Foto: Foto - Ilmārs Znotiņš

Bet ziedošana jau nav tikai naudas jautājums. Kādreiz cilvēkam ir vajadzīga vienkārši palīdzība, padoms, vajadzīgs, lai viņu uzklausa un tam nav vajadzīgi miljoni – tam vajadzīga atsaucīga sirds.

Intervija ar filantropu Viesturu Koziolu

– Bieži dzird sakām, ka Latvijā ir maz attīstīta ziedošanas kultūra. Ko Jūs varat teikt par ziedošanas kultūru Latvijā?

– Šādam apgalvojumam nevaru piekrist. Es zinu ļoti daudz uzņēmēju, kuri palīdz mākslas, kultūras, izglītības, sporta projektiem, palīdz savām skolām, bibliotēkām un bērnunamiem. Domājot par summām, kas tiek ziedotas jeb ieguldītas, tās ir mērāmas desmitos miljonu latu. Man nešķiet, ka tas ir maz. Katrs lats, ko ziedojam, kādam nozīmē ļoti daudz – viņš tiek pamanīts, atbalstīts un viņam dzīvē rodas jaunas cerības, jauni mērķi. Manuprāt, labdarības tradīcijas Latvijā eksistē un ir pietiekami stipras.

Man nesaprotama liekas daudzu masu informācijas līdzekļu attieksme. Tikai pirms Ziemassvētkiem ir pastiprināta interese par labiem darbiem, it kā citā laikā cilvēkiem nebūtu jāpalīdz. Neprotu teikt, vai tā ir apzināta noklusēšana, bet prese nemīl rakstīt, ka kāds kādam palīdzējis. Ar to ļoti bieži saskaros. Cik reižu mums nav bijuši pasākumi, kas domāti bērniem, jauniešiem, sabiedrībai, bet prese par to klusē, lai gan šādā veidā tiek darīts labs darbs tik daudziem cilvēkiem.

Noteikti ziedošanai par labu nenāk arī tas, ka atsevišķi politisko spēku pārstāvji popularizē viedokli, ka turīgi cilvēki ir noziedznieki. Un kāda gan tad vēlme palīdzēt? Tāpat taču Tevi uzskatīs par noziedznieku! Bet Latvijā ir materiāli situēti cilvēki, kuri var atļauties palīdzēt un dot labumu sabiedrībai jomās, kur valsts atbalsts ir nepietiekams, un tas ir tikai skaisti, ja kāds palīdz.

– Kādēļ Jūs ziedojat naudu no saviem personiskajiem ienākumiem? Kādēļ Jums tas ir svarīgi?

– Es ticu, ka katram cilvēkam dzīvē ir kādi uzdevumi vai misija – var saukt, kā to grib. Gan mani vecāki, gan skolotāji mācījuši, ka, ja ir iespējas palīdzēt, tad jāpalīdz. To arī mēģinu darīt.

Bet ziedošana jau nav tikai naudas jautājums. Kādreiz cilvēkam ir vajadzīga vienkārši palīdzība, padoms, vajadzīgs, lai viņu uzklausa un tam nav vajadzīgi miljoni – tam vajadzīga atsaucīga sirds un interese klausīties. Arī šāda palīdzība dažkārt var būt zelta vērtē, mums vienkārši jābūt vērīgiem un jāgrib palīdzēt.

– Vai atceraties savu pirmo ziedojumu?

– Katrs mēs esam kaut reizi dzīvē apstājušies pie cilvēka, kurš sēž uz ielas pastieptu roku. Lai gan precīzi neatceros, pirmā noteikti bijusi šāda veida palīdzība. Savukārt, ja runājam par pirmajiem lielajiem ziedojumiem, tas varēja būt 1990.gadu sākumā, bet konkrētāk nemāku teikt. Tiešām neatceros!

– Ko Jūs atbalstāt, kur ieguldāt savu naudu?

– Var teikt, ka tie ir sporta, izglītības kultūras projekti. Man ir patiess prieks par hokeja komandu “Lūši” (pamāj uz kabinetā novietotu mazo hokejistu fotogrāfiju – aut.), kur trenējas vairāk nekā 40 bērni. Dūšīgi trenējas… Kopā ar augstskolu „Turība”, mēs atbalstām basketbola komandu, atbalstu jauniešu organizāciju “Avantis” – tur ir diskusiju klubs, līderu skolas. Nu patiesībā grūti uzskaitīt.

Kā es izvēlos, ko atbalstīt un ko nē? Palīdzu tiem, kas kaut ko jau sasnieguši, jo tā ir viņu iespēja tikt vēl tālāk, sasniegt vēl vairāk. Savukārt tie, kuri tikai sāk ar kaut ko nodarboties, zina, ka viņiem jāsasniedz noteikts līmenis, lai viņi tiktu pie atbalsta un sasniegtu vēl vairāk. Palīdzu cilvēkiem, kuriem mans atbalsts vajadzīgs vien tādēļ, lai iekarotu augstākas virsotnes. Tātad viens no galvenajiem kritērijiem ir profesionālisms.

