietēm. Turklāt, ja kāds iebilst pret viņu garīgo slimību, kas saucas homofobija, to šādi ļaudis tūlīt pārkvalificē par uzbrukumu kristietībai. Tas, protams, ir nonsenss. Vienīgais, ko var pateikt Šmitam un šmitveidīgiem par nākamsestdien gaidāmo pasākumu: Ja nepatīk, Jānīti (un Kaspariņ, un Kasparkundzīt), tad neskaties, draudziņ. Paliec mājās. Netraumē sevi. Un, lūdzu, nemelo par to, kas tur notiks. Neviens nebūs pliks. Neviens nedemonstrēs seksu. Ja tevi traumē seksa izrādīšana uz ielas, padežūrē pie Laimas pulksteņa, tur seksualitātes demonstrēšana vienmēr sit augstu vilni. Un nomierinies. Nevienam pāri netiks darīt, arī tavam plaši bazūnētajam “tikumam” (jā, nesakarīgi aizspriedumi ir varen tikumīgi) ne.
Un vēl viena doma. Kur parādījās teorētiskā heteroseksuāļa Šmita pārdomas? Dienas portālā zem jēdziena “tautas balss.” Protams, arī es esmu brīvas izpausmes piekritējs. Vien gribas jautāt, ko Diena darīs tad, ka “tautas balsī” ieskanēsies antisemītisms vai rasisms, jo arī šie “tikumi” mūsu valstī nav nekas neparasts…
Jauku visiem dienu!