Raksts

Par amatpersonas apvainošanu – psihiatriskajā slimnīcā?


Datums:
28. oktobr, 2003


Autori

Gundega Līce


Foto: E. Rudzītis © AFI

Piespiedu ārstēšana ir ļoti nopietna iejaukšanās cilvēka privātajā dzīvē un izmantojama tikai ārkārtas gadījumos. Diemžēl Latvijā tiesa tos var noteikt, ja persona ir izdarījusi vienalga kuru krimināllikumā noteikto noziedzīgo nodarījumu.

Diskutējot par to, kāda atbildība pienākas par amatpersonu goda un cieņas aizskaršanu, īpaša uzmanība jāpievērš piespiedu ārstēšanai stacionārā, ko tiesa nozīmē kā piespiedu līdzekli personām, kas rakstījušas apvainojošas vēstules vai iesniegumus atsevišķām valsts amatpersonām un tikušas atzītas par nepieskaitāmām.

Piemēram, persona A. ir uzrakstījusi un nosūtījusi vairākas apvainojoša satura vēstules amatpersonai B., kurās šo amatpersonu nodēvē par meli, apšauba spējas ieņemt attiecīgo amatu utml. Amatpersona B. ir ziņojusi prokuratūrai par šīm vēstulēm un prokuratūra ierosinājusi krimināllietu pēc Krimināllikuma 271.panta par amatpersonas goda un cieņas aizskaršanu. Prokurors, kas skatījis konkrēto lietu, nozīmējis personai A. tiesu psihiatrisko ekspertīzi, kurā eksperti atzinuši personu par nepieskaitāmu minētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā. Tiesā par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanu personai A. noteikta piespiedu ārstēšana psihoneiroloģiskajā slimnīcā.

Attiecībā uz tiesas procesu par piespiedu medicīnisko līdzekļu noteikšanu, tīri formāli nekas nav pārkāpts, jo tiesa var noteikt vienu no trim piespiedu līdzekļiem – ambulatorisku ārstēšanu, ārstēšanu vispārēja tipa psihiatriskajā slimnīcā (nodaļā) vai ārstēšanu specializētā psihiatriskajā slimnīcā (nodaļā) ar apsardzi.

Tomēr, spriežot tiesu un piemērojot likumus, jāņem vērā ne tikai likuma burts, bet arī gars, proti, jāpielieto likumu iztulkošanas sistēmiskā metode – tiesību normas, kas attiecas uz konkrēto jautājumu, jātulko kopumā ņemtas, jāapskata visi tiesību avoti attiecīgajā jomā, lai sasniegtu lietderīgāko un taisnīgāko rezultātu. Tāpēc šajā gadījumā jāņem vērā arī Eiropas kontinentālajā tiesību sistēmā vispāratzītie tiesību principi, piemēram, samērīguma princips. Lai ierobežojumi būtu attaisnoti, tiem ir jābūt nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā un līdzekļiem ir jābūt samērīgiem sasniedzamajam mērķim – respektīvi, sabiedrības guvumam no tiem ir jābūt reālam un lielākam nekā indivīdam piemērotajam ierobežojumam.

Piespiedu ārstēšana ir ļoti nopietna iejaukšanās cilvēka privātajā dzīvē un no Eiropas cilvēktiesību tiesas prakses izriet, ka tā ir izmantojama tikai ārkārtas gadījumos. To var secināt arī pēc Latvijas likumiem – Ārstniecības likumā ir noteikts, ka personu var ievietot psihoneiroloģiskajā slimnīcā piespiedu kārtā tikai izņēmuma gadījumos, ja persona apdraud savu vai citu cilvēku veselību vai dzīvību utml. Diemžēl Krimināllikumā (KL) un Kriminālprocesa kodeksā nav noteikti līdzīgi ierobežojumi piespiedu medicīnisko līdzekļu piemērošanā – tos tiesa var noteikt, ja persona ir izdarījusi vienalga kuru KL noteikto noziedzīgo nodarījumu.

Tomēr, izmantojot sistēmisko iztulkošanas metodi un apskatot nodarījuma raksturu, gadījumā ar apvainojošu vēstuļu sūtīšanu amatpersonām ir jāsecina, ka šo vēstuļu autoru piespiedu ārstēšana psihoneiroloģiskajā slimnīcā pārkāpj samērīguma principu, jo noteiktais personas tiesību ierobežojums ir ievērojami lielāks par nodarīto pārkāpumu. Turklāt jāņem vērā, ka KL 271.panta atbilstību Satversmei tikko ir izvērtējusi Satversmes tiesa un savā nolēmumā atzinusi, ka minētais pants patreizējā redakcijā Satversmei neatbilst. Ja Saeima neprecizēs šo pantu, tas būs atzīstams par spēkā neesošu no nākamā gada 1.februāra. Tad šādos gadījumos pamats krimināllietas ierosināšanai būs tikai goda aizskaršana un neslavas celšana (KL 156.un 157.pants). Un abi šie noziedzīgie nodarījumi ir kvalificējami tikai kā kriminālpārkāpumi par ko nav paredzēts pat cietumsods. Jāņem vērā arī tas, ka goda aizskaršanai un neslavas celšanai ir drīzāk civiltiesisks, nevis krimināltiesisks raksturs un parasti par šādiem nodarījumiem lietas tiek risinātas civiltiesiskā kārtībā, pieprasot kaitējuma atlīdzību saskaņā ar Civillikumu.

Jāatzīmē, ka apskatāmajās lietās parasti tiek pārkāptas arī cilvēka tiesības uz pieeju tiesai, jo visbiežāk tiesa lemj jautājumu par personas piespiedu ārstēšanu, personu pat neredzējusi un neuzklausījusi. Tas var tikt atzīts par būtisku Satversmes 92.panta un Eiropas cilvēktiesību konvencijas 6.panta pārkāpumu, proti, tiek pārkāptas tiesības uz taisnīgu tiesu.

Ja šādos gadījumos tiesa pilnīgi, objektīvi un vispusīgi iepazīstoties ar lietā esošajiem materiāliem uzskata, ka nodarījums izdarīts nepieskaitāmības stāvoklī un personu nevar saukt pie atbildības, tad tiesai ir iespējams piemērot nevis piespiedu ārstēšanu, bet gan izmantot Kriminālprocesa kodeksa 68.panta 2.daļu, kurā noteikts: “ja persona pēc izdarītā nodarījuma rakstura un sava psihiskā stāvokļa dēļ nav bīstama sabiedrībai, tiesa var nodot to tuvinieku vai citu personu, kas veic slimnieku kopšanu, gādībā un medicīnas iestādes uzraudzībā pēc dzīvesvietas”. Ja pārkāpuma bīstamību un raksturu tiesa neņem vērā, tad tā pārkāpj samērīguma principu, jo sabiedrības guvums nav reāls un lielāks nekā indivīdam piemērotais ierobežojums.


Laikraksta “Diena” pieteikums Satversmes tiesā

Satversmes spriedums lietā Nr. 2003-05-01 „Par Krimināllikuma 271.panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 100.pantam”

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!