Man patīk cilvēki, kuri dara, veido, cīnās. Tagad darbā esmu pieņēmis vienu puisi, kurš man apmēram 20 reizes zvanīja, rakstīja īsziņas. Lai gan beigās biju nokaitināts, tomēr novērtēju, ka cilvēks ir neatlaidīgs, jo tikai tā var kaut ko dzīvē sasniegt. Tas ir tas, ko cienu un gribu atbalstīt.

– Vai esat apsvēris iespēju ieguldīt naudu ne tikai sportā, izglītībā un kultūrā, bet arī citās jomās – cilvēktiesību aizstāvībai, pilsoniskās sabiedrības attīstībai u.tml.?

– Man ir noteikta naudas summa gadā, ko es ziedoju, ko varu atļauties ieguldīt. Savu izvēli esmu izdarījis par labu jau nosauktajām trim prioritātēm un konsekventi tās arī atbalstu un atbalstīšu. Cenšos to darīt ar ilglaicīgu skatījumu, jo arī Romu vienā gadā neuzcēla un arī bērni vienā gadā neizaug. Tās ir ilgtermiņa programmas. Kam jānotiek, lai ieguldītu naudu vēl kur citur? Jānopelna lieki miljoni (pasmaida – red.).

Tomēr jāatzīst, ka ir dažas lietas, kurām agrāk devu naudu, bet tagad vairs nē. Agrāk palīdzēju vairākiem bērnunamiem, bet tagad vairs nē, jo uzskatu, ka bērnu nami jāslēdz. Tur cilvēki tiek izlaisti, viņos netiek audzināta motivācija, pašiniciatīva. Kad bērns sasniedz 18 gadu vecumu un viņam bērnu nams jāpamet, viņš ir bez reālas dzīves pieredzes. Viņš ir pieradis, ka viņam tiek tikai dots. Tagad man šķiet, ka svarīgāk ir palīdzēt, piemēram, daudzbērnu ģimenēm, kur nepietiek naudas, lai visi kopā aizietu uz kino.

– Vai Jūs kā cilvēks, kas daudz ziedo gan privāti, gan ar savu uzņēmumu starpniecību, jūtat valsts atbalstu un cik tas Jums ir svarīgi?

– Problēma ir tā, ka valsts nav radījusi uzņēmējiem stimulus ieguldīt naudu. Varētu pat darīt tā, ka valsts iegulda no sava maka mazāk naudas, piemēram, kultūrā, bet tad vajadzīgs, lai sabiedrības locekļi, uzņēmēji būtu stimulēti ieguldīt savu naudu.

– Ko Jūs uzskatītu par stimulu?

– Piemēram, tā pati Siemens ledus halle. Mēs ar savu partneri divatā uzturam šo ledus halli, tā ir mīnusos. Aizkrauklē viena halle jau aizvērās ciet. Ko valsts varētu palīdzēt? Ledus halle nav kazino, tā nav banka, tā ir sporta izglītības iestāde, kur var nākt trenēties. Šeit bērni un jaunieši var nostiprināt savu veselību, darīt ko lietderīgu nevis notriekt laiku klaiņojot pa ielām vai spēlējot datorspēles. Nejūtu valsts atbalstu tam, ka esmu ieguldījis naudu hallē nevis kazino vai spēļu zālē. Kāpēc skolās ir tikai fizkultūras stundas peldēšanā, kāpēc nevar būt arī stundas hokejā vai slidošanā? Tas palīdzētu, jo rīta stundas ir visneejošākās. Dodot reālu labumu bērniem, kuri iemācītos slidot, kustētos, mēs atdotu ledu par pašizmaksu, lai varētu nosegt elektrības un uzturēšanas izdevumus. Tas ir viens veids, kā valsts varētu palīdzēt. Otrs: ja mēs pierādām, ka konkrētajā laikā notiek nodarbības bērniem sertificēta trenera vadībā, kāpēc valsts nevarētu atmaksāt vai dot milzīgas atlaides elektrībai? Īpaši ledus hallē izdevumi par elektrību ir milzīgi. Diemžēl nevaru vakarā elektrību izslēgt ārā, jo ar tās palīdzību tiek uzturēta noteikta temperatūra, lai ledus neizkustu. Šādus piemērus noteikti var atrast katrā jomā, man pirmais nāca prātā piemērs ar ledus halli.

– Bet valsts dotās nodokļu atlaides, cik tās Jums svarīgas?

– Uzņēmumam piešķirtās atlaides noteikti ir būtiskas. Savukārt man kā privātpersonai nav būtiski, ka valsts piešķir iedzīvotāju ienākuma nodokļu atlaidi, jo es algu praktiski nesaņemu, līdz ar to arī neesmu iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājs un nevaru saņemt atlaides.

– Kam jānotiek, lai Jūs pārstātu ziedot?

– Jānomirst vai jābankrotē.

Publikācija tapusi ar Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta finansējumu valsts programmas „Pilsoniskās sabiedrības stiprināšana. 2005-2009. gads” ietvaros.