Foto: April Tuttle
Valsts atbalsts nevalstiskajam sektoram ir nepieciešams, bet finansējuma piešķiršanas mehānismam ir jābūt no valsts neatkarīgam.
Nevalstisko organizāciju darbība Latvijā piedzīvo pārmaiņas. No vienas puses mēs vērojam pilsoniskās sabiedrības aktivizēšanos visos sabiedriskās dzīves līmeņos — gan līdzdalībā pakalpojumu sniegšanā, gan politikas procesā. No otras puses pārmaiņas skar arī piekļuvi finanšu resursiem, kas pašlaik ir kļuvuši mazāki, nekā pirms iestāšanās Eiropas Savienībā. Jautājums par valsts atbalstu NVO darbībai ir aktuāls jau daudzus gadus, taču pēdējā laikā iezīmējas satraucošas tendences — līdz ar finansējuma piešķiršanu no valsts budžeta pieaug arī NVO atkarība no naudas devējiem. Šajā rakstā paudīšu pārdomas par NVO finansēšanas nepieciešamību un optimālo finansēšanas modeli.
Pasaulē nav pieņemta viena pilsoniskās sabiedrības definīcija, tomēr visos gadījumos tās kopīgās pazīmes ir sabiedrības pašiniciatīva, vēlme līdzdarboties savu problēmu risināšanā un pilsoniskās sabiedrības kā „trešā sektora” definēšana — tā ir joma, kas atrodas ārpus valsts un ārpus biznesa sektora. Pilsoniskās sabiedrības nozīmīgākā izpausme ir darbošanās nevalstiskajās organizācijās. NVO varam iedalīt divās grupās — pakalpojumu sniedzējas NVO un interešu aizstāvības NVO. Abām grupām finansēšanas mehānismiem vajadzētu būt atšķirīgiem, jo atšķirīgas ir to funkcijas un attiecības ar valsts pārvaldi. Ja pakalpojumu sniedzējas NVO faktiski darbojas valsts vārdā, interešu aizstāvības NVO darbojas pārstāvēto grupu vārdā.
Publiskie pakalpojumi un interešu aizstāvība
Eiropas valstīs valsts finansējums veido būtisku daļu no NVO finansējuma — no 20% Norvēģijā un Zviedrijā līdz 70% Nīderlandē, Beļģijā un Īrijā. Lielākais finansējuma apjoms tiek piešķirts pakalpojumu sniedzējām NVO par tādu pakalpojumu sniegšanu, kas atbilst valsts pārvaldes funkcijām, piemēram, sociālie pakalpojumi iedzīvotājiem. Tur, kur valsts pati nodrošina pakalpojumu sniegšanu, piemēram, Skandināvijas valstīs, valsts finansējuma īpatsvars NVO ir mazāks, bet tur, kur valsts šīs funkcijas deleģē nevalstiskajam sektoram, šis īpatsvars ir lielāks. Ja raugāmies uz Latviju, tad jāatzīst, ka mēs tā nepārliecinoši, bet tomēr mēģinām iet uz valsts pārvaldes funkciju deleģēšanu nevalstiskajam sektoram. Likumdošana šajā jomā ir sakārtota, jo Valsts pārvaldes iekārtas likums ļauj valstij un pašvaldībām nodot sev raksturīgās funkcijas nevalstiskajam sektoram. Tādā gadījumā NVO nokļūst attiecīgās ministrijas funkcionālajā padotībā un ministrija var dot pat rīkojumus attiecīgajai NVO. Tomēr praktiski funkciju deleģēšana notiek gausi, jo valsts nevēlas izlaist no savām rokām ne finansējumu, ne funkcijas, tāpēc nereti publisko pakalpojumu sniedzējas NVO tiek uzlūkotas kā valsts pārvaldes iestāžu konkurenti. NVO atstumšana tiek pamatota gan ar to, ka NVO nav pieredzes, nav zināšanu un nav kapacitātes, un ka pakalpojumu izpilde tiks veikta nekvalitatīvāk, nekā to dara pārvaldes institūcija u. tml.
Rezumējot augstāk minēto, publisko pakalpojumu jomā nepastāv jautājums, vai no valsts būtu jāfinansē NVO, kas sniedz publiskos pakalpojumus. Ja jau NVO sniedz pakalpojumus, kas citādāk būtu jāsniedz valstij, tad valstij arī ir jāfinansē šo pakalpojumu sniegšana. Jautājums drīzāk ir par to, cik daudz valsts ir ar mieru publisko pakalpojumu īstenošanu nodot NVO rokās.
