Labrīt, lasītāji! Šodien par šo un to, par šo un to.Piemēram, par atziņu, ka cilvēkam, kas vēlas nākt strādāt, ir vajadzīgas "labas krievu un angļu valodas zināšanas." Šķiet, šāds teksts darba sludinājumos mūsdienās parādās puslīdz refleksīvi, bet mani tas šorīt pārsteidza tāpēc, ka piedāvātais darbs saucas "redaktors-žurnālists," un darbu piedāvājošā instance ir laikraksts Diena.

No tā izriet, ka Latvijas Republikā es, latvietis ar nu jau visnotaļ daudz gadu pieredzi žurnālistikā, nevarētu strādāt Latvijas republikas “lielākajā rīta Laikrakstā Diena” (tā sludinājumā avīze ir aprakstījusi pati sevi, radot jautājumu par kvalitāti tajos redaktoros-žurnālistos, kuri tur strādā patlaban, jo vismaz man liekas, ka vārdam “laikraksts” tur nav jābūt ar lielo burtu, bet ne par to šis stāsts) — es tur nevarētu strādāt tāpēc, ka angļu valodas zināšanas man it kā ir, jo man sagadījās mācīties skolā ar pastiprinātu angļu valodas novirzienu, bet krievu valodu tā arī neesmu iemācījies. Droši vien, ka krievu valodas zināšanas redaktoram-žurnālistam Dienā par sliktu nenāk, ja ir nepieciešams lasīt, piemēram, informāciju no ITAR-TASS ziņu aģentūras Krievijā. Bet, nē — ITAR-TASS savas ziņas piedāvā arī angļu valodā. Varu lasīt, piemēram, par televīzijas redaktori, kuru restorānā sašāvis kādreizējā Sanktpēterburgas gubernatora vietnieka dēls, un kuru glābis tas, ka zābakā bijusi metāla plāksnīte, tāpēc lode nav caurdūrusi televīzijas redaktores kāju. Bet arī par to nav šis stāsts. Jautājums tomēr ir par to, vai jēdziens “vajadzīgas labas krievu valodas zināšanas” Latvijā nav aizgājis krietni par tālu. Trolejbusa kontrolierim — protams, tas ir vajadzīgs, ne visi mūsu līdzdzīvotāji bijuši pietiekami apzinīgi, lai iemācītos valsts valodu. Bet Latvijas Republikas lielākajā dienas laikrakstā? Piedevām tādā, kas tiek izdots latviešu valodā?

***

Ja par latviešu valodu un latviešiem. Šodien citā laikrakstā ir intervija ar jaunieti, kurš nupat ir kļuvis par jaunāko Saeimas deputātu vismaz atjaunotās Latvijas vēsturē, ja ne visos laikos. Viņš saucas Jānis Dombrava, viņam patlaban ir 22 gadi, un intervijā viņš stāsta par to, ko Saeimā cer darīt viņa pārstāvētā Visu Latvijai! partija. Cilvēks priekšvēlēšanu laikā iemācījies būt mazliet viltīgs. Sašutis viņš ir par jēdzienu šādu: “Nezinu — ja par fašismu uzskata to, ka 25. martā ejam pieminēt politiski represētos … tad man grūti ko teikt.” Pieņemu, ka J. Dombrava, kurš Latvijas universitātē ir ieguvis bakalaura grādu vēsturē un turpina studēt maģistros, ļoti labi zina, ka runa nav par 25., bet gan par citu datumu martā, bet par to viņš ir izvēlējies nerunāt. Lai tā būtu. Taču intervijā ir arī cita saruna, kura pelnī vairāk uzmanības, proti: “Ļoti daudzās valstīs mēs varam redzēt, ka nacionālie spēki kļūst arvien spēcīgāki. Piemēram, Zviedrija, Nīderlande, Ungārija, Slovākija Austrija. Turklāt tās ir tieši samērā mazas valstis, kuras sajūt apdraudējumu globalizētajā pasaulē un saprot, ka jāatgriežas pie tautas vērtībām, pie nacionālās identitātes, lai varētu pastāvēt. Šāds notikumu pavērsiens dara bažīgus politologus un politiķus, kuri par savu virsmērķi izvēlējušies kosmopolītisma ideoloģiju un noliedz nacionālo identitāti par labu Eiropas identitātei. Viņu ideoloģija palēnām bankrotē, tādēļ viņi sāk uzvesties neadekvāti.”

