Izrādās, reizēm Rīgas dome uz iedzīvotāju sūdzībām reaģē pat ļoti ātri. Jauki!

Labvakar, lasītāji!

Droši vien šī bloga cītīgie lasītāji zina, ka esmu riteņbraucējs. Šurpu turpu, lielākoties ātrāk par cita veida satiksmi, viss kā nākas … nu, izņemot pāris lietas. Viena ir mikrobusu šoferi. Ļoti bieži viņi attiecībās ar riteņbraucējiem ir visnotaļ bezkaunīgi. Piemēram tur, kur pretī vecajam pastam ir mikroautobusu centrāle, tas, ka braucējiem pa Valmieras ielu ir pirmtiesības, viņus netraucē ne mirkli. Bet ne par to šis stāsts.

Lielāka problēma riteņbraucējiem ir tas it kā metrs, kas mums pienākas ielu malā. Protams, tā ir tā vieta, kur atrodas visas kanalizācijas lūkas un viss pārējais, kas ceļu padara mazāk nekā gludu. Parasti ap tām apšmaukt nav lielu problēmu, bet gadās tās nepamanīt un tad zobi trīc.

Ilgu laiku viena no dziļākajām bedrēm, ar kādu nācies sastapties, bija Barona un Elizabetes ielas stūrī pie Vērmaņdārza ieejas. Kaut kad pavasarī tajā ietriecos un, lai gan velosipēds nesalūza, tālu no tā, iespējams, nebija. Arī šai bedrei es ātri vien iemācījos braukt apkārt. Taču tad pienāca pagājušā ceturtdiena, un tā sanāca, ka es no Latvijas radio braucu mājās tieši tajā brīdī, kad debesis bija atvērušās ar paredzamajiem rezultātiem Rīgā, proti — visas ielas bija kā upes. Šādos apstākļos dažādas bedres, protams, piepildās pat ļoti ātri, un tā tas bija arī šajā gadījumā. Dziļo bedri pie Vērmaņdārza es nevarēju ieraudzīt, un tikpat protams es atkal tajā ietriecos. Šļakstīšanās bija pamatīga.

Kad pārbraucu mājās, pirmais, ko darīju, bija taisnā ceļā doties uz tualetes telpu un visu, kas man tobrīd bija mugurā, iemest žāvētājā. Pats arī tur būtu kāpis iekšā, ja tas būtu bijis iespējams. Bet, kad biju pārģērbies, piesēdos pie datora un Rīgas domei uzrakstīju lūk, kādu vēstuli: “Sveicināti! Šoreiz rakstu Jums nevis kā žurnālists, bet gan kā riteņbraucējs. Lieta tāda, ka Elizabetes un Barona ielas stūrī, tieši pretī Vērmaņdārza ieejai, ielā ir ļoti, ļoti dziļš caurums vai bedre, kurā ar riteni iebraucot ir ļoti nepatīkami. Vakar, kad bija lielais lietus un es biju uz velosipēda, bedri vispār nevarēja redzēt, jo tā bija aizplūdusi, un tāpēc es tai trāpīju. Cik var spriest, ļaudis lielākoties to izmanto kā pelnu trauku. Varbūt būtu iespējams to aizpildīt? Paldies jau iepriekš.”

Liels nav bijis mans brīnums, ka uz šo depešu neviens no Rīgas domes nav atradis par vajadzīgu atbildēt. Taču liels bija mans brīnums, ka šovakar, kad atkal minos no LR uz mājiņām … bedre bija smuki aizpildīta. Iespējams, tas nebija konkrēti manas vēstules dēļ, bet prieks par to vienalga. Un tāpēc iestādei, kuru nākas kritizēt biežāk nekā to slavēt … šovakar paldies!

Jauku visiem vakaru!