Raksts

Pamestie rakstnieki


Datums:
23. februāris, 2012


Autori

Anda Rožukalne


Foto: woodleywonderworks

Negaidiet, ka kultūra tiks analizēta plašāk par dažu pirmizrāžu ziņām un ka uzzināsit arī par kultūras politiku un ekonomiku!

Tas būtu bijis skandāls, kas neatstāj sāju pēcgaršu. Skandāls, kurš neliek justies neērti tikai tāpēc, ka tam sekojat. Skandāls, kurš nav vardarbīgs pret tajā iesaistītajiem. Bet skandāla nebija.

Nedēļā, kad daudzi vēl turpina skaitīt jau novecojušo mantru „kā nonācām līdz valodas referendumam?”, man šķiet piemirsts svarīgais jautājums — kāpēc mēs publiski pametām savus rakstniekus?

Dažas dienas pirms referenduma, kad valodas kaislības bija sasniegušas vienu no augstākajiem punktiem, precīzāk — 14. februārī, Latvijas rakstnieki savas situācijas bezcerīgumu izklāstīja Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā. Lai gan pats par sevi jau absurdam līdzinās fakts, ka rakstniekiem jāiet kārtot savas radošās darbības dzīvotspējas jautājumi uz parlamenta namu, ne mazāk dīvaina bija medijos redzamā publiskā reakcija uz šo notikumu. Vai varbūt viss bija kārtībā — vienkārši neparastu tematu mediji tvēra ļoti tradicionāli?

Ja nebūtu LETAs…

Par ko ir stāsts? Vairāki rakstnieki devās uz Saeimu, lai izteiktu priekšlikumus, kā būtu sadalāms kultūras budžets, un norādītu uz situāciju, ka rakstniecībai atvēlētie valsts līdzekļi ļoti sarukuši. Ja nebūtu aģentūras LETA žurnālistes Emīlijas Kozules, mēs neuzzinātu pat to. Par laimi viņa komisijas sēdes gaitu aprakstīja visai detalizēti[ 1 ].

Skaidrības labad minēšu dažus citātus:

  • „Piemēram, Māris Bērziņš informēja deputātus, ka VKKF[ 2 ] rakstnieku radošajām stipendijām piešķir tikai 11 500 latus, kas tiek sadalīti 20 literātiem — pa 575 latiem gadā”.
  • „Pēc Liānas Langas sniegtās informācijas, 2012. gadā ar literatūru saistītiem pasākumiem tiek atvēlēti tikai 403 000 latu (214 752 lati no Kultūras ministrijas (KM) budžeta un 188 088 lati no VKKF budžeta) jeb 0,4% no visa 103 miljonus lielā KM budžeta. Literāti vēlas, lai no KM budžeta rakstniecībai tiktu atvēlēti 5% līdzekļu.”
  • „Ministre Jaunzeme-Grende gan tūlīt iebilda, ka 43 miljoni no KM budžeta tiek atvēlēti Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas celtniecībai.”
  • „Latviešu literātu grāmatām valsts finansējums ir 5%, pašu ieņēmumi — 95%. Tika arī apgalvots, ka izdevēji rakstniekiem bieži vien nemaksā honorāru vai arī tas ir niecīgs.”
  • „Iepriekšējās kultūras ministres Sarmītes Ēlertes (Vienotība) laikā ir krasi “konsolidēta” samaksa rakstniekiem par publisko patapinājumu — grāmatu izsniegumiem bibliotēkās. Ja 2008. gadā lasītākie rakstnieki par publisko patapinājumu saņēmuši 2000 — 3000 latus gadā, tagad tiekot izmaksāti tikai 150-200 lati gadā.”

Pietiek citātu. No ziņā iekļautajiem faktiem un jautājumiem varētu izveidot vairākas plašas publikācijas.

Bet kas notika? Nekas. Daži portāli, piemēram, delfi.lv, nra.lv, diena.lv, kasjauns.lv, publicēja gandrīz identiskus šīs ziņas atreferējumus, jo parasti to dara ar daudzām aģentūru ziņām.

Ja nebūtu literāti…

Rakstnieki māk rakstīt un tāpēc rakstīja paši. Gundega Repše savas izjūtas publicēja delfi.lv[ 3 ] , Nora Ikstena līdzīgi skumjā stilā piepildīja sleju Kultūras Dienā, Margarita Perveņeca uzrakstīja ironisku rakstu portālā satori.lv[ 4 ]. Atvainojiet, ka visu to atstāstu, bet notikuma gaita atspoguļo, manuprāt, lielo vienaldzību pret problēmu un tās ikdienišķo skatījumu.

Stāsts nebūtu pilnīgs, ja nepieminētu, ka lielākoties rakstu komentētāji internetā mazliet papukojās, sak’, ko tie rakstnieki iedomājušies, ka varēs rakstīt savā nodabā un tērēt nodokļu maksātāju naudu! Bet vispār jau lika rakstniekiem mieru.