Nezinu, konkrēti par kuriem “politologiem un politiķiem” jaunais cilvēks ir domājis, bet nudien neuzskatu, ka Visu Latvijai! būtu pat minimāli prāta darbs, sevi saistīt un identificēt, piemēram, ar Ungārijas partiju “Jobbik,” kura ir konkrēti rasistiska attiecībās pret valsts Romu tautības iedzīvotājiem un ir ar simboliku, kura konkrēti atsaucas uz laiku, kad Ungārijā valdīja nacisti, vai ar Nīderlandes Brīvības partiju, kuras līderis Gērts Vilderss nav uzskatāms citādi, kā par ekstrēmistu jautājumā par Islāmu, vai ar Zviedrijas demokrātu partiju, kura no nacistu simbolikas atteicās tikai 21. gadsimta sākumā, lai sevi padarītu par “pieņemamāku.” Neatkarīgi no tā, cik “kosmopolītiska” vai “nekosmopolītiska” ir mana ideoloģija, es absolūti noraidu domu, ka “tautas vērtību” pamatā ir jābūt naidam pret “citādajiem.” Un Visu Latvijai! gadījumā Dombravas teiktais liek domāt par jēdzienu “Pasaki man, kas ir tavi draugi…”

***

Nav man viedokļa par to, vai Latvijas universitātes profesors Rihards Kūlis ir vai nav nodarbojies ar plaģiātu, neesmu lasījis attiecīgos darbus, jo neesmu filozofijas speciālists, bet viņš ir jāpiemin kontekstā ar kārtējo pierādījumu par to, cik ļoti, ļoti, ļoti lēni mūsu valstī maļas tiesas dzirnas. Nevarētu teikt, ka man ir pilnīgi skaidrs, kāpēc jautājums par plaģiātismu Latvijas universitātē, kura tomēr, ja nemaldos, atrodas Rīgā, tiek risināts Gulbenes rajona tiesā, taču tas te nav galvenais. Galvenais ir tas, ka lietu par darba attiecību izbeigšanu starp LU un profesoru Kūli tiesā bija paredzēts izskatīt vakar, bet nekas nesanāca, jo Kūļa pārstāvis esot “atradies citā sēdē.” Kam negadās? Bet, kad Gulbenes rajona tiesa nākamajā reizē ķersies pie šī jautājuma risināšanas? Nākamā gada martā. Tātad — pēc pieciem mēnešiem. Pieci mēneši, kuru laikā jautājums paliks neatrisināts. Varbūt, ka visas procesā iesaistītās personas ir tik ļoti aizņemtas ar visādām darīšanām, ka visos tajos piecos mēnešos nudien nav iespējams atrast pat pāris stundiņas, kuru laikā jautājumu atrisināt. Par tiesu kā tādu negribu ņirgāties — mūsdienu finanšu krīzes laikā arī tiesām ir jādara daudz darba ar daudz mazākiem resursiem. Bet, ņemot vērā, piemēram, to, ka jautājums par divu politisku partiju krāpšanos pirms nu jau četriem ar pusi gadiem priekšvēlēšanu finansēšanas kontekstā vienas partijas gadījumā vēl nav pat izskatīts pirmās instances tiesā, tas liek domāt, ka nākamajam tieslietu ministram, kurš vien viņš vai viņa būs, būtu steidzami jāaplūko jautājums par to, kā šāda veida procesus padarīt krietni vien ātrākus.

***

Un, pēdīgi, vakar radio raidījumā man bija intervija ar ekspertu no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes par to, kā darba migranti Latvijā ietekmē darba tirgu. Runājām cita starpā arī par to, ka var būt un ir problēmas ar valodu, piemēram, ja kāds turku uzņēmums pasludina, ka visiem tiem, kas vēlēsies piedalīties turku vadītā projektā Rīgas lidostā, būs jāprot turku valoda. Bet acīmredzot problēmas ar valodu ir arī patlaban. Proti: “Virslīgas komandu FK Jelgava un Tranzit svētdienas spēlē vienā no epizodēm bumbas kontroli pārņēma japāņu leģionārs Jumpejs Šimura. Komandas partneri viņam uzsauca, ka tuvumā pretinieku nav un var neviena netraucēti pieņemt lēmumu, bet japānis no komandas biedru kliedziena sabijās un aizspēra bumbu pēc iespējas tālāk.” Ar piebildi, ka diez vai komandas biedri pilnā balsī kliedza “Klau, vecīt, tuvumā pretinieku nav, un tu vari neviena netraucēti pieņemt lēmumu,” atliek vien pateikt — mūsdienu globalizētajā pasaulē acīmredzot gadās ne tā vien.

Jauku visiem dienu!