Raksts

Par aktieriem (un citiem) un pensijām


Datums:
25. jūnijs, 2009


Autori

Kārlis Streips


Labdien, lasītāji!Šodien laikrakstā Atkarīgā ir plašs materiāls par radošo profesiju pārstāvjiem, kuri turpina strādāt savā jomā un tāpēc ir pakļauti savas pensijas samazināšanai par 70 procentiem. Materiālā citēta lieliskā aktrise Olga Dreģe, kura nākusi ar lūk, kādām pārdomām: "Ko man dod Triju Zvaigžņu ordenis, ja šobrīd esmu pazemota un pakļauta iznīcībai? Man ļoti žēl, ka valsts ir kļuvusi par manu ienaidnieku." Turpat blakus tikpat lieliskais aktieris Juris Strenga informē, ka viņš laikam no teātra ies projām un nodarbosies ar gadījuma darbiem un naturālu saimniecību.

Par to laikam ir jābūt divējādām jūtām. No vienas puses, ja tādi milzīgi talanti, kā O. Dreģe, J. Strenga, kā arī, piemēram, Baiba Broka, Vilis Daudziņš, Artūrs Skrastiņš, Rēzija Kalniņa, Svetlana Bless, Katrīna Tatarinova un daudz, daudz citu būtu piedzimuši nevis PSRS un postsovjetiskajā Latvijā, bet gan kaut kur Rietumos, tad ar savu talantu viņi būtu ieguvuši ļoti, ļoti daudz vairāk tieši materiālā labuma ziņā. Neviens no minētajiem cilvēkiem nav ar mazāku talantu, kā, piemēram, britu jaunietis Daniels Radklifs, kurš par Harija Potera lomas attēlošanu jau 2005. gadā bija nopelnījis 23 miljonus sterliņa mārciņu. Toms Krūzs par katru lomu var prasīt 25 miljonus dolāru un vairāk. Un tādu piemēru ir milzīgi daudz. Aktieri, protams, nav vainīgi pie tā, ka padlaikos viņi pelnīja naudu, kurai ārpus brālīgās padomijas nebija absolūti nekādas nozīmes. Noteikti viņi ir pelnījuši bezrūpīgas vecumdienas, lai arī, vismaz man pazīstamo aktieru un aktrišu starpā, nav īpaši daudz tādu, kuri atbilst Latvijas Dramaturgu ģildes valdis priekšniek teiktajam par to, ka “bieži vien radošie cilvēki nododas mākslai, nevis ģimenes veidošanai, tāpēc vecumdienās viņiem nav pēcnācēju, kas viņus pabalstītu gan finansiāli, gan morāli.”

Taču no otras puses te ir arī vienlīdzības jautājums. Būtu nepieklājīgi tā jautāt, bet vienalga var jautāt, vai kopumā ņemot, Latvijai un tās iedzīvotājiem svarīgāks ir aktieris vai ārsts? Aktrise vai skolotāja? Režisors vai policists? Dramaturgs vai robežsargs? Ja sāktos process, kurā visu strādājošo pensionāru starpā notiktu izvēle, kura dažus padara vienlīdzīgākus par citiem, vai nesāktos visai liels, piedodiet, bardaks? Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis Atkarīgās materiālā piedāvā uzskatu, ka likums esot pieņemts “debili.” Un: “Pāriešana uz līgumdarbiem nav izeja. Tādā gadījumā man vajadzētu rakstīt desmit autoratlīdzības vienā vakarā. Viņi taču man ir vajadzīgi štatā!” Pieļauju, ka Latvijā patlaban ir pietiekami daudz darba vietu, kurās notiek “radoša” pieeja grāmatvedībai, lai strādājošie pensionāri tik ļoti daudz tomēr nezaudētu. Kāda vaina rakstīt “desmit autoratlīdzības vienā vakarā,” ja tas palīdz nodrošināt ērtāku dzīvi tādiem teātra grandiem, kā Ģirts Jakovļevs, Uldis Dumpis, Lilita Ozoliņa un arī Astrīda Kairiša? Nav jau tā, ka O. Rubenim šie desmit dokumenti būtu katru vakaru jāraksta rokrakstā ar pildspalvu.

Vienīgā izeja te tomēr ir Latvijas tautsaimniecības augšupeja. Tad būs labāk visiem. Pagaidām arī es jūtu visai ievērojamu ienākumu kritumu no tulkošanas, par savu pensiju neesmu īpaši pārliecināts, bet, godīgi sakot, īpaši neplānoju pensionēties. Darbs man tomēr ir asinīs. Man nebūtu žēl, ja valdība nolemtu no pensiju griešanas ļaut izvairīties aktieriem, ārstiem, medmāsām, skolotājiem, policistiem, robežsargiem, militārpersonālam, zinātniekiem, universitātes profesoriem, autoriem, mūziķiem … visiem, kuri mūs sargā un dzīvi padara jaukāku. Bet tad jau tomēr likums būtu jāatver atkal un pavisam. Un baidos, ka to gan valdība darīt negrasās.

Jauku visiem dienu.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!