Citāda situācija ir ar interešu aizstāvības NVO. Šajā grupā varam iedalīt tās NVO, kas „jaucas” politikā un bojā nervus politiķiem. Ministrijas ir uzsākušas aktīvu darbību šo organizāciju atbalstam, veidojot pat atsevišķas valsts programmas. Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts (ĪUMSILS) izsludina konkursus 8 programmās un piešķir dotācijas dažādu projektu īstenošanai. Šī darbība ne tikai dublē Sabiedrības integrācijas fondam likumā noteiktās funkcijas, bet sekmē NVO atkarību no politiskajiem spēkiem. Diemžēl rodas iespaids, ka atsevišķiem politiķiem varētu likties pieņemami, ka ministrijas piešķir finansējumu nevalstiskajam sektoram ne tikai deleģēto funkciju izpildei, bet par valsts pārvaldes funkciju varētu kļūt arī paša NVO sektora attīstīšana un finansēšana.
Valsts atbalsts nevalstiskajam sektoram ir nepieciešams, bet finansējuma piešķiršanas mehānismam ir jābūt no valsts neatkarīgam. To saprot Igaunijas valdība, kuras deklarācijā lasām: „Ne vēlāk kā 2008. gada 1. janvārī izveidosim Pilsoniskās sabiedrības fondu ar mērķi stiprināt pilsonisko sabiedrību un ik gadu no valsts budžeta piešķirsim fondam 20 miljonus kronu (Ls 898 000). Finansējuma sadali deleģēsim sabiedrisko organizāciju jumta organizācijām.”
Finansēšanas mehānismi
NVO finansēšanas modeļu pētnieki[1] uzsver, ka, ja valsts iesaistās interešu aizstāvības NVO finansēšanā, tad ir svarīgi nodrošināt šo mehānismu darbības neatkarību no politiskās varas. Parasti valsts finansējums tiek piešķirts ar īpašu starpnieku institūciju palīdzību — „kvazi NVO” — tās ir institūcijas, kuras izveido valsts, bet kuras darbojas neatkarīgi.
Ungārijā šāda institūcija ir fonds „Nacionālā civilā fonda programma”, kas tika izveidots 2003. gadā ar īpašu likumu. Fondam ir noteikta autonoma vadība — padome, kas sastāv no 17 locekļiem, no kuriem lielāko daļu — 12 cilvēkus — izvirza nevalstiskās organizācijas. Padome ieceļ izpilddirektoru. Fondam ir politiski neatkarīgs budžeta veidošanas mehānisms. Likums nosaka, ka Fonda finansēšanai Ungārijas valdība piešķirs līdzfinansējumu, vadoties pēc tā, cik daudz nodokļu maksātāju katru gadu būs izmantojuši 1% nodokļu novirzīšanas likumu. 1% likums ļauj ikvienam Ungārijas nodokļu maksātājam katru gadu novirzīt 1% no savu nomaksājamo nodokļu summas kādai NVO pēc savas izvēles. Saskaņā ar Sabiedrisko fondu likumu valdība katru gadu piešķirs finansējumu deleģēto nodokļu apmērā, bet ne mazāku kā 0,5% no ievāktajiem personu ienākuma nodokļiem. Tādējādi — jo vairāk līdzekļu nodokļu maksātāji novirzīs, jo vairāk naudas valdība ziedos fondam. Fonds pilsoniskās sabiedrības organizācijām ik gadu piešķir ap 23 miljoniem eiro (ap 16 miljoniem latu).
Horvātijā 2003. gadā ar likumu tika nodibināts pilsoniskās sabiedrības attīstības fonds. Fondu vada Vadības komiteja, kas sastāv no 9 locekļiem — 3 pārstāv valsts pārvaldi, 5 locekļi pārstāv nevalstisko sektoru un 1 loceklis pārstāv pašvaldības. Fonda ikdienas darbu vada fonda direktors, kuru ieceļ Vadības komiteja. Vadības komiteja pieņem arī fonda nolikumu. Fonda finansēšanas avots ir vienreizējs ieguldījums 20 miljonu kunu apmērā, un katru gadu fonds saņem daļu no ienākumiem no loterijas. 2006. gadā ienākumi no loterijas bija 28 miljoni kunu ( 2,7 miljoni latu), kas bija 89% no visiem fonda ieņēmumiem.
