Raksts

Palīdzam Gruzijai. Uz papīra


Datums:
29. septembris, 2008


Autori

Jānis Ķirpītis


Foto: Rita M.

Latvija tik vien kā uz papīra apliecina attīstības sadarbības politiku, bet realitāte liek domāt, ka mēs neesam vis skopi, bet gan — savtīgi.

Latvija ārpolitikā jau vairākus palīdzību Gruzijai ir definējusi kā vienu no prioritātēm, taču pēc nesen Gruzijā notikušā militārā konflikta mans secinājums ir gaužām vienkāršs — Latvijas (ār)politika attīstības sadarbības jomā ir izgāzusies un, šķiet, mūsu patronāža par Gruziju un turienes stabilitāti ir bijusi vien uz papīra.

Sniegšu ieskatu dažos politikas dokumentos. Piemēram, Latvijas attīstības sadarbības politikas plānos gan 2006.[1] gan 2007.gadam[2] kā divpusējās un trīspusējās sadarbības prioritārā joma attīstības sadarbības projektiem bija minēts atbalsts valstīm Eiropas Savienības un transatlantiskās integrācijas procesā. Šajos dokumentos kā prioritārā attīstības sadarbības valsts līdzās Moldovai ir minēta arī Gruzija. Arī stratēģijā sadarbībai ar Gruziju[3] rakstīts, ka viena no Latvijas attīstības sadarbības prioritātēm ir Gruzijas izteiktā vajadzība, ka palīdzība nepieciešama tieši Gruzijas integrācijas veicināšanai transatlantiskajās struktūrās. Vienkārši sakot, Gruzija grib, lai Latvija tai palīdz virzīties uz NATO, un Latvija to arī ir apņēmusies darīt.

Tomēr realitāte ir pavisam cita — minētās prioritātes īstenošanai 2007.gadā nav bijis veltīts neviens projekts, par ko liecina Latvijas Ārlietu ministrijas mājas lapā publicētais pārskats par attīstības sadarbības jomā paveikto[4]. Iespējams, kaut kas tomēr ir darīts vairākās mūsu valsts pārstāvju vizītēs Gruzijā, iespējams, kaut kas pastāvīgi tiek darīts Gruzijas interešu aizstāvībai Eiropas Savienības kuluāros, bet par to nekādi konkrēti pārskati vismaz publiskajā telpā nav atrodami.

Vēl viens negatīvs indikators, lai novērtētu valsts reālpolitiku attīstības sadarbībā, ir nevalstisko organizāciju (NVO) attīstības projektu īstenošanai piešķirto līdzekļu apjoms. Piemēram, 2007.gadā grantu projektu konkursā Latvijas NVO projektiem Gruzijā tika piešķirti tikai aptuveni 60 000 latu, savukārt 2008.gadā grantu projekta konkursā tiks piešķirti 100 000 latu. Ar šo es nesūdzos, ka NVO nepietiek līdzekļu. Minētie dati tikai uzsvērti apliecina, ka Latvija realitātē neizrāda īpaši lielus centienus uz papīra deklarēto prioritāšu īstenošanai.

Grantu projektu konkursi Latvijā ir interesants temats pats par sevi. Piemēram, biedrība GLEN Latvija, kuru vadu, minētajā 2007.gada grantu projekta konkursā ieguva finansējumu projektam vides jomā Boržomi un Kazbegi reģionos Gruzijā. Projekti noslēdzās pērnā gada nogalē. Attīstības sadarbībā rezultātu sasniegšanai daudzās jomās nepieciešami vairāki gadi, tāpēc loģiski būtu bijis šo projektu turpināt, taču to ierobežoja Latvijas attīstības sadarbības grantu projektu konkursu kalendāra piedāvātās iespējas. Nākamais grantu projektu konkurss tika izsludināts tikai pēc 14 mēnešiem, tas ir — 2008. gada septembra sākumā, bet projektu iesniegšanas termiņš ir oktobris, savukārt projekti jāsāk īstenot jau novembrī. Tas nozīmē, ka gan GLEN Latvija, gan citu Latvijas NVO iesākto projektu turpinājums izpalika. Termiņos, ko piedāvā valsts, nav iespējams plānot un nodrošināt ilgtermiņa projektus, un tādējādi būtiski samazinās gan projektu efektivitāte, gan arī līdzekļu izlietojuma lietderība. Piemēram, GLEN Latvija projektu gadījumā deviņu mēnešu pārtraukums ir pietiekami ievērojams, lai pēc tam iesākto projektu nevis turpinātu, bet — drīzāk sāktu no jauna. Tāpat jāņem vērā, ka daudzu jomu projektiem raksturīga sezonalitāte un tos nevar realizēt jebkurā laikā. Tā tas ir ar GLEN Latvija projektu Boržomi—Kharagauli Nacionālajā parkā. Tāpēc ieteikums valdībai — piešķirot līdzekļus un organizējot attīstības sadarbības konkursus, būtu jāņem vērā arī sezonālie apstākļi un jāmaina jēdziens „finanšu gads”, kurš patlaban noslēdzas decembra beigās, tādējādi padarot neiespējamu projektu plānošanu un realizēšanu, piemēram, arī ziemā.