Latvijas Avīze jautājumu atspoguļoja emocionāli, jo analizēja situāciju kontekstā ar Latvijas kultūras attīstību[ 5 ] . Tāpēc vērts ielikt citātu no Anitas Bormanes raksta: „Vislielāko sašutumu, raidot arī veselu akmeņu krusu KM virzienā, literāti pauda par VAS Latvijas valsts meži mērķziedojuma netaisnīgo sadali, neparedzot mērķprogrammu VKKF literatūras nozarei. Izvērsās pat visai karsta diskusija par to, kurš pie tā vainīgs”. Bet neviens jau vēlāk nepajautāja, kurš… Žurnāliste (un citi viņas kolēģi) vēroja, it kā tas būtu vienīgais viņas darbs.

Notikuma gaita atspoguļo, manuprāt, lielo vienaldzību pret problēmu un tās ikdienišķo skatījumu.

Gods kam gods LTV Panorāma[ 6 ] situācijas izskaidrošanai izveidoja ļoti spēcīgu sižetu, pamatīgi kultūras ministrei uzbruka pans Kleksis (komentētājs Māris Zanders) Radio SWH. Bet tas ir maz. Panorāmā bija lieliski redzams, ka ministre naudu rakstnieku atbalstam skata līdzīgi kā tad, ja viņai vajadzētu ātri sarēķināt labumu no ieguldītā kādā, atvainojiet „kupi/prodai” [ 7 ] biznesa projektā. Prasti, vienkāršoti, ēkas celtniecību sajaucot ar ieguldījumu literatūrā. Viņa nebija vienīgā — lielākā daļa mediju darīja tāpat.

Ja kāds tomēr jautātu…

Kad meklēju, kā mediji atspoguļoja rakstnieku jautājumu, es sapratu, ka tas nav svarīgs. Rakstnieku ir maz, viņiem nav naudas. Rakstnieku lobijs ir vājš, jo rakstnieku darba vērtība nav ātri saprotama un vienkārši uztverama. Rakstnieku publiski izteiktais verbālais spiediens bija vientulīgs. Visi pārējie to vēroja no malas kā nelielas grūti saprotamu cilvēku saujiņas rosīšanos. Nekur jau nebija teikts, ka mediji noniecina rakstnieku nozīmi. Viņus vienkārši ignorēja. Un vispār — Saeimu ik dienas apmeklē dažādi ieinteresētu cilvēku pulciņi, tā ir rutīna, nekas vairāk. Negaidiet, ka kultūra tiks analizēta plašāk par dažu pirmizrāžu ziņām un ka uzzināsit arī par kultūras politiku un ekonomiku!

Utilitārā pasaules uztvere, kas ātri pārrēķina galvā īstermiņa ieguvumus, rakstnieku jautājumu nespēja ielikt plašākā kontekstā. Ķeksītis pievilkts, ziņa publicēta, lai nu rakstnieki dzīvo, kā māk. Skaidrs slinkas mediju domāšanas paraugs.

Lai gan patiesībā šajā nedaudzu cilvēku stāstā bija viss, ko tā alkst un no saviem noslogotajiem žurnālistiem pieprasa mūsdienu mediji — slavenību drāma, publisks skandāls, sulīgi izteikumi, amatpersonu bezatbildība vai vismaz bezdarbība un nekompetence. Tam visam klāt vēl par viegli pārdodamām uzskatītās nacionālās intereses, nācijas nākotne, unikālas kultūras pamati.

Ķeksītis pievilkts, ziņa publicēta, lai nu rakstnieki dzīvo, kā māk. Skaidrs slinkas mediju domāšanas paraugs.

Neviens neinteresējās, kas notika tālāk. Netika uzdoti, manuprāt, svarīgi jautājumi, kā tad tā varēja gadīties? Netika pārbaudīti Saeimas komisijā izskanējušie fakti un prasītas atbildes no amatpersonām. LETA rakstīja, ka „rakstnieki vēlētos, lai jau šogad tiktu izveidots 300 000 latu fonds rakstniecības atbalstam, naudu šim mērķim Kultūras ministrijai vajadzētu sameklēt kā kādas lielas valsts kapitālsabiedrības ziedojumu. Kā iespējamie ziedotāji tika minēti Latvijas Dzelzceļš un Latvenergo.” Bet vai kāds pajautāja uzņēmumiem, cik tas ir reāli? Neko par to neatradu.

Latvijas Avīze publicēja visai skandalozus faktus, ka „kultūras ministre atzina, ka „2012. gada valsts budžeta pieņemšanas steigā literatūras nozare kaut kā izkritusi no ratiem”. Un vēl — „Ž. Jaunzeme-Grende gan atklāti atzina, ka šobrīd viņai „vēl nav ne jausmas, kur iegūt šo naudu””. Jācer, ka reiz kāds pajautās ministrei, vai viņa beidzot uzzinājusi, kur ņemt naudu rakstniecībai.

Būtībā mediji ir palaiduši garām katram Latvijas iedzīvotājam svarīgu jautājumu un lielu skandālu. Pavisam noteikti — tas ir arī mediju uzvedības skandāls. Jo mediji neaizstāvēja rakstniekus, tikai īsi ziņoja par viņu vientulīgo un vājo pretošanos. Ir jau noticis tā, kā teica LTV Ziņu dienesta žurnāliste Karīna Rubene savā sižetā: „Suņi rējuši, bet karavāna iet tālāk”. Ne jau tikai Latvijas rakstnieku sērīgās dzīves karavāna.


Andas Rožukalnes sleja

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!