Latvijā 2001. gadā ar likumu tika izveidots publiskais nodibinājums Sabiedrības integrācijas fonds (SIF), kura uzdevums ir ne tikai sekmēt sabiedrības integrāciju, bet arī atbalstīt projektus, kas stiprina pilsonisko sabiedrību. Līdzīgi kā fondiem Ungārijā un Horvātijā, arī SIF lēmējinstitūcija ir padome. Tā sastāv no 17 locekļiem, un tajā ir gan ministri, gan NVO, gan arī pašvaldību pārstāvji. Arī SIF ikdienas darbu vada padomes iecelts sekretariāta direktors, un arī SIF likumā ir noteikta fonda budžeta veidošanas autonomija, tiesa, gan ne tik liela kā Ungārijas un Horvātijas gadījumā — SIF likums neparedz noteiktu algoritmu fonda budžeta apjoma aprēķināšanai, t.i., fonda budžets nav iezīmēts. Saskaņā ar likumu fonds budžeta pieprasījumu tieši iesniedz izskatīšanai Ministru Kabinetā, kas tad arī lemj par finansējuma piešķiršanu fondam. Pašlaik SIF ir lielākais NVO finansētājs valstī, tomēr valsts no sava budžeta SIF piešķir tikai 2% jeb Ls 200 000 sadalīšanai projektiem saskaņā ar fonda likumu. Viss pārējais ir ārvalstu finansējums un valsts līdzfinansējums, kas tiek piešķirts iezīmētiem mērķiem.
Uzbrukumi fonda neatkarībai
Tā vien šķiet, ka SIF izveide ir bijusi Eiropas Komisijas uzspiesta lieta, kas Latvijas politiķiem nekad nav bijusi tuva un tagad, kad esam iestājušies Eiropas Savienībā, varam ideju par neatkarīgu pilsoniskās sabiedrības finansēšanas mehānismu aizmirst. LPP/LC integrācijas ministra Oskara Kastēna personā ir nākusi klajā ar iniciatīvu ierobežot fonda neatkarību un nodot to ĪUMSILS pārraudzībā. Neatkarības ierobežošanas paketē ietilpst budžeta autonomijas likvidēšana, paredzot fonda budžeta veidošanu kā ĪUMSILS padotības iestādei, atteikšanās no Fonda padomes tiesībām iecelt fonda direktoru, šīs tiesības nododot ĪUMSILS, nevēlēšanās akceptēt fondu kā atvasināto tiesību juridisko personu, tā vietā vēloties redzēt fondu kā tiešo valsts pārvaldes iestādi. Ironiski, ka Latvijas ceļš, kura vadības laikā fonds tika izveidots, tagad kopā ar Latvijas Pirmo Partiju ir tie, kas izvērš uzbrukumu neatkarīgai NVO finansēšanas iestādei.
Interesanti, kāpēc LPP/LC vēlas likvidēt NVO finansētāja neatkarību? Tā vien šķiet, ka atsaukšanās uz Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteikto visu valsts iestāžu atrašanos vienotā hierarhijā tiek izmantota, lai pamatotu nevis Eiropas pieredzi par pilsoniskās sabiedrības neatkarību no valsts, bet gan pavisam citā virzienā skatāmo varas vertikāles arhitekta paveikto. Nevalstiskās organizācijas, kurām vienīgais pieejamais finansējums būs kādas ministrijas vai no tās atkarīgas iestādes izsludinātais grantu vai dotāciju konkurss, būs pateicīgas par labo ministru, kas piešķīris finansējumu, un rūpīgi padomās, kā uzvesties, lai iegūtu finansētāja labvēlību. Ceru, ka Latvijā ir pietiekami daudz NVO, kam šāda perspektīva nešķiet pieņemama.
Arī Latvijā nevalstiskajām organizācijām ir nepieciešams neatkarīgs fonds ar ienākumiem, kuru apjoms nav atkarīgs no kāda valstsvīra gribas. Galu galā, dzīvojam it kā Eiropā, un valsts varas vertikāle taču nevarētu būt vienīgā doma, kas vada kāda mūsu ministra rīcību.
______________________
[1] Nilda Bullain, Radost Toftisova „NVO un valsts sadarbības politika un prakse Eiropā: salīdzinošā analīze”, Rīga 2004. gada 18. marts, 20 lpp.