Tā kā esmu secinājis, ka iespējas plānot NVO darbību saskaņā ar Latvijas valdības attīstības sadarbības politiku šobrīd ir ļoti ierobežotas, tad redzu vienu alternatīvu — meklēt finansējumu privātajā sektorā vai Eiropas attīstības sadarbības politikas piedāvājumos. Un tomēr gribu uzsvērt, ka tieši grantu mehānisms un aktīva NVO iesaiste varētu būt risinājums Latvijas valsts attīstības sadarbības politikas aktivizēšanai. Manuprāt, Latvijas NVO jau ir uzskatāmi pierādījušas, ka tās var būt labi partneri valdībai attīstības sadarbības politikas īstenošanā, tāpēc tagad būtu nepieciešams tikai viens — lai valsts ar savu reālpolitiku pierāda, ka tai ir svarīga attīstības sadarbība un palīdzība Gruzijai.

Pagaidām gan man nācies pārliecināties, ka Latvijas tik vien kā uz papīra apliecina attīstības sadarbības politiku, un kā pierādījumu tam minēšu konkrētus datus. Jau ierasts, ka Latvija starp ES dalībvalstīm pēc dažādiem statistikas rādītājiem ieņem pēdējās vietas, un līdzīgi tas noticis arī attīstības sadarbības jomā. To apliecina Eiropas attīstības sadarbības jomā darbojošos nevalstisko organizāciju apvienības CONCORD publicētais pārskats[5] par 27 ES valstu oficiālās attīstības palīdzības apjomiem. Latvija attīstībai pasaulē, tostarp attīstības sadarbībai, atvēl tikai 0,06% no nacionālā kopprodukta (KP), kas ir zemākais rādītājs ES dalībvalstu vidū. Salīdzinājumam var minēt Īriju, kas attīstībai pasaulē atvēl 0,53%, bet Polija — 0,09% no KP.

Taču, domājot, kāpēc Latvija ir tik kūtra attīstības palīdzības sniedzēja, piedāvāju ieskatu vēl vienā dokumentā, kurš, ļoti iespējams, atklāj problēmas cēloni un liek domāt, ka mēs neesam vis skopi, bet gan — savtīgi. Latvijas valdības rīkojums[6], kas nosaka Latvijas attīstības sadarbības politikas pamatus, vēsta, ka ar attīstības sadarbības palīdzību iespējams “veicināt valsts ekonomisko attīstību un labklājību” un ka, „pilnveidojot divpusējo sadarbību ar attīstības valstīm palīdzības sniegšanas jomā, Latvijai būtu iespēja panākt sekmīgāku savu interešu pārstāvniecību šajās valstīs, attīstot izdevīgu sadarbību ekonomikā, zinātnē un kultūrā”.

Man pašam ir bieži nācies atbildēt uz gruzīnu uzdoto jautājumu, kāpēc mēs viņiem palīdzam. Iepriekš minēto citātu savās atbildēs gan neesmu izmantojis un aprobežojies, vien paužot savu altruistisko vēlmi palīdzēt. Taču man ir jādomā par to, ka attiecībās ar Gruziju Latvija ir vien sekmīgi sakārtojusi vienpusēju bezvīzu režīmu un tūristu plūsmu, atvērusi gaisa telpu nacionālajai aviosabiedrībai un sakārtojusi biznesu pāris latviešu uzņēmējiem. Bet vai gruzīniem ar to vien ir palīdzēts? Šķiet, ka nē.

_____________________

[1] Attīstības sadarbības politikas plāns 2006. gadam, LR ĀM

[2] Attīstības sadarbības politikas plāns 2007. gadam, LR ĀM

[3] Latvijas valsts stratēģija attīstības sadarbībai ar Gruziju 2006.-2008.gadam, Sintija Šmite

[4] Attīstības sadarbības projekti Gruzijā 2007. gadā, LR AM

[5] Aid watch report: the reality of aid delivered to developing countries by the European Union – May 2007, CONCORD

[6] Latvijas Republikas Ministru kabineta rīkojums Nr. 107 “Par Latvijas Republikas Attīstības sadarbības politikas pamatnostādnēm”, Rīgā 2003.gada 19.februārī


Dodot gūtais neatņemams jeb sadarbība attīstībai

Mācīt, lai mācītos

Maz solīja, vēl mazāk deva

Neizniekot trīs NVO dārgumus attīstības sadarbībā

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!