Raksts

Par aizskārtiem sportistiem, vēstniekiem, graustiem un operu — pārdomas piektdienā


Datums:
03. oktobris, 2008


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Šokēts! Jā, šokēts es esmu uzzinot, ka esmu aizskāris un pat pazemojis Olimpisko spēļu čempionu BMX sportā Māri Štrombergu un Parolimpisko spēļu čempionu lodes grūšanā Aigaru Apini! Vienkārši šokēts, jā, jo tā nu es nudien nekad neesmu gribējis. Taču Latvijas Olimpiskās komitejas vadonis Aldonis Vrubļevskis un Paralimpiskās komitejas vadonis Valdis Nagobads tieši tā ir apgalvojuši, jo viņuprāt nav pieņemama sabiedrībā uzsāktā diskusija par to, "cik taisnīgi Latvijā valstiskā līmenī tiek novērtēti sasniegumi, ko guvuši olimpieši un paralimpieši." Vienu vārdu sakot -- muti ciet! Nu, piedodiet, atvainojiet, sorry, i zveniķe un tut mir pat ļoti Leid, bet, pirmkārt, diskutēt tomēr var par visu ko pēc kārtas, un otrkārt, es joprojām uzskatu, ka tā ir cūcība, ka vienam čempionam prēmija bija ļoti daudz lielāka, nekā otram. Ļoti ceru, ka ar šo apgalvojumu neesmu "aizskāris un pazemojis" Štrombergu, un vēl vairāk ceru, ka neesmu "aizskāris un pazemojis" Apini, jo viņi abi divi ir malači, viņi abi divi ir izdarījuši kaut ko tādu, ko es pats nemūžam nevarētu izdarīt. Jautājums ir par valsts attieksmi pret tā dēvētajiem "invalīdiem."

***

Atsevišķi krievvalodīgie laikraksti mūsu valstī ir nākuši ar domu, ka nākamais vēstnieks cara Vladimira diktatūrā varētu būt kādreizējais “stabilitātes garants” Kalvītis, un viņš pats esot pateicis ka, lai gan neviens viņam šādu domu nav piedāvājis, tas varētu būt “interesants izaicinājums.” Ļoti jācer, ka Ārlietu ministrijā neviens pat mirkli nav domājis par šādu iespēju, jo pilnīgi skaidrs ir tas, ka “stabilitātes garantam” ir precīzi tas pats amats, kā ANO vēstnieces amatam izbrāķētajai Vairai Paeglei.

***

Dienas Biznesā šodien ir uzdoti pamatoti jautājumi par graustu Marijas ielā 6. Ziņots, ka Rīgas dome beidzot ir sasparojusies un pateikusi, ka darbi celtnes konservēšanai jāsāk mēneša un jāpabeidz sešu mēnešu laikā. Nezinu, neesmu nedz arhitekts, nedz arī būvceltnieks, bet vai neliekas visnotaļ ticami, ka tos četrus tukšos mūrus par spīti tiem, ka tie ir tik ļoti kultūriski un arhitektoniski piemineklīgi, nāksies vienkārši nojaukt?

***

Un pēdīgi, nezinu, cik ļaudis lasa Kultūras Dienu, bet šodien tajā Inese Lūsiņa no pazīstamā itāļu diriģenta Pjēra Džordžio Morandi ir izdabūjusi vienkārši lielisku stāstu. Ceru, ka Inese neibildīs, ja es to atkārtošu bloga lasītājiem, jo tas ir superīgs: “Tas gadījās, kad vēl spēlēju La Scala orķestrī teātra viesizrādēs Japānā. Pēdējo Bohēmas izrādi diriģēja mans visdievinātākais diriģents Karloss Klaibers. Izrāde notika Jokohamā, teātrī, kuram nav dienesta izejas. Otrajā cēlienā piedalījās ēzelītis, kuru pēc tam nevarēja aizvest prom līdz vakara beigām. Ēzelītim apnika gaidīt tieši tad, kad Mirella Freni atveidoja mirstošo Mimī. Dziedājumu pārtrauca skaļš i-ā, i-ā, un publika, kura tikko raudāja aiz aizkustinājuma, nu locījās smieklos līdz asarām. Tikmēr ēzelītis uzstājīgi turpināja savu skaļo ‘dziesmu,’ un valdīt smieklus nu vairs nespēja arī dziedātāji — zvaigžņu sastāvs: Plāsido Domingo, Mirella Freni, Nikolajs Gjaurovs. Dziedot ‘Nemirsti, Mimī!’ Domingo gandrīz aizrijās no smiekliem un vairs nespēja padziedāt. Vienīgi Freni bija spējīga saglabāt nopietnību, kamēr no orķestra bedres atskanēja tikai stīgu instrumentu skaņas, jo pūtēji vienkārši nespēja smiedamies spēlēt.” Gadās arī tā. Pats atceros izrādi mūsu pašu Operā, kur pirmajā cēlienā piedalījās sunītis. Sunītis rotaļājās ar bumbu. Skatītāji ieķiķinājās tad, kad bumba ieripoja orķestra bedrē, bet smējās pat ļoti sirsnīgi, kad kāds mūziķis no orķestra bedres to sunītim par lielu prieku uzmeta atpakaļ uz skatuves